Virsrakstā tie pakalni tālab, ka ķeipeniešiem sava dziesma: «Ķeipenes pakalniem pāri ievziedu puteņi krīt…». Ja domājam par Vilni Sirsoni, droši var teikt, ka pašvaldības darba veterāns: pagasta padomes deputāts jau pirms gadu simteņu mijas, pagasta padomes priekšsēdētāja amatā no 2001. gada, pagasta pārvaldes vadītājs kopš 2009. gada. Dzimis Ķeipenē (Vatrānē), skolojies šeit, audzinājis savas meitas, audzis pats. Vilnis ir Ķeipenes patriots, kas savu zemīti līdz īkstīm iepazinis, mīlējis, kuras laukos strādājis, sviedrējies, bijis laimīgs. Darba stila, komunikācijas ziņā – demokrāts.
– Vai atceries skolas gaitu sākumu Ķeipenē gan, bet Kastrānes skolā?
– Atceros labi, pat to, kā «ābečnieku» laikā mamma veda uz Kastrānes septiņgadīgo skolu, kura atradās kādreizējās Vatrānes muižas pils ēkā. Pils pagalmā bija skaisti iekopts apļveida dārzs ar košumkrūmiem un puķu dobēm. Toreiz šajā skolā mācījās tikai līdz trešajai klasei, mans brālis Dainis gan – drusku agrāk – beidza piecas klases. Pirmie skolas gadi ir labi palikuši atmiņā ar skolotāju un direktori Adeli Goldbergu, nelielo, draudzīgo klasesbiedru pulciņu. «Ābečniekos» mammas sēdēja aizmugurējos solos, sekoja nodarbībām un gaidīja mācību beigas, lai varam kopā doties mājup.
– Mūsdienu skolu «optimizētājiem» nav jāmulst: tajos laikos vienā mazā pagastā bija divas skolas, tagad niez aiztaisīt ciet to pašu vienu?
– Tika ievērots princips – skola tuvāk mājām, jo ceļu uz turieni un atpakaļ nācās mērot kājām, ne kā tagad, kad skolas «busiņš» piebrauc gandrīz pie māju durvīm. Šis princips jāievēro arī tagad! Bija citi laiki, un, kā nokļūt līdz skolai, bija jādomā pašam. Ja varēja ar satiksmes autobusu, tad bija bezmaksas mēnešbiļetes. Trijās klasēs kopā sanāca tikai kādi 20 skolēni. Pāris skolotāju mācīja visus priekšmetus. Ēdām tā saucamajā kopgaldā, kur par maltīti gādāja pavārs. Bija arī kāds apkopējs, bet āra puķu dārzā savu roku pielika ikviens: darbs vēl neskaitījās bērnu tiesību pārkāpums… Trešajā klasē sāku skoloties jaunajā Ķeipenes astoņgadīgajā skolā, kurai nākamgad jau 50 gadu! Nu, jā, pašam arī gadiņi nestāv uz vietas. Mazām skolām ir jābūt katrā pagastā, un tās var izdzīvot, tikai nevajag pārbirokratizēties, kas sadārdzina skolas uzturēšanu un lieki noslogo skolotājus, darbiniekus.
– Skaidrs, ka pagasta dzīvotspēju notur cilvēki, uzņēmējdarbība, arī ģeogrāfiskā izvietojuma ziņā Ķeipene nav nekāda nomale. Kur vietējie rod darba vietas?
– Ķeipenieši rosās uzņēmējdarbībā (lopkopība, mežkopība, kokapstrāde, dārzkopība, biškopība, tirdzniecība, dažādi pakalpojumi iedzīvotājiem). Lielākais ir Alvja Mihailova vadītais uzņēmums SIA «Senlejas», kur strādā ļaudis no visas Latvijas. Varētu jau mēģināt uzskaitīt visus, bet baidos kādu nepieminēt. Ķeipenieši ir uzņēmīgi ļaudis un jau no Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem nemitīgi attīsta uzņēmējdarbību. Jā, un braucam strādāt arī uz Ogri, kaimiņu pagastiem, piemēram, Mālpili, arī uz Rīgu. Kas tie 70 kilometri ir labam autiņam? Arī ceļi asfaltēti visos virzienos!
– Kā sokas lauku pamata nodarbē – lauksaimniecībā? Redzams, ka tīrumi neaizaug, ka sava loma arī mežu apsaimniekošanai.
– Latvijas neatkarības trīsdesmit gados lauku un mežu apsaimniekošana ir būtiski attīstījusies, ienākušas jaunas tehnoloģijas un ražīga darba tehnika. Domājams, ka tuvākajos gados nevarēs vairs atrast nevienu neapstrādātu zemes stūrīti. Vienīgi gribētos, lai lauksaimniecība būtu videi draudzīga, vairāk attīstītos bioloģiskā lauksaimniecība – bez miglošanas ar ķīmiju. Par mežiem? Esam sākuši cirst arvien jaunākus, tievākus kokus, un var pienākt brīdis, kad būs daudz jaunu mežu, bet nebūs vairs īsti ko cirst. Taču to mēs iespaidot nevaram.
– Allaž priecājos un esmu drusku lepns par Ķeipenes sakoptību, labi uzturētiem pagasta ceļiem, par kalniem, lejām un sendienu elpu. Kāds par to rūpējas un pagastam uzticētās funkcijas godam veic.
