Ķīmiķis Mārtiņš Kalniņš, kuram šūpulis kārts Taurupē

[ A+ ] /[ A- ]

Foto no OVMM arhīva Ogres novadnieks ķīmiķis Mārtiņš Kalniņš.

Ogres novada personības

Ķīmiķis Mārtiņš Kalniņš, kuram šūpulis kārts Taurupē

Publicēšanai sagatavojuši OVMM speciālisti

Rūpnieks, ķīmiskās fabrikas «Mārtiņš Kalniņš» (padomju laikā «Rīgas laku un krāsu rūpnīca») īpašnieks Mārtiņš Kalniņš dzimis 1893.gada 3.jūnijā Taurupes pagasta «Kaļvu» mājās.

Skolas gaitas sāktas pagasta skolā, un vasaras brīvlaikā Mārtiņam kā daudziem bērniem tolaik bija jāstrādā lauku darbi un jāiet ganu gaitās. 1905.gadā viņa tēvs, būdams pagasta priekšsēdētājs, aktīvi piedalījās revolucionārajā kustībā. Ierodoties soda ekspedīcijai, tēvs iebēga mežā un trīs gadus pavadīja kā mežabrālis. 13 gadus vecais Mārtiņš nesa tēvam uz mežu ēdienu un stāvēja sardzē, kad viņš naktī reizēm ieradās mājās.

No 1902.gada Mārtiņš apmeklēja Madlienas draudzes skolu, vēlāk beidza sešu klašu tirdzniecības skolu Jaunjelgavā. Mēģināja iestāties Pētera I reālskolā Rīgā, bet kā politiski neuzticamu viņu tur neuzņēma. Lai nodrošinātu sevi ar darbu, Mārtiņš apmeklēja mērnieku kursus un iestājās zemes komisijā par mērnieka palīgu. Šis darbs viņu neapmierināja, jo jauneklis vēlējās studēt ķīmiju. Kā revolucionāra dēlam un politiski neuzticamam viņam gan nebija cerību iekļūt Krievijas Impērijas augstskolās, tādēļ Mārtiņš domāja par mācībām Vācijā. Viņš ieguva Tambovas reālskolas savvaļnieka tiesības, kas deva tiesības iestāties Jēnas Universitātes (Vācijā) Ķīmijas nodaļā. Tur viņš studēja ķīmiju līdz 1914.gadam. Ar līdzekļiem studijām palīdzēja tēvs un brālis.

Pirmā pasaules kara sākumā Mārtiņu iesauca Krievijas armijā. 1915.gadā viņu nosūtīja uz Pēterhofas praporščiku skolu, kuru viņš pabeidza tā paša gada 15.augustā. Mārtiņš tika iedalīts 2. Latviešu strēlnieku bataljonā un piedalījās kaujās pret vāciešiem. Dažus mēnešus vēlāk viņš saslima ar tīfu un tika nosūtīts uz hospitāli Maskavā, pēc izveseļošanās jau kā podporučiks tika iedalīts artilērijas divizionā un nosūtīts uz fronti. Tur viņš dienēja līdz demobilizācijai 1918.gadā, pēc kuras aizbrauca uz Maskavu, kur brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā par prožektoru komandas priekšnieku. Vēlāk viņu norīkoja par komandieri smagās artilērijas divizionā. Grūtajos kara apstākļos viņš smagi saslima. Pēc atveseļošanās strādāja par mantzini Maskavas Bruņu automobiļu skolā. Maskavā 1921.gadā M.Kalniņš apprecējās ar Krievijas polieti Ņinu un tajā pašā gadā atgriezās Latvijā.

