Klibā komunikācija

[ A+ ] /[ A- ]

Domāju tā

Klibā komunikācija

Andris Upenieks

Klibā tāpēc, ka nav komunikācijas tās patiesajā izpratnē. Nepietiek ar informācijas pārraidi, tai jānodrošina arī atgriezeniskā saite no tās publikas daļas, kuru tā uzrunā.

Pārliecināt var, ja nolūks ir godīgs, dodot iespēju ne vien saprast, bet arī saprasties. Protams, naiva iedoma, ka valsts varētu būt mēs visi kā viena ģimene. To, ka valsts esam mēs paši, skandina tie, kam būtu visvairāk jāpaklusē, lai kāds pamācāmais izmisumā vai dusmās nepārprasītu: «Bet mēs?» Jebkurās attiecībās nelabojas nekas, ja nerunājam, neizrunājamies. Tāda poza esošo vērš vēl sliktāku, bet, ja arī kāds sper novēlotu soli, tam vairs netic. Valdis Zatlers: «(..) visa sabiedrība orientējas uz lēmumu izpildi, un pēc brīža tie lēmumi pēkšņi tiek mainīti. Ja to dara vairākas reizes pēc kārtas, tiem vairs netic, (..) kamēr skaidri nesaprot, kas jāpilda, rīkojumus nepilda.»

(..)

Valdība sola jaunu komunikācijas modeli, kurā mūs apgaismošot nevis amatpersonas, bet citi, kuru vārdam ir svars. Vētru sociālajos tīklos sacēlusi rakstniece Māra Zālīte  ar «darbaļaužu vēstules» cienīgu vēstījumu Krišjāņa Kariņa aizstāvībai, kurā netrūkst glaimu: «(..) pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt, (..) ejot pa Briseles gaiteņiem visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties.» Pats premjers tik kusls, ja inteliģencei jāsteidzas palīgā? Atmiņā cits rakstnieces «gaisa skūpsts» Egilam Levitam, kad cēla viņu prezidenta krēslā: «Viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos.» Patētiski, bet reveranss «nācijas tēvam», par kādu viņu nokrustīja Dagmāra Beitnere – Le Galla, krietni novēlots: atbalsts prezidenta kandidatūrai parlamentā tolaik jau bija nodrošināts. Līdzīga medus maize savulaik tika arī Vairai Vīķei Freibergai…

«Kāpēc tas bija vajadzīgs tagad?» jautā viedais jurists Juris Rudevskis. Jautā skarbi, piesaucot Kolimu iz Varlama Šalamova stāstiem, kuros viņš «nenosoda lēģeros ieslodzītos profesorus, virsniekus, zinātniekus, kuri aukstuma, bada un spēku izsīkuma dēļ bija salūzuši tiktāl, ka pēc savu kriminālo kungu pavēles pirms gulētiešanas kasīja viņu (..) pēdas. Mārai Zālītei šādu apstākļu nav, viņa dzīvo komfortablā siltumā un sātā – un tomēr, metaforiski izsakoties, publiski kasa pēdas…» Lai nu bija, kā bija, bet šādi centieni premjeram drīzāk sniedz lāča pakalpojumu, iekams pats no glaimiem nav norobežojies. Turpretī kultūras elitei vairāk piestāvētu pieklājīga opozīcija varai, nevis gluma lišķība tai.

 

Visu rakstu lasiet 12.marta „OVV”

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!