Kas notiek ar tikumiem?

[ A+ ] /[ A- ]

Kad Ogrē zied liepas, bieži iedomāju Zinaīdu Resni un Aivaru Kalniņu. «Mēs abi vienojāmies: pilsētā, kur vien varēsim, stādīsim liepas! Kas gan var būt brīnišķīgāks par liepziedu smaržu mākoni vasaras dienā!? Jaunogre bija pilna papeļu stādiem, tas man gauži nepatika. Teicu – rausim laukā un liksim vietā krietni estētiskākās zirgkastaņas!» reiz runājoties, man atklāja Zinaīdas kundze.

Nesen mūsdienu varenie apjomīga projekta vārdā ar vienu rokas vēzienu gribēja noslaucīt jau pieaugušās zirgkastaņas. Šajās «būt» vai «nebūt» dienās uz redakciju asarām acīs bija atnākusi koku fiziskā mamma Aija Grinberga – viņa atceras to gaitas no podos piķētu stādu vecuma. Varu iedomāties, kā tobrīd jutās arī kastaņu idejiskā mamma. Ogrēnieši palīdzēja kokiem noturēties!

Manuprāt, turpat 40 gadus augušas kastaņas nav vien mūsu plaušas un zaļā rota. Tā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, pašsaprotama pagātnes saikne ar šodienu.

Pati zinu pēc «augstākajiem» standartiem remontētas senču mājas, kurās dzimta vairs nevēlas pulcēties. Jo, lūk, tas naudīgākais ir salipinājis ne vien apkārtējā ainavā neiederīgus tornīšus, bet arī uztaisījis tik iespaidīgu eiroremontu, ka pagātnes atmiņām vairs nav kur patverties. Šī vieta ir pazaudējusi dvēseli. Kā nams atsevišķai dzimtai, tā pilsēta ir mūsu kopējās mājas, kur jāmeklē kopsaucējs, lai visi justos labi.

Tai pašā sarunā Zinaīdas kundze atcerējās arī Kultūras centra būvniecību, plānu nojaukt līdzās esošo veikalu un veidot organisku savienojumu: no kultūras nama – pāri Līkajam tiltam – līdz brīvdabas estrādei. Šim nākotnes redzējumam svītru pārvilkusi estrādes un citu objektu privatizācija un tai sekojošais privātīpašuma svētums. Nu vairs nerunā par Ogres centra pārdotavas nojaukšanu. Tā vietā ik pa laikam ieskanas neatlaidīgas vīzijas aplipināt kultūras iestādi un represēto pieminekli ar otru tādu pašu tirgotavu! Laiki mainās. Kas notiek ar tikumiem?

Dzintra Mozule