Uzdrīkstēšanās un pārgalvība, – tā par Gertneru-Kalniņu ģimenes ideju Ķeipenē iegādāties un atjaunot jau daudzus gadus pamesto «Krustiņu» ēku kompleksu saka Signe Gertnere. «Krustiņu kvartāls» ir kā neliela pilsētiņa ar apkārtējo teritoriju pushektāra platībā.

Viss notiek soli pa solim. Šobrīd jau īstenota ideja – vienā no telpām izveidot keramikas darbnīcu, kur notiek arī meistarklases. Pārējais – laika, finanšu un uzņēmības jautājums.

«Ja man būtu jāpaskaidro «Krustiņu» lietu, tad manai ģimenei tas ir samērā liels absurds, jo «Krustiņi» jau garāku laika posmu, ja tā var teikt, mētājās kā veca nauda – nevienam nevajadzīgi. Tā vieta visus ļoti biedēja ar pamestību un mēsliem, kas tur bija vārda tiešā nozīmē, – durvis izlauztas un visi kakti aizkakāti, nepārspīlējot,» saka Signe, piebilstot, ka sākotnēji ēku kompleksu izsolē pārdevusi banka un laika gaitā tam nomainījušies vairāki saimnieki, bet faktiski neviens neko īsti nav darījis ēku saglabāšanā vai uzturēšanā. Ēku kompleksam šobrīd ir trīs īpašnieki – Signe un viņas ģimene, uzņēmums, kurš tur vēlas attīstīt gaļas pārstrādi, kā arī pasts, kura Ķeipenē jau sen vairs nav. Signes ģimenei tagad pieder lielākā kompleksa daļa.

Pirms aptuveni pieciem gadiem, kad Signe Gertnere un viņas vīrs Aivars Kalniņš to par samērā lētu cenu iegādājās, ģimene uzrotīja piedurknes un ķērās pie neiespējamā. Signe joko, ka bez žēlastības mocījuši arī abu bērnus – meitu Margrietu un dēlu Marģeru Žani, tolaik vēl vidusskolas un pamatskolas audzēkņus, kuri no mācībām brīvajā laikā gan veduši būvgružus, gan šķūrējuši mēslus no simts gadus vecajām ēkām.

Ar keramiku saslimst uz mūžu

«Mūsu ģimenes rīcībā nav lielu finanšu resursu. Esam nošķūrējuši būvgružus un telpas lietojam, cik tas pašiem ir ērti. Man ir keramikas darbnīca, vīram telpa tehniskām lietām, puika mīl mašīnas remontēt ar draugiem, arī meita te īsteno dažādas savas radošās lietas. Pagaidām biedrību neesam izveidojuši, tas ir nākotnes jautājums, bet vīram ir SIA «Krustiņu kvartāls». Faktiski šeit tiekam darboties tikai nedēļu nogalēs, bet laukos vienmēr ir ko darīt, kaut vai zāle jānopļauj,» saka Signe un piebilst, ka viens no iemesliem, kāpēc iegādājušies «Krustiņus», bijusi vēlme izveidot savu keramikas darbnīcu, jo nebija vietas, kur ar to nodarboties. Strādāt ar keramiku mājās ir ļoti specifiski, jo apdedzinot krāsns izdala smaku, arī glazūras rada ķīmijas aromātu kā ķīmijas laboratorijās. Signe ir keramiķe, kura savulaik beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un pēc tam arī Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu. Ikdienā viņa strādā Rīgas Teikas vidusskolā, kur vada Keramikas pulciņu, un strādā arī Ķeipenes pamatskolā, kur savukārt jau aptuveni 25 gadus ir vizuālās mākslas skolotāja apvienotajām klasēm, mācot arī nu jau daudzu kādreizējo audzēkņu bērnus. Pati ar keramiku savulaik aplipinājusies skolā. Viņa teic, ka tā ir tāda azartiska lieta – vai nu cilvēks to uztver nopietni un saslimst uz mūžu, vai arī uzreiz saprot, ka šī joma ir par sarežģītu.

