Karstā laika zivju kaprīzes

[ A+ ] /[ A- ]

Klusā daba ar līņiem.

Kad ūdens un gaisa temperatūra Latvijā ir sasniegusi fantastikus rekordus, uz makšķerēšanu prāts īsti nenesas. Tomēr pagājušā nedēļā izlēmu aizskriet uz līņu nakts copi.

Nekad mūžā neesmu tik vēlu bijis ezerā. Vēlreiz pārliecinājos, ka līnim, lai to pieaicinātu pie galda, ir vajadzīgs krietni vairāk laika kā, teiksim, breksim, kurš iebarojamajai barībai atsaucas ļoti ātri (ja vien, protams, peld kaut kur tuvumā). Līdz pulksten diviem naktī tā arī neredzēju neko līdzīgu līņa copei, kaut gan vieta bija pazīstama un iebarojamā barība ar ēsmām – ierastā un simtiem reižu pārbaudītā.

Zivīm sākt trūkt skābekļa

Braucot ezerā ievēroju gar zālēm peldam beigtas zivis. Šoreiz gan tās bija maza izmēra raudiņas un rudulīši, bet tas ir signāls, ka dēļ vasaras karstuma seklās ūdenskrātuvēs skābekļa daudzums ir samazinājies līdz kritiskai atzīmei, un, ja, kā sinoptiķi sola, karstums turpināsies visu augusta mēnesi, tad … būs ziepes. Gados vecāki cilvēki gan mierina, ka dabā viss esot līdzsvarā un pēc šā gada bargās un garās ziemas bija jānāk garai un karstai vasarai, lai pēc tam uz ilgākiem gadiem iestātos harmoniskas ziemas un vasaras. Dzīvosim redzēsim. Man gan šķiet, ka dabā viss ir tā pārmainījies, ka sekot vai izvērtēt situāciju pēc pagātnes pierakstiem, dabas novērojumiem vai atmiņām nav vairs būtiski. Izvērtēt situāciju, paturēt prātā savas pārbaudītās un citu ieteiktās vietas, atrast vietu seklākā vai dziļākā jebkāda veida ūdenskrātuvē un balstīties uz savu, kā arī citu pieredzi ir daudz lielāka jēga kā rakāties pa veciem laikiem.

Komercdīķu piekritēji un ignorētāji

Tiem, kas labprāt brauc uz karpu komercdīķiem, vajadzētu zināt, ka uz rudens pusi  ap šādu laiku ūdenskrātuvju īpašnieki papildina savus karpu, karūsu vai līņu krājumus. Darīts tas tiek ar dažādiem nolūkiem un apsvērumiem. Visiem ir zināms, ka, papildinot karpu dīķus vai ezerus ar «svaigu» preci, pirmajā nedēļā nedaudz apdullušās zivis ķeras kā negudras. Pirmajās dienās varētu uz āķa uzspraukt gumijas gabalu un uzpūst tam karpu atraktoru. Protams, nedaudz pārspīlēju, bet kaut kas no patiesības grauda te atrodams. Protams, ir vietas, kur karpu daudzums sezonas laikā tiek papildināts vairākkārt, bet tas pārsvarā attiecas uz nelieliem, mākslīgi radītiem komercdīķiem. Protams, neviens no šo komercdīķu pārvaldniekiem jums nestāstīs, kad ūdenskrātuvi papildinās ar zivīm. Viens otrs rīkojas pat vēl striktāk – pēc zivju ielaišanas makšķerniekiem ezeru uz nedēļu slēdz. Savukārt citiem nav slinkums šajā brīdī ar slūžu palīdzību kustināt ūdens līmeni, kas zivīm vienmēr nav paticis.

Ir dažādas makšķernieku kategorijas. Vieni pilnībā ignorē komercdīķus, jo uzskata, ka tad jau labāk aizbraukt uz veikaliem un smelt pa taisno no akvārija. Šie makšķernieki pārsvarā makšķerē lielajās upēs vai arī ezeros, kas netiek mākslīgi papildināti ar zivju resursiem. Šīs kategorijas karpu copmaņi savas sezonas sāk ļoti agri un arī nobeidz ļoti agri. Taču izvilkto karpu izmēri ir ļoti iespaidīgi! Savukārt citi bauda dabu, atpūšas pie ūdeņiem, ņem līdzi ģimenes, jo daudzviet, piemēram, Vallē, «Maksķernieku Paradīzē», makšķerēšanas vietām piesaistīti sporta un atpūtas laukumi. Es esmu par pēdējiem, jo savs labums šādās vietās tiek visiem. Citi copē, citi spēlē bumbu, bet vēl kāds dodas mežā sēnēs.

