Ko lai cilvēks domā gadu mijā?

[ A+ ] /[ A- ]

Domāju tā

Ko lai cilvēks domā gadu mijā?

Andris Upenieks

Gads pagājis, un vecgada vakarā vēlam laimes Jaunajā gadā. Tradīcija tik stipra un dažkārt tik banāla, ka vienam otram Jaungada vēlējumi ievelkas teju līdz Lieldienām.

Bet citādi tradīcijai nav ne vainas: ikviens ar acīm pārslīd ātrajam 365 dienu laika skrējienam, par šo to uzsit sev uz pleca, ar šo to samierinās, par šo to arī nepatikā noskurinās. Un tas ir tikai dabiski: ja dzīve būtu dziesmu grāmata, kurā perša seko peršai, nebūtu ne pagātnes apceru, ne nākotnes sapņu.

Kā tad mums gājis 2021.gadā! Cilvēciski kā allaž: jauni ļaudis precas, bērni dzimst, zemnieks ar, sēj, pļauj, olimpieši triumfēja 3×3 basketbolā, cienīgi turējās arī citos sporta veidos, paraolimpieši ar mūsējo Aigaru Apini priekšgalā bija sacīkšu augšgalā… Savs prieks ik mājā, pagastā, novadā. Ietekmīgais vācu žurnāls «Der Spiegel» šogad pamanījis Ogres Ziemassvētku rotājumus un ierindojis pilsētu starp visskaistākajām svētku pilsētām pasaulē!!!

Protams, valstiskā nozīmē gājis un iet kā pa celmiem – saraustīti, nervozi, haotiski, ar pastāvīgi novēlotiem, bieži vien neizprotamiem lēmumiem un vāju izpildījumu gan stila, gan iznākuma nozīmē. Aizvadītā gada sākumu atminamies ar gaismu tuneļa galā: neticami ātrā tempā cīņai ar bīstamo sērgu radītas vakcīnas! Atlika palaist vaļā apjomīgu un operatīvu potēšanu, un lieta būtu darīta. Bet sākas vienas nedienas pēc otrām. Par aizdomīgām ķibelēm ar vakcīnu iepirkumiem un haotisku vadību premjers Krišjānis Kariņš pieprasa veselības ministres demisiju, izglītības ministre Ilga Šuplinska neklausās ne medicīnas ekspertos, ne vecākos, ne skolotājos un pēc laiciņa aiziet pa to pašu taku, kur Ilze Viņķele… Arī Daniels Pavļuts ārstu uzstājības dēļ tiek līdz demisijas pieprasījumam, bet viņu paglābj brālīgā koalīcija.

Februāra sākumā tapa vismaz kaut kāda skaidrība, kā rīkoties, pateicoties tā saucamajam luksofora modelim. Sava loģika un skaidrība tur tiešām bija un paliek. Vismaz tieši tāda, kāda iekļauta ceļu satiksmes noteikumos: ja zaļš (kumulatīvais rādītājs 20 saslimušo uz 100 000 iedzīvotājiem), tad – ielai pāri uzmanīgi! Ja dzeltens (kumulatīvais – 100), tad pēc noteikumu gara – dzeltens ir tas pats, kas sarkans, – savlaikus bremzē, apstājies! Ja sarkans (kumulatīvais – 200), stop, ne soli! Vēl tika ieviesta tumši sarkanā gaisma (kumulatīvais vairāk nekā 200), kurai vajadzētu signalizēt asi – nekādas pulcēšanās, nelien tuvumā, nelaid tuvumā un nekādu atvieglojumu! Tagad tādu luksoforu vairs nepiemin. Bet kādu gaismas signālu sabiedrībai dod valdība tagad? Palaižam grožus vaļīgāk, kārtīgi nosvinam gadu miju un tad jau redzēs?! Paši bārmeņi arī nepiekrīt: ja pēc līksmēm sāksies jauns kovid uzliesmojums, varēs ar pirkstu rādīt, re, krogi vainīgi, taisām ciet! Par laimi vismaz nepieņēma jau paredzēto atvieglojumu paketi pēc 2022.gada 11.janvāra, kad formāli beigsies ārkārtas situācija. Formāli. Bet patiesībā skats ir pagalam drūms un vēl vairāk nesaprotams: 21.decembrī, kad valdība lēma par lielveikalu atvēršanu brīvdienās un brīvu vaļu Jaungada svinībās, kumulatīvais rādītājs bija sarkanāks par sarkanu – 530 saslimušo uz 100 000 iedzīvotājiem, tātad 2,6 reizes spilgtāk par sevišķi bīstamo gaismu. Turklāt vēl jaunā omikrona varianta īsti nezināmais drauds: Eiropas valstis ievieš stingrākus pasākumus, mūsējie tos mīkstina. Stabila nestabilitāte.

