Andrejs Pumpurs viņu sauca par Mīļo māti un viņai veltīja dzejoli «Teiku vācelīte». Pateicoties A. Pumpuram, Mīļās mātes jeb Edes Plūmes piemiņa aizvien tiek uzturēta. Un par viņu gribētos sacīt, ka, pirmkārt, skolā par to nemāca un, otrkārt, viņa atstājusi savu nospiedumu tolaik vēl tikai topošā eposa «Lāčplēsis» autora Andreja Pumpura personībā. Ne velti viņam pret Mīļo māti bijusi īpaša attieksme.

Apsteidza savu laiku

Mīļā māte nebija ne A. Pumpura mamma, ne vecmamma. Viņa bija A. Pumpura tēva Indriķa audžumāte un mātes Līzes tēvamāsa, un par Mīļo māti Pumpuru radinieci sauca ne tikai viņas tuvinieki, bet arī daudzi ļaudis tuvu un tālu, un kā Mīļā māte viņa saglabājusies kultūrvēsturiskajā atmiņā. Par laimi, saglabājusies, jo par 18. gadsimta septiņdesmitajos dzimušo E. Plūmi (tolaik uzvārdā Zemulis vai Zemule) varētu sacīt, ka viņa bija savam laikam ļoti progresīva un gudra sieviete.

Cik daudz «vienkāršo» cilvēku tolaik lasīja? Lasītprasme varbūt bija modes lieta, taču ne obligāta nepieciešamība. Toties Mīļā māte prata lasīt, lasīja un spēja mācīt citus. Viņu var uzskatīt par vienu no pirmajām skolotājām pašreizējā Ogres novadā, jo Ede bijusi liela grāmatniece un Lielvārdes prāvesta uzdevumā pat ierīkojusi skolu, kur pati mācījusi pagasta bērnus lasīšanā un katķismā.

Ede pratusi arī ārstēt bez buršanas un tamlīdzīgiem trikiem. Acīmredzot Ede zinājusi tautas zintis, turklāt neesot liegusi ne padomu, ne palīdzību nevienam un neprasījusi atlīdzību – sak, kā tu man, tā es tev. Ļaudis redzējuši Edi līkņājam mežos un pļavās, kur viņa vākusi augus un dziedniecībai nepieciešamās saknītes. Arī piemājas dārziņā auguši dziedināšanai vajadzīgi augi, piemēram, kumelītes. Andrejs bijis viņas mīļākais radu bērns, tāpēc Ede tieši viņam atklājusi dažu savu ārstēšanas noslēpumu.

Labdarības un, pieļausim, pašas ievēroto morāles normu dēļ Ede iesaukta par Mīļo māti. Tas ir augstākais vērtējums cilvēkam, kurš zaudējis vīru, dēlu un znotu, tomēr spējis saglabāt labestīgu attieksmi pret dzīvi.

Nejaukt ar īsto māti!

Piemiņas zīme E. Plūmei Birzgales pagasta Meža kapos uzstādīta 1989. gadā. Un tā paša gada 15. novembrī ārzemju latviešu laikrakstā «Laiks» Rasma Sināte ieviesusi skaidrību ar publikāciju «Par Andreja Pumpura māti, Mīļo māti un «Lāčplēšiem»»: «28. oktobra «Laika» «Lasītāju balsīs» iespiests Valijas Ruņģes jautājums par Pumpura «mīļās mātes» kapa vietu. Šķiet, ka te ir noticis pārpratums ar nosaukumu «mīļā māte», jo par Mīļo māti Lieljumpravas pagasta ļaudis sauca Pumpura radinieci Edi Plūmi, dzim. Zemuli.

Kaut arī Andrejam Pumpuram viņa māte bija mīļa, Mīļā māte ir pavisam cita persona. «Jauntīrumnieku» māju saimniece Ede Plūme tuvos un tālos ļaudīs bija izdaudzināta un izslavēta par labu burvi, dziednieci un labdari. Mīļā māte bija ne tikai Andreja Pumpura mātes Līzes tēvamāsa, bet radiniece arī Andreja Pumpura tēvam Indriķim. Kad Indriķis pusaudža gados bija palicis sērdienis, Mīļā māte bija viņu pieņēmusi un izaudzinājusi «Jauntīrumniekos». Savās atmiņās Andrejs Pumpurs

raksta: «Manu tēvu viņa mātes radiniece, «Jauntīrumnieku» māju saimniece Kurzemes pusē pieņēma par audzēkni…» (Andrejs Pumpurs, «Tēvijā», Rīgā, 1980, 56. lpp.)

Andreja Pumpura bērnības laikā Mīļajai mātei bija jau pāri par deviņdesmit gadiem, bet viņa bija spirgta un priecīga, tolaik Mīļā māte vairs nedzīvoja «Jauntīrumniekos», bet Maltēnu mājās pie savas meitas meitas.

