Kas jāzina par sudrabu

[ A+ ] /[ A- ]

Sudrablietu piedāvājums veikalos, antikvariātos, tirgos ir ļoti plašs, cenas – atšķirīgas. Kā būt drošam, ka neiegādāsieties viltojumu? Arī pārskatot no vecvecākiem mantotās rotaslietas vai galda piederumus, gribam zināt sudraba un juveliera darba kvalitāti un vērtību. Turklāt gan mantotās, gan nesen pirktās sudrablietas agri vai vēlu apsūbē. Kā tās pareizi kopt?

Ievesto dārgmetālu izstrādājumu kvalitāte ir atkarīga no iepircēja. Latvijā gan sudrabu, gan zeltu – vismaz oficiāli un legāli – ieved no Rietumiem – no Turcijas, Itālijas, Taizemes. Ievesto dārgmetālu izstrādājumu kvalitāte ir atkarīga no iepircēja, nevis ražotājas vai tirgotājas valsts. Katrā valstī ir ļoti dažādas kvalitātes dārgmetālu izstrādājumi. Diemžēl mūsu iepircēji, dzīdamies pēc lielākas peļņas, visbiežāk izraugās lētākos.

Par dārgmetāla kvalitāti liecina prove

Par dārgmetāla kvalitāti liecina prove, kas norāda dārgmetāla daudzumu metālā. Piemēram, 875. prove sudrabam norāda, ka metālā ir 87,5% sudraba. Piejaukumu sauc par legatūru. Zeltam mēdz būt dažādi piejaukumi, sudrabam parasti liek klāt tikai varu. Kaut arī varš ir sarkans, sudrabs atšķirībā no zelta nepieņem vara krāsu pat tad, ja varš veido 25% no sakausējuma (750.prove). Zelts mēdz būt dažādās krāsās – baltais, sarkanais, pat zaļais zelts, taču sudrabs – tikai vienā.

Sudraba proves – no 750. līdz 999.

Sudraba standarta proves ir šādas: 750., 875., 916., 925. Piemēram, cara monētas, ordeņi ir izgatavoti arī no 900. proves dārgmetāla, taču uz izstrādājuma norādīta zemāka – 875. prove, jo 900. nav standarta prove. 925. prove pašlaik ir vispopulārākā gan Latvijā, gan pasaulē. Man tā nepatīk, jo šāds metāls ir tuvu tīram sudrabam (tajā ir 92,5 % sudraba) un tādēļ ļoti mīksts. Izstrādājumi jālieto ļoti masīvi, citādi tie ātri deformēsies. Savukārt gludi izstrādājumi ļoti ātri saskrāpējas. Agrāk populārāki bija 875.proves sudraba izstrādājumi, kas ir izturīgāki un piemērotāki nēsāšanai.

Augstākas proves par 925. parasti neizmanto. Ļoti retos gadījumos lieto arī tīro sudrabu, ko apzīmē ar 999, taču šāds izstrādājums ir gandrīz tikpat mīksts un plastisks kā svins un nēsāšanai neder.

Par vecumu liecina prove un akmeņu slīpējums

Sudrablietu vecumu var noteikt galvenokārt pēc provēm. Ir trīs galvenās provju mērvienību sistēmas: zolotņiku, karātu un metriskā.

Līdz 1900.gadam Krievijā lietoja zolotņiku proves (zolotņiks bija svara mērvienība cara laikā). Pēc tam tika ieviesta metriskā sistēma, ko vēl joprojām izmanto Latvijā. Zolotņiku proves atbilst metriskajai sistēmai. 96.zolotņiku prove atbilst 1000 metriskajā sistēmā, tātad ir visaugstākā. 84.zolotņiku prove atbilst 875. provei utt. Līdzās dārgmetāla raudzi apliecinošajam skaitlim atradās vīrieša galva profilā.

Latvijā cara laikā izmantoja zolotņiku proves, bet no 1900.gada – metrisko sistēmu. Pirmās Latvijas Republikas laikā līdzās proves ciparam atradās Mildas galva, kuras novietojums liecināja, vai dārgmetāls ir sudrabs, zelts vai platīns. Šo apzīmējumu – tikai citādi pavērstu – atjaunoja 90.gadu vidū, nodēvējot par Latvijas provi.

Padomju laikos proves skaitli papildināja piecstaru zvaigzne, sirpis un āmurs. Burts, kas atrodas pie vienas zvaigznes kājiņas, norādīja, kura proves inspekcija – Rīgas, Maskavas, Ļeņingradas utt. – to situsi. Parasti viltotajām provēm trūkst šī burtiņa.

