Kas nekait būt par zivi?

[ A+ ] /[ A- ]

Ķeras brekši un līņi.

Jā, patiešām, kas gan nekait būt par zivi! Visu laiku ūdenī, vēsumā. Sagribas un iepeld dziļumā, kur vēsāks, ja nē, tad sildās tuvāk krastam, kur nu jau pamatīgi uzsilis ūdens.

Vai makšķernieks, kas pašlaik dienas viducī dodas uz copi, ir pieskaitāms?

Ēnā plus 34, saulē … labāk nedomāt, jo no tiem cipariem vien jau paliek tik karsti, ka sviedri līst aumaļām un šķiet, ka makšķerēšana prātā var būt tikai tiem, kam kaut kādā ātrumā ieķīlējusi «ātrumkārba», un viņi monotoni turpina iesākto. Nezinu, kā tu, cienījamais makšķerniek, bet es pēdējās trijās nedēļās uz copi esmu pabijis tikai reizes četras. Kaut kā man tas karstums ne pārāk vilina. Varētu jau mēģināt vēlu vakarā vai agri no rīta, un tā arī darīju, bet diemžēl palielīties ne ar ko īpašu nevaru. Turklāt, kā izskatās, odu armāda arī nav izturējusi lielo karstuma vilni, un to skaits ir manāmi sarucis. Toties parādījušies nedaudz smagāki dūrēji – dunduri – un, liekas, ka arī šie ir itin labi pārziemojuši, jo vismaz pie Daugavas krastiem to par maz neliekas. Vienīgais labums, atšķirībā no odiem, ir tas, ka, nositot divus dundurus, sanāk itin laba ēsma pludināšanai pa straujām upēm, kur mīt foreles, sapali, alates un praktiski jebkura baltā zivs.

Šajā rakstā – par to, ko zinu par pašreizējām copes iespējām un veiksmīgākajiem momentiem.

Atkal samazinās ūdens līmeni

Pēc provizoriskiem datiem, no 13 līdz 27 augustam posmā no Rīgas līdz Ķeguma HES tiks ļoti iespaidīgi samazināts ūdens līmenis. Nekas jauns tas nav, jo tā notiek jau vairākus gadus pēc kārtas. Taču daudziem makšķerniekiem nav zināmi šie laiki un tad nākas sūkstīties, ka palaista garām vai daļēji nokavēta laba copes iespēja. Pirmajās dienās braukt un kaut ko mēģināt darīt nebūtu īpašs prāta darbs, jo šādas krasas ūdens līmeņa svārstības nepatīk nevienas ūdenstilpnes zivīm ne Daugavā, ne karpu maksas dīķos…

Taču, kad pagājušas aptuveni četras dienas no ūdens līmeņa samazināšanas, upes krastos un laivās sarodas daudz vairāk makšķernieku nekā visa gada garumā. Loģika ļoti vienkārša. Zivis sakoncentrējas bedrēs. Vienuviet sapulcējas sami, zandarti, līdakas, brekši un citi mazākas sugas brāļi un māsas. Ļoti efektīga šajā laika posmā ir cope ar dzīvo zivtiņu, un nav svarīgi, vai tā notiek ar pludiņmakšķeri vai gruntsmakšķeri.

Jūrā sākusies asaru cope

Jā, ir sākusies asaru cope jūrā. Kā katru gadu, labākie posmi ir tur, kur gultne pēc iespējas akmeņaināka, tātad Saulkrastos un prom uz Igaunijas pusi. Asaris jūrā vislabprātāk uzturas starp otro un trešo sēkli, bet tas ir attiecībā uz tā saucamo tuvāko rajonu krastiem. Uz ko makšķerējam? Kaut vai uz parastajām sliekām, uz mazajiem, aptuveni 2 līdz 3 cm garajiem tvisteriem, vai nullītes jeb pirmā izmēra rotējošiem vizuļiem. Ļoti labi asaris reaģē arī uz mormiškas dancināšanu. Es pat pateiktu, ka pēdējās nokrāsai nav nekādas nozīmes, un arī tas, vai mormiška ir no svina vai volframa, asarim būs pilnīgi vienalga. Arī ar aukliņas resnumu nav jāpārspīlē ne uz vienu galu. Nav vajadzības pēc super tievām vai resnām auklām. Pilnīgi pietiek ar 0,16 līdz 0,18 mm.

Lūk, tā ir attieksme

Beiguši nārstu ir līņi, un tagad tikai uz priekšu. Līnis barosies tik ilgi, kamēr būs patstāvīgs un silts laiks. Vēl labāk, ja uzlītu smalks lietutiņš un būtu apmācies, tad nenāktos gaidīt vēlās vakara stundas, jo līnim ļoti patīk silts un lietains laiks. Šādos gadījumos tas labprāt ņem ēsmu visas dienas garumā.

Nesen Daugavā pie Jaunjelgavas vīri gandrīz divas stundas nocīnījās ar 1,82 m garu samu, kas bija izlēmis nogaršot garām peldošu vobleri. Izdabūjuši to krastā, nomērījuši un solīdi atlaiduši, lai paaugas. Lūk, tā ir attieksme. Iesaku tā darīt visiem. Mājās varētu ņemt desmitnieciņus un plus vai mīnus pieci kilogrami ap tiem, bet pārējie jau pēc katra makšķernieka bada sajūtas.