Dzimtenē M.Kalniņu iesauca Latvijas armijā, kur kapteiņa pakāpē viņš dienēja vairākus mēnešus. Tomēr M.Kalniņu vairāk saistīja ķīmijas nozare. Viņš pārtrauca dienesta gaitas un atvēra nelielu uzņēmumu, kur sākumā strādāja viens pats. Vēlāk uzņēmums paplašinājās līdz trim strādniekiem, ķīmiskā fabrika «Mārtiņš Kalniņš» turpināja augt un pamazām izveidojās par lielāko šīs nozares fabriku Latvijā. 1924.gadā uzņēmums pārcēlās uz plašākām telpām Mūkusalas ielā. Tajā ražoja krāsas, sodu, dzeramo sodu, glaubersāli, rūgto sāli. Uzņēmumam bija sava laboratorija, kurā strādāja pie jaunu produktu izveides. Tika pētītas iespējas izmantot vietējos okerus krāsu ražošanai, un tika izstrādāts tolaik populārākais veļas mazgāšanas līdzeklis «Nitra». Rūpnīcā izstrādāja oriģinālas tehnoloģijas vairāku krāsu iegūšanai: hroma krāsu, «Parīzes zilās» krāsas, kā arī brūnās riekstu beices. Tika radīti jauni attaukošanas līdzekļi «Trifosils» un «Robots», kas bija paredzēti pienotavām un mājsaimniecībām. Uzņēmumā izstrādāja tehnoloģiju stabilu bitumena emulsiju un preparāta «Pirolīna» iegūšanai, kas samazina betona ūdens caurlaidību. Krāsas «Svea» varēja lietot gan sienu, gan jumtu krāsošanai. Oriģināls koksnes aizsardzības līdzeklis bija «Dipons».

20.gs. 30.gadu sākumā M.Kalniņš iegādājās daļu labi zināmās porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrikas «M.S.Kuzņecova» akciju. Viņš sāka vērienīgu fabrikas rekonstrukciju un reorganizāciju. 1932.gadā smalkfajansa (Steingut) masas un glazūras iegūšanai sāka izmantot Ropažu mežniecības smiltis līdz tam lietotā skandināvu kvarca vietā.

Par darbu rūpniecībā pēc Finanšu ministrijas ierosinājuma M.Kalniņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš bija sabiedriski aktīvs cilvēks, darbojās Latvijas Mednieku biedrībā, mednieku kustībā «Strēlnieks», Sporta makšķernieku biedrībā, Latviešu biedrībā, Rīgas Rūpnieku biedrībā u. c. organizācijās. No 1936.gada viņš bija Rīgas V aizsargu pulka Jūras diviziona Saimniecības vada komandieris. M.Kalniņš pilnīgi pārvaldīja krievu un vācu valodu, nedaudz prata arī angļu valodu.

Jaunā padomju vara fabriku nacionalizēja. Tā ieguva jaunu nosaukumu – ķīmiskā fabrika «Nitra» (kopš 1951.gada – Rīgas laku un krāsu rūpnīca). Par pirmo direktoru tika norīkots M.Kalniņš, bet 1941.gada 14.jūnijā viņu apcietināja un izsūtīja no Latvijas. 1944.gada 2.oktobrī viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma un reabilitēts. No 1944.gada oktobra līdz 1946.gada jūlijam M.Kalniņš strādāja kolonijā par plastmasas ražošanas vecāko tehnologu, ķīmijas laboratorijas vadītāju, vēlāk ieņēma kolonijas priekšsēdētāja vietnieka ražošanas jautājumos amatu un galvenā inženiera amatu. Kolonijas direktors 1947.gadā M.Kalniņu raksturoja kā zinošu inženieri ar pieredzi lietišķajā ķīmijā, tehnoloģiju izstrādē un ražošanas organizācijā. 1947.gadā M.Kalniņš kopā ar ģimeni atgriezās Rīgā.

Mārtiņš Kalniņš aizgāja mūžībā 1986.gadā. Viņa jaunākais dēls Mārtiņš šobrīd ir Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. Viņu var uzskatīt par vienu no materiālzinātņu pamatlicējiem Latvijā.

Plašāks raksts par Mārtiņu Kalniņu lasāms grāmatā «Ogres novada personības». Raksta autors – Mg. hist. Gatis Liepiņš. Grāmatu sagatavojis Ogres Vēstures un mākslas muzejs sadarbībā ar vairākiem savu nozaru speciālistiem. Tā iznākusi pērnā gada nogalē un izdota ar Ogres novada pašvaldības finansiālu atbalstu.

Grāmata iegādājama Ogres grāmatnīcās, kā arī izdevniecības «Jumava» veikalā un grāmatveikalos «Globuss» Rīgā, kā arī pieejama Ogres Vēstures un mākslas muzeja lasītavā un Ogres novada bibliotēkās.

 

1941.gada 14.jūnijā Mārtiņu Kalniņu apcietināja un izsūtīja no Latvijas. 1944.gada 2.oktobrī viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma un reabilitēts.

 

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!