Andrejs Pumpurs raksta: «Ar īpašu prieku gāju mātei līdzi uz Maltēniem ciemā, tur es varēju satikties ar Mīļo māti. Mīļā māte bija tāli izslavēta ārste un labdare (..). Tā kā viņa zināja visādās kaitēs palīgu dot caur to saucamo «labo skolu», tas ir, bez buršanas, un neviena, pat visnabagākā neatraidīja bez padoma un palīga, nemaz neskatīdamās uz atlīdzību, tad visā pagastā to bija iesaukuši par Mīļo māti.»

(«Tēvijā», 56. lpp.)

Dzīvojot pie Mīļās mātes «Jauntīrumniekos», A. Pumpura tēvs Indriķis turpat noskatīja sev sievu – Mīļās mātes brāļameitu Līzi Zemuli. Arī viņa bijusi liela grāmatu lasītāja un dziedātāja. Šajā ģimenē un šādā dzimtā pasaulē nāca dēls Andrejs. Līze dēlēnu agri sāka mācīt lasīt, un sešu gadu vecumā viņš jau ķēries klāt Vecā Stendera «Augstai gudrības grāmatai no pasaules un dabas».»

Lai kliedētu pārpratumu, sava stāstījuma nobeigumā Rasma Sināte uzsver, ka krustiņš Mīļās mātes kapam Birzgalē, kas ir tuvu tai vietai, kur kādreiz bija «Jauntīrumnieku» mājas, ir veltījums Edei, nevis A. Pumpura mātei Līzei. «(..) un ar šo krustiņu Daugavas krastu iedzīvotāji atceras neikdienišķīgo un brīnumaini labo un gudro Andreja Pumpura radinieci Edi Plūmi jeb Mīļo māti.»

Viņai veltītas rindas dzejolī «Teiku vācelīte»:

«Tu mīļā, vecaja māmulīte,

Sen dusi vēsajās smiltīs,

Bet tava teiku vācelīte –

Ies, dzīvos tautiešu sirdīs!»

Stāsti, kas palikuši atmiņā

Meklējot informāciju par Mīļo māti, allaž parādās, ka viņa bijusi gan izslavēta ārste un labdare, gan stāstu un pasaku zinātāja. Laba stāstniece. Un vēl – arī Edes dzimtai piederīgie bijuši labi zināmi grāmatnieki, tātad pratuši lasīt, kā arī baznīcas pērminderi un pagasta runas vīri.

Edes stāstus, pasakas, atmiņas kāri klausījās Indriķa dēls Andrejs – par mēra laikiem, par poļu un zviedru laikiem… Dzejnieks, literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts piebildis, ka Ede izpušķojusi savus nostāstus ar daudz dīvainām teikām, parunām un tautas dziesmām. Andrejs, puika būdams, garajos ziemas vakaros allaž viņā noklausījies. Edes stāsti aizķērušies eposā «Lāčplēsis»…

Dzejolī «Teiku vācelīte» A. Pumpurs saka:

«Reiz dzīvoja veca māmulīte

Iekš mūsu tuvajiem radiem.

Tai dziesmu un teiku vācelīte

Bij piekrāta seniem gadiem.»

Saglabātas senas gara mantas

T. Zeiferts «Latviešu rakstniecības vēsturē» norāda uz vietas ietekmi un nozīmi cilvēkos, tajā skaitā – Pumpuru dzimtā: «Bija Latvijā viens otrs apgabals, kur latvju senatnes tradīcijas uzglabājušās vairāk nekā citur. Pa1aikam tās ir malienas, kas stāv atstatu no lielākiem kultūras centriem. Īstās tautas tradīcijas še tomēr zināmā mērā dabūjušas piemaisījumus no tuvajām kaimiņu tautām. Kāds apgabals pašā Latvijas vidū, kur kā uz salas uzglabājušās senās ierašas un gara mantas, uzejams Lielvārdes draudzē. Pie tās pieder Lieljumpravas pagasts, no kura kāda daļa atrodas Daugavas kreisajā krastā, Kurzemes pusē. Tanī bija 19. gadu simteņa vidū pusmuiža, dzirnavas, divi krogi, 23 zemnieku un 3 mežsargu mājas. Šejienes iedzīvotāji atšķirti tāpat no apkārtējiem pagastiem, kā ar Daugavu arī no citiem pagasta ļaudīm Vidzemē. Tie iedalās daugaviešos, kuru mājas guļ rindā uz Daugavas krasta, un mežiniekos, kas dzīvo pa lielajiem muižas mežiem izkaisītās mājās. Šī lieljumpraviešu daļa runāja savā izloksnē, ģērbās savā apģērbā. Apgabals bija pielīdzināms mazai brīvvalstij, kuras iemītnieki apzinīgi lepojās ar savām savādībām. Viņu vidū pastāvēja vecu vecā ticība, tēvu tēvu tikumi, valdīja burvji, labdari, raganas, pūšļotāji.

Šai Lieljumpravas pagasta daļā piedzima Andrejs Pumpurs 22. (10.) sept. 1841. g.»