Ļoti fantastiskas ziņas nāk no Salacas, kur rīta cēlienos vien copmaņi velk ap 20 un vairāk kilogramu brekšu! Pa starpai gadās arī skaistas raudas. Breksim un samam šis karstums (tas attiecas uz upēm) vienmēr ir bijis pats labākais laiks. Vēlāk rudenī, kā sarunājušas, šīs abu sugu zivis saiet baros un, sameklējot dziļākās vietas konkrētā ūdenskrātuvē, arī pārziemo. Tos, kam izdodas šīs vietas atrast, var tikai apskaust, bet pārējiem pienākas cerību medaļas.

Interesantas lietas

Ļoti daudz tagad varētu aprakstīt līdaku uzvedībā. Vasaras karstumā, kad ūdens temperatūra «uzzied» līdz pat plus 26 grādiem, to uzvedība ir ļoti interesanta. Praktiski zaļsvārču cope būtu jāsadala divās daļās – seklās un dziļās ūdenskrātuvēs. Pie pirmajām pieder seklie vai purvainie ezeri, bet pie otrajiem – dziļie ezeri un Latvijas mērogam pieskaņotās lielākās upes. Pats interesantākais – lai cik dziļa būtu ūdenskrātuve, šajā karstajā laikā zivis pieturas pēc iespējas seklākās vietās. Par to pārliecinājāmies Daugavā, par to pārliecinājāmies arī apmēram divus metrus dziļā ezerā. Sevišķi iespaidīgi skati pavērās Daugavā, piekrastes zāļu joslā, kur dziļums nav lielāks par trim metriem. Īpaši tas attiecas uz rīta stundām, līdz brīdim, kad pie apvāršņa parādās saule. Šajās zālēs notiek kaut kas fantastisks, jo tā vien šķiet, ka visas upes plēsoņas ir sapulcējušās tieši šeit un nez vai visām pietiks dzīvo radību, ko aprīt brokastīs, tāpēc ieteicams šajās agrajās rīta stundās cītīgi pastrādāt ar seklajiem vobleriem vai gumijas zivtiņām. Vēl derētu neaizmirst par pretzāļu šūpiņiem, bet to svaram gan nevajadzētu pārsniegt kādus 10 līdz 12 gramus.

Pagājušās nedēļas sākumā, kopā ar Māri Olti veicot kārtējā raidījuma filmēšanu, izdevās novērot interesantas lietas. Kā sarunāts, iebraucām Daugavā ap pulksten 21 un ar eholotes palīdzību sešu metru dziļumā atradām tādu kā nelielu ieplaku ar līdzenu gultni. Cerībā uz breksi šo vietu tad arī iebarojām, lai ap rīta gaismu iebrauktu un pamēģinātu, ko šī zivs saka šādā karstumā. Uzreiz pateikšu, ka lielais breksis nepacēlās, bet ar ziemas makšķerītes palīdzību pie ilgākas sēdēšanas ( ap sešiem rītā jau braucām mājās) laikam spaini ar pličiem būtu pievilkuši, jo, tiklīdz mormiška ar balto mušu kāpuru sasniedza iebarotās vietas dziļumu, tā sekoja agresīva cope. Vispār azartiska nodarbošanās, un, ja vēl plicim būtu kāda kulināra vērtība, tad es teiktu, ka cope bija izdevusies. Vienīgi šoreiz šis «finieris» nebija mūsu plānos. Viss nule minētais nebūtu stāstīšanas vērts, ja ne iepriekš teiktais par interesantiem novērojumiem. Visa cope notika aptuveni 30 līdz 40 metrus no krasta līnijas, un, kā jau sākumā teicu, tad lēpju lapu piekrastes zona vārījās no plēsoņu uzbrukumiem mazajām zivtiņām, kuras attiecīgi šķīda pa ūdens virsmu kā izklaidus iemesta zirņu sauja. Taču tad ievērojām ko jocīgi melnu un platu. Kā tāda melna futbola bumbas daļa, kas prātīgi kustējās uz priekšu un tad atkal ienira. Pēc mirkļa tajā vietā atskanēja pamatīgs ūdens šļaksts, un tad vēl kādu minūti turpināja virmot ūdens, kas liecināja, ka kaut kāda kustība tur notiek. Pēc kādām minūtēm tāds pats skats norisinājās citā vietā. Tā četras reizes izdevās redzēt šīs dīvainības. Patiesībā nekā jau dīvaina te nebija, jo tas draiskulis, kas barojās un piekrastes joslā ar astes palīdzību apdullināja mazās zivtiņas, lai pēc tam ar pilnu muti notiesātu, bija sams, vai pat vairāki. Ne jau velti šogad sami tik labi ķeras tieši no krasta un uz gruntsmakšķeres, par ēsmu liekot naktstārpus un zivs gabaliņus.

Visiem ne asakas, un katram pa skaistam samam, jo tiem šogad ir īstena apetīte!

Raksta autors Einārs Siliņš ar 4,5 kg smagu zandartu.

Foto no personiskā arhīva