Vienīgais stabilais visa gada garumā bijis lēmumu pieņemšanas stils, kas vairāk līdzinās novēlotai buksēšanai – pirmdien vienojās, ka vienosies, otrdien lēma, ka izlems ceturtdien, ceturtdien izlēma, ka nolems piektdien, bet galīgais lēmums otrdien… Ja premjers visu laiku skandēja kā mantru, ka nav īstais laiks kļūdu analīzei, ka jāiet uz priekšu, tad tagad valdības vadītājs gājis uz priekšu vēl tālāk. Atbildot uz žurnālista Gundara Rēdera saudzīgo jautājumu, vai krīzes laikā nav jārīkojas noteiktāk, izmantojot arī premjera autoritāti, Kariņš pārsteidz ar gluži neticamo (citēju ar visām valodas kļūdām): «Tā kritika ir nevietā, jo tas, kā mēs esam vienojušies, es esmu uzstājis, ka mums jāpieņem lēmumi, ja nebūtu tāds kā es (?!), kas vadītu šo koalīciju, tad nebūtu arī daudzi šie lēmumi, es nepieņemu jūsu kritiku! Un tas, kas saka, ka pārāk mīksti, maigi, jūs nesaprotiet, kā faktiski tie procesi notiek, viņi ir ārkārtīgi sarežģīti: 4 partijas, katrai savs iedomāts elektorāts, un viss šis lauciņš jāsaliek kopā. Un līdz šim mums tas ir izdevies. Visu cieņu maniem kolēģiem, viņi visi ir šos lēmumus pieņēmuši…» Apbrīnojami: visa cieņa kolēģiem, par kuru grūstīšanos koalīcijā pats burvīgo kolēģu priekšnieks no vienas puses sūkstās, no otras slavē neatņemdamies! Te nu gan komentāri lieki, un, kā mēdz teikt, domādams neizdomāsi. Vienīgi prātā nāk kaut kur dzirdētais, ka demokrātija ir nepārtraukta lavierēšana kā noslēpumaina sazvērestība, bet tas, ka to var atļauties ārkārtas situācijā, liek apšaubīt demokrātijas kā varas jēgu. Tajā pašā laikā šokē ziņas, ka uz trešo poti jāgaida nedēļām, ka 12,4 miljardu budžetā nevarēja sakasīt 2,5 miljonus ģimenes ārstu trešajām māsām, bet dziesmu svētku biļešu apgrozītāja Eva Juhņeviča deklamē spožus mērķus jaunajam gadam – 75% vakcinēto, 80% balsta poti saņēmušo… Atkal – klausies manos vārdos, neskaties uz darbiem!

Kas atliek? Ticēt, cerēt, mīlēt? Jā, to var un vajag. Bet tā negribas, ka cerībai ierāda vien muļķa mierinājuma vietu. Cerēt, ka varas kungus vairāk interesēs labklājība, veselība, dzīvība nekā pirmsvēlēšanu nekautrīgais spurts, ir, atvainojiet, pastulbi. Cerēt, ka lēmumi beidzot taps gudri un savlaicīgi? Cerēt, ka sabiedrība pēkšņi pati taps gudra, piesardzīga un gobzemiešu likumīgi nelikumīgā rododendru dvaka izdzenāsies sniegputeņu vējos? Cerēt, ka neticami pasīvais vēlētājs pēkšņi kļūs aktīvi gudrs un domājošs? Tieši uz ļaužu īso atmiņu vislielākās politiķu likmes, jo, piemēram, Kariņš: «Pēc tam varēs vērtēt – mums taču būs vēlēšanas!» Bet nupat asi noskaldītais, ka Kariņš kritiku nepieņem, līdz rudenim daudziem, ai, kā būs jau sen aizmirsies! Varbūt turēties pie diriģenta Inta Teterovska sacītā: «Nemeklēsim, kurā veikalā tikt iekšā, meklēsim viens otru!» Kas vainas sapņiem, ja arī tie nepiepildās?

 

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!