– Par Ķeipenes sakoptību rūpējas paši iedzīvotāji, uzņēmēji, kārtīgi apkopjot laukus, ražošanas ēkas un sētas. Daiļdārzniece Maruta Grīnberga ar savu palīgu pulciņu rūpīgi kopj lielu centra teritoriju, šajā darbā roku pieliek arī kultūras darbinieki. Komunālās daļas vīri – Ingus Ozols ar palīgu Aigaru Ozoliņu lietpratīgi, atsaucīgi ik vietā, ik lietā. Pārvaldes ceļu fonda vadītājs Kārlis Antonovs gādā, lai pagasta ceļi būtu nevainojami. To izdarīt nav viegli, jo valsts mērķdotācijas apjoms naudas izteiksmē Ķeipenes pagasta pašvaldības autoceļu (78 km) uzturēšanai nav mainījies vairākus gadus, bet citi izdevumi pieauguši ievērojami. Nesūdzamies, bet katra eiro pielietojumu rūpīgi apdomājam.
– Redzams, ka Ķeipenes kultūras namam top nozīmīgs paplašinājums «Viļņu» mājā. Darbi rit itin jūtami, kaut arī dabas apstākļi nelutina.
– Ieguvums būs visiem. Kapitāli atjaunota senā māja pašā Ķeipenes centrā būs skaista, stalta ar dažādām kultūras iespējām un ne tikai. Būs telpas mēģinājumiem, izstādēm, koncertiem. Bet par visu vairāk tad, kad būs.
– Arī par kultūras saturu nav jāsarkst. Droši vien arī tava pārliecība tāda, ka ķeksīša dēļ nav vērts, labāk mazāk, toties labāk?
– Piekrītu, bet… Labi pasākumi labi maksā. Tomēr galvenais ir tas, lai nepietrūkst jaunu ideju, lai ir kultūras darbi, kurus mēs varam radīt paši, netērējot lielus līdzekļus. Ir labi, ka daudz spējam paši. Prieks, ja svētkos mūsu Tautas nama zāle pilna ar cilvēkiem – savējiem un ciemiņiem. Tas vieno un aicina kopā.
– Savulaik, apvienojot amatus, strādāji arī skolā, un bijušie audzēkņi atceras, ka biji labs skolotājs. Kas notiek izglītības politikas galvās?
– Tā kā esmu kādus gadus bijis arī skolotājs un ieguvis pedagoģisko izglītību, arī mana sieva ir skolotāja, tad, manuprāt, mūsu pašreizējā sabiedrībā ir zudis skolotāja darba prestižs. Skolotāji pārslogoti, darbs netiek pienācīgi novērtēts, zems atalgojums, nemitīgas, nesakarīgas izglītības satura «reformas», kuras negatīvi ietekmē izglītību kopumā. Tāpēc nav jābrīnās, ka jaunieši skolotāja profesiju izvēlas aizvien retāk, un vēl mazāk to dara talantīgi cilvēki. Ja tā ies, kas mācīs mūsu bērnus?
– Bieži runājam, ka pats nosaukums «pamatskola» saka priekšā, kas tur jāmāca. Pēkšņi izdomāja jaunu Ameriku – «kompetences», «caurvijas», kas jau tā apgrābstīto saturu padara vēl virspusējāku un bez galvenā – labas mācību grāmatas. Kas jādara, lai mūžīgās reformas apstātos – pie pamatiem pamatskolā, to attīstības vidusskolās, ģimnāzijās, arodskolās, augstskolās?
– Jāsaprot, ka pamatskolā jāmāca pamata zināšanas, kuras ir teju nemainīgas. Pamati kā reizrēķins vienkārši ir jāiemācās! Gaišākajiem, gudrākajiem prātiem jāuzraksta labas mācību grāmatas: tas jādara labākajiem praktizējošiem pedagogiem, nevis kabinetos izceptiem ekspertiem.
– Atkal pieminam Barikāžu laiku. Pirms 32 gadiem uz Rīgu brauci kopā ar tēvu Voldemāru. Kādas sajūtas no tiem laikiem paliek nemainīgas?
– Pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā ir skaidrs, ka nekas nav beidzies un, ja vajadzēs, atkal dosimies aizstāvēt Tēvzemi. Latvijas atbalsts Ukrainai ir apbrīnojams, tas rāda, ka kritiskos brīžos varam būt vienoti. Toreiz bija bažas, ka Persijas līča karu PSRS armija izmantos Barikāžu apspiešanai. Provokācijas varēja notikt kuru katru brīdi, bet nebaidījāmies: taisnība, brīvība ir mūsu pusē! Gaismas stars bija iespīdējis, un negribējās to pazaudēt.
– Kopš dibināšanas sākuma stājāmies Zemessardzē, nodienējām vairāk nekā 10 gadu – godam. Ko tu domā par obligāto valsts aizsardzības dienestu?
– Zemessardze tolaik bija brīvprātīgs, nesavtīgs formējums: tam ziedojām savu laiku, enerģiju, līdzekļus. Nu esam veterāni… Obligātajam valsts aizsardzības dienestam jābūt noteikti, lai īsā, intensīvā laikā un pēc iespējas vairāk jauniešu iegūtu labu militāro prasmi, rūdījumu un dienesta laiks nebūtu formāli pavadīts.
– Kas pacilā sirdi šodien un kas rada dibinātas bažas?
– Pacilā tas, ka neesam nocietinājušies, spējam palīdzēt viens otram grūtā brīdī. Bažas rada karš Ukrainā, kā tas globāli ietekmēs Latvijas un visas planētas dzīvi.
– Kādu tu redzi pagasta, Latvijas un tās lauku nākotni?
– Redzu, ka lauki var papildināt pilsētas un arī otrādi – pilsētas laukus. Tas ir arī mūsu uzdevums – šo sadarbību sekmēt. Visiem attīstības plāniem jābūt reāliem – ar segumu, izpildāmiem, nevis uz papīra.