Ja sudrablietu rotā vairāki zīmodziņi, pirmais no kreisās ir juveliera, nākamais – firmas vai rūpnīcas, kurā viņš darbojas, un pēdējais – prove. Viena pati prove var būt tikai importa dārgmetālu izstrādājumiem.

Rotaslietu vecumu nosaka arī pēc akmeņu slīpējuma. Piemēram, briljantiem agrāk neprata noslīpēt tā saukto šipu – briljanta apakšējo spici – tā, lai šķautnes saietu pavisam kopā, tādēļ to noslīpēja plakanu. Skatoties akmenim cauri un redzot tur noslīpētu laukumiņu, ir skaidrs, ka tas ir sens darinājums – vismaz 100 gadus vecs.

Par juveliera darba kvalitāti var spriest tikai vizuāli. Par kvalitatīvu darbu liecina asas slīpējuma šķautnes (tās nedrīkst būt pārāk noapaļotas), gluds pulējums, kurā nebūtu palikušas pēdas no instrumentiem.

Karātu provei ne vienmēr var uzticēties

Pašlaik vairumā pasaules valstu lieto karātu provi. Karāts ir arī svara mērvienība – 1/5 grama (1 gramā ir pieci karāti), kurā izsaka dārgakmeņu svaru. 24 karāti atbilst 1000 pēc metriskās sistēmas, tātad norāda, ka dārgmetāls – zelts, sudrabs vai platīns – ir tīrs. Ja uz izstrādājuma ir 14 karātu prove, dārgmetāla daudzumu tajā aprēķina, pieņemot 1000 par 24. Arī karātu proves atbilst metriskajai sistēmai. Piemēram, 14 karātu prove atbilst 585. provei, 18 karātu prove – 750. provei.

No karātu provēm ir jāuzmanās. Karātu prove vēl nenozīmē, ka no dārgmetāla ir viss izstrādājums – tas var būt arī tikai apzeltīts. Dārglietas iegādājoties ārzemēs, vienīgā garantija ir veikals, kurā iepērkaties. Ja veikalā apgalvo, ka dārlieta ir no zelta, tad tam var ticēt. Turpretī tirgū pirkto izstrādājumu kvalitāte ir apšaubāma. Viltojumu ir daudz, un tikai lieli veikali var garantēt, ka viņu tirgotie izstrādājumi ir īsti. Īstas dārglietas nevar nopirkt lēti, tās, kā vēstī to nosaukums, ir dārgas lietas. Latvijā pirktajām dārglietām drošs kvalitātes garants ir Rīgas prove.

Rīgas prove – droša dārgmetālu kvalitātes garantija

Rīgas proves simbolu veido Mildas galva un dārgmetāla raudzi apzīmējošais skaitlis. Mildas galvas novietojums norāda uz metālu. Mildas galvai jāatrodas pirms zelta un pēc sudraba provi apzīmējošā skaitļa.

Rīgas provei jābūt uz visiem dārgmetālu izstrādājumiem – vai tos pārdod veikalā vai antikvariātā, vai komisijas tirdzniecībā. Ja izstrādājumu var nēsāt arī pa daļām, uz pamatveidojuma uzsit pilnu provi, bet uz piekariņiem – papildprovi – tikai Mildas galvu.

Ja ir uzsista Rīgas prove, par izstrādājumu atbild valsts. Rīgas proves inspekcija ir ļoti stingra, tādēļ dārglietas ar Rīgas provi var iegādāties bez bažām. Protams, arī Rīgas provi iespējams viltot, bet viltojumu nebūs lielos veikalos.

Vairums galda piederumu – tikai apsudraboti

No agrākajiem laikiem daudziem saglabājušās ne tikai rotaslietas, bet arī dažādi galda piederumi – biežāk karotes un karotītes, naži, dakšiņas, retāk – kausi, šķīvji, paplātes, bļodas. Šobrīd cilvēki sudraba galda piederumus iegādājas ļoti reti – visbiežāk nopērk pa sudraba tējkarotītei, ko dāvināt uz kristībām. Lielus komplektus pērk vienīgi ļoti bagāti cilvēki. Turklāt viņi to dara ārzemēs, jo Latvijā sudraba izstrādājumi ir daudz dārgāki nekā citur. Latvijā galda piederumus tikpat kā neizgatavo – vienīgi kādus atsevišķus priekšmetus. Galda piederumu ražošana ir rūpnieciska, ar rokām vien tos nevar izgatavot, nepieciešamas dažādas palīgierīces: lielas preses, valči, virpas.