Visbiežāk patiesais rudens karpu papildinājums ir tāpēc, ka šī zivju suga, ūdenim paliekot aukstākam, paliek mazāk aktīva. Bizness paliek bizness, taču kas māk makšķerēt un domā šim procesam līdzi, tam nāk, un ne mazos daudzumos. Viss atkarīgs no izvēlētās vietas un ēsmas, tāpēc tagad par to, ko likt karpai uz āķa šajā karstajā laikā.

Kas garšo karpai

Vai karpu cope ir bagāto sports? Žurnāla «Copes Lietas» pielikumā nebeidzam brīnīties par izcilajiem karpu lomiem. Turklāt fotogrāfijās ik pa laikam parādās vieni un tie paši copmaņi, bet kas par karpām!!! Mans ieteikums – neskatiet bildes, bet lasiet, ko raksta!

Makšķernieki, kas velk šos dižos lomus, ir tendēti tikai un vienīgi uz karpu copi!  Viņu inventārs + ekipējums + barības ir līdzvērtīgs itin solīdam mūsdienu auto, un, ja nemitīgi to visu izmanto un domā tikai par «lielo», tad jau kaut kad tā pieķersies. Šie makšķernieki pārsvarā ir karpu maratonu un dažādo čempionātu dalībnieki, kas nesmādē arī karpu copi aizjūru valstīs. Vēlaties piebiedroties? Nav problēmu. Vēlaties zināt, cik tas viss maksā? Varbūt labāk nevajag…

Tāpēc tagad mēģināšu iegalvot, ka karpas var sekmīgi makšķerēt arī ar tautas metodēm, un nebūt ne mazākas izmēros.

Tiem, kam prāts nesas uz boilām, – uz priekšu, lai veicas! Tiem, kas grib tikt pie mazāka izmēra karpām, turklāt lētāk un vairāk, iesaku rīkoties šādi. Rudenī, tāpat kā pavasarī, ļoti labi «strādā» naktstārpi. Taču pirms copes vismaz piecas stundas ļausim tiem pavārtīties karpu barības un melnzemes maisījumā. Uz 2 līdz 6 numura karpu āķa spraužam divus tārpeļus. Makaroni ir viena no galvenajām vasaras ēsmām. Te ir variācijas. Pērkam mazos makaronu radziņus vai zvaigznītes, mannā, vanilīna cukuru, kokosriekstu skaidiņas. Noder arī medus.

Kad ūdens katliņā sāk vārīties un tā daudzums nepārsniedz 1,5 l, izšķīdinām tajā 2 līdz 3 ēdamkarotes medus. Ieberam makaronus un tūlīt pat sākam lēnām maisīt, lai nekas nepaspētu piedegt pie trauka dibena. Kad ūdens sāk stabili vārīties, burbuļot, pieberam tējkaroti vaniļas cukura. Pēc četru minūšu vārīšanās visu saturu izlejam caurdurī un nokāstos makaronus pārberam ar karpu barību, kokosriekstu skaidiņām un mannā, viegli samaisām un ļaujam, lai atdziest. Vēl labāk ir ar šādi pagatavotiem, siltiem makaroniem tūdaļ braukt prom uz copes vietu. Siltais aromāts izplatās zibenīgi ātri un dod vajadzīgo efektu. Iebarojamajā barībā nevajadzētu būt graudaugu sastāvdaļām, jo, izvārot mājās lielo katlu auzu pārslu, grūbu, prosas vai zirņu maisījuma, tas siltajā ūdenī zibenīgi ātri ieskābst, un visbiežāk karpa pat nespēj pienākt pie barības, kad tā jau izplata nepatīkamu smaku. Šāda veida iebarojamo barību var droši lietot tad, kad ūdens temperatūra nepārsniedz 20 grādus. Pretējā gadījumā jūs uz ilgu laiku sabojāsiet vietu kā sev, tā citiem makšķerniekiem.