Mēdz būt arī tīra sudraba galda piederumi, taču vairums ir tikai apsudraboti. To pamatā ir vairāku metālu sakausējumi, kas gan vizuāli, gan pēc fiziskajām un ķīmiskajām īpašībām līdzinās sudrabam. Šie sakausējumi nav dārgmetāli, to vērtība nav liela. Katrā valstī sakausējuma sastāvs ir nedaudz citāds, tādēļ tiem ir arī atšķirīgi nosaukumi. Padomju laikā izmantoja melhioru, pirmās Latvijas Republikas laikā – alpaku.

Apsudrabotiem priekšmetiem ārzemēs sit proves, Latvijā – ne. Kādreiz arī uz Latvijā ražotiem apsudrabotiem izstrādājumiem norādīja, cik bieza ir sudraba kārta. Piemēram, 20 u nozīmēja, ka sudraba kārtiņa uz priekšmeta ir 20 mikronu bieza.

Apsudrabotie priekšmeti jākopj ļoti uzmanīgi, tos nevajag berzt, jo sudraba kārtiņa ir ļoti plāna.

Apsūb gan apkārtējās vides, gan nēsātāja ietekmē

Sudrabs oksidējas (tautā saka: apsūbē) skābju iedarbībā. Mūsdienās gaiss ir ļoti piesātināts ar skābēm, tās izdala arī skaidu plātnes, kas ir jaunajās mēbelēs, un paklāji, tādēļ sudrablietas oksidējas ātrāk. No ēdieniem sudrablietu oksidēšanos visvairāk veicina olas.

Sudraba rotaslietu oksidēšanās atkarīga arī no to nēsātāja – no viņa veselības un pat garastāvokļa. Vienam sudrabs paliek melns, otram – ne. Kādam smērē pirkstus, citam – ne. Esmu redzējis cilvēkus, kam pat zelts smērē pirkstus, un arī tādus, kam laulības gredzens pēc ilgākas nēsāšanas izskatās kā tārpu saēsts.

Reiz pie manis atnāca kāda sieviete, kurai biju izgatavojis sudraba krustiņu un ķēdīti. Krustiņš nēsājot bija kļuvis melns kā ogle, bet ķēdīte spīdēja un laistījās, tāpēc viņa bija pārliecināta, ka krustiņš nav sudraba. Taču krustiņu un ķēdīti biju izgatavojis no viena un tā paša sudraba. Kāpēc tā notika, es nezinu.

Tīra ar zobu pulveri, ožamo spirtu un ziepjūdeni

Sudraba piederumu tīrīšanai zobu pasta nav vispiemērotākā. Vislabāk sudrablietas tīrīt ar zobu pulvera (kas ir ļoti smalks krīts) un ožamā spirta maisījumu. Zobu pulveri sajauc ar ožamo spirtu tā, lai iegūtā substance veidotu šķidru putriņu. Ar to apsmērē sudrablietu, pagaida, kamēr nožūst (ožamais spirts iztvaiko ātri), un noslauka. Ja ar pirmo reizi sudrablieta nav kļuvusi pilnīgi tīra, procedūru var atkārtot vēlreiz. Pārlieku berzēt nevajag, tikai nedaudz paslaucīt, jo sudrabs ir ļoti mīksts metāls. Beigās sudrablietu nomazgā ar siltu ziepjūdeni.

Sūbējuma kārtiņu nevajag noņemt pilnībā. Latviešiem atšķirībā no ārzemniekiem patīk, ka sudrablietas ir nedaudz apsūbējušas, reizēm juvelieri sudraba izstrādājumus tīši oksidē. Neglīts ir vienīgi nevienmērīgs, plankumains sūbējums. Agrāk gatavotie sudraba izstrādājumi vienmēr nosūbēja vienmērīgi, to nodrošināja speciāla izgatavošanas tehnika.

Ja rotaslietā vai citā sudraba izstrādājumā ir iestrādāts dārgakmens, tā kopšanai izmanto ziepjūdens un ožamā spirta (tā, lai nekož acīs) maisījumu. Ar zobi birstīti notīra gan metālu, gan akmeni no otras puses. Izņēmums ir pērles, kas «baidās» no skābēm, tādēļ tīrāmas tikai ar siltu ziepjūdeni.

Ir nopērkami arī ļoti labi speciāli sudrablietu tīrāmie, taču tie ir ļoti dārgi.

(no žurnāla «Mans Īpašums»)