Par kukurūzu. Standarta ēsma jebkura izmēra karpai. Iesaku saldās kukurūzas bundžiņas iepirkt vismaz skaitā pa divi, varbūt pat trīs un katru savā veikalā. Absurds, jūs teiksiet? Nē, pats esmu pamatīgi «iegrābies», nopērkot vienā vietā, jo, atverot vāciņu, nācies konstatēt, ka kukurūzas grauds ir tik mīksts, ka uz āķa to noturēt nevar nekādā veidā. To viļāt vai mērcēt kādā šķidrumā copes dienā nav nekādas jēgas. Cietais grauda apvalks neļaus jūsu iedomātajai smaržai izlauzties cauri uz mīkstumu, kaut gan šī nav smādējama darbība, bet izdarāma vismaz dienas trīs pirms brīža, kad dosities uz copi. Nopērkami ir dažāda veida sīrupi. Tajos tad arī mērcējam kukurūzas graudus. Visefektīgākie sīrupi karstajam laikam ir zemeņu, banānu, augļu, anīsa, bet izmēģināt vajag dažādus, jo kaut ko jaunu var atklāt, tikai eksperimentējot. Ir makšķernieki, kas iemācījušies paši veidot mannu boilas ar karpu barības piedevām un dažādām smaržām, ko dod lielum lielais klāsts dažādu atraktoru, kas turklāt ir kā kulaks uz acs šajā karstajā laikā.

Kas, kur, kad

Daudzās ūdenskrātuvēs sāk ziedēt ūdens. Tas nozīmē, ka zivju ēstgriba samazināsies vismaz uz pusi, un tā tas turpināsies pāris nedēļas. Tie, kas skatījās jaunāko TV pārraidi «Ar makšķeri», kur Rapalas eksperti ļoti labi parādīja, ko var izdarīt ar maziem māneklīšiem Ķīšezerā, jau saprata, kur mājo asari. Kā redzējāt, rezultatīvākā cope notika netālu no krastiem. Nosaukt vietas, kur tika filmēts, nav nekādas jēgas, jo asari seko mazo zivtiņu bariem, bet tie savukārt varen ātri māk migrēt pa ezeru. Vienīgais, ko varu piebilst, – spiningojot asarus, ļoti reti ir tādas reizes, kad asarim patīk ātra mānekļa vilkšana. Ar voblerīti vai gumijas zivtiņu ir «jāspēlē”. Ko tas nozīmē, katrs makšķernieks zina, un, jo lēnāk tas notiks, jo labāki būs rezultāti. Pagājušās nedēļas sākumā aizbraucu «pārbaudīt», vai Kurzemes jūrmalā nav parādījušās butes. Eksperimenta nolūkos biju pavisam svešā vietā, bet ļoti nepaveicās ar vēju, kas jūrā nesa līdzi lielu straumi un daudz zāles. Tā kā tas bija vairāk kūrotbrauciens vairākām ģimenēm kopā, tad īpaši neiespringu, bet ievācu informāciju no vietējiem zvejniekiem (makšķerniekus nekur nemanīju). Butes ir, bet turas vēl aiz trešā sēkļa. Tātad drīzumā, sākoties spēcīgākiem vējiem no jūras puses, jau varēsim posties plekstu copei. Tas, protams, priecē.

Lobes ezerā līņi un brekši darbojas, kā jau ierasts, tikai karstums mums, makšķerniekiem, spiež nedaudz izdarīt korekcijas. Vitkopos (sakarā ar karsto laiku un mazāku putras vārītāju sabraukumu) karpiņas sev neraksturīgi pienākušas pie krasta, tāpēc nav vajadzības ņemt laivu, maksāt bargu naudu. Viss notiek pie krasta, bet galvenokārt tumšākajā diennakts laikā. Tāpat Vitkopos ļoti sekmīgi uz nelieliem pliča gaļas gabaliņiem makšķerējami zandarti. Uzsveru – uz pliča gabaliņiem, nevis raudas vai vēl kādiem citiem. Tāpat līdakas jau izsenis vislabāk kā ziemā, tā vasarā šeit ir ķērušās tieši uz plicīšiem.

Eināra Siliņa foto