«Man ir ļoti jauka draugu kompānija – Vidzemes podnieki. Es visur afišēju šo tradicionālo keramiku un arī no tehniskā izpildījuma cilvēkiem mācu tās pamatus. Sākam ar klasiskajām formām, klasisko latviešu trauku – tas ir pamatu pamats, bet šodiena ir šodiena, visam pāri ir kāds kičs un šovs, tāpēc bieži pievēršamies ārējām lietām, nevis pamatam,» pārdomās dalās Signe, piebilstot, ka izveidot keramikas darbnīcu «Krustiņos» pirmām kārtām bija kārdinoši atrašanās vietas dēļ – tās ir krustceles un viegli sasniedzamas. Faktiski tas ir tāds kā Ķeipenes centrs, kur satiekas vairāki ceļi, un ar šādu domu arī veidots «Krustiņu» logo. Meistardarbnīcas mūsdienās zināmā mērā kļuvušas par modes lietu, bet, kā atzīst Signe, to būtu grūti nosaukt par biznesu – pagaidām te viss ir ļoti pieticīgi un faktiski ar darbnīcas ienākumiem pat nevar nosegt kredītus, kas paņemti «Krustiņu» iegādei. «Tomēr cilvēkam vajag riskēt, lai būtu iespēja attīstīties, jo, sēžot tikai savā komforta zonā, vispār nekas nenotiek,» ir pārliecināta «Krustiņu kvartāla» saimniece. Viņa piebilst, ka ar laiku šeit varētu izveidot arī nelielu parku. Kādreiz te bijusi pat strūklaka, bet vēl senākos laikos atradies «Krusta» krogs, pasts un Patērētāju biedrība. Šī ir vieta ar senu vēsturi, te kūsāt kūsājusi dzīve, un faktiski tā ir viena no Ķeipenes vissenatnīgākajām un vēsturiskajām vietām, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Starp citu, arī «Krustiņu kvartālā» ir sava kafejnīca, tiesa gan, šobrīd tikai ģimenes vajadzībām, bet, kas zina, varbūt kādreiz tā vērs durvis arī plašākam apmeklētāju lokam.

Meksikāņu seriāls Ķeipenē

Jautāta, cik sen ir ar vīru kopā, Signe teic, ka nu jau vairāk nekā 26 gadus. Bet stāsts, kā kurzemniece, vēlāk rīdziniece Signe savulaik nonāca Ķeipenē, ir meksikāņu seriāla cienīgs. Savulaik latvietis Juris Žagars-Upīte kā desmitgadīgs puika bija emigrējis ar savu tēvu Ludvigu uz Vāciju un tālāk uz Ameriku, tad Meksiku. Vēlāk Juris apprecējās ar meksikānieti, un viņa meita Rita, kura bija keramiķe, apprecējās ar meksikāni Havjeru Manzuru Garsiju, kurš arī bija mācījies Mākslas akadēmijas Keramikas un tēlniecības nodaļā Meksikā. Juris Latvijā ieradās 1991. gadā, jo meitai bija radusies doma te padzīvot un nodarboties ar keramiku. Izvēle krita uz Ķeipeni, kur Juris privatizēja dzīvokli un iegādājās vecu miltu kalti, kas kļuva par pirmo keramikas darbnīcu, izveidojot privātu uzņēmumu ar domu ražot māla izstrādājumus. No Jelgavas keramikas fabrikas tika iegādātas tehnoloģijas, lai mālu var skalot, filtrēt, dabūt tīru un tad pārdot vai izmantot ražošanā. 1992. gadā pārcēlās visa ģimene ar domu Ķeipenē attīstīt keramikas biznesu. Tolaik Signe tik tikko bija absolvējusi Mākslas akadēmiju un meklēja vietu, kur varētu nodarboties ar keramiku. Paziņas viņai ieteica sazināties ar Žagaru ģimeni, kuri meklēja keramiķi sadarbībai. Signe, daudz nedomājot, ar viņiem sazinājās, jo vienmēr bija vēlējusies dzīvot laukos. Lai cik dīvaini tas nebūtu, tieši Ķeipenē viņa iepazina Latīņamerikas kultūru. Žagaru ģimene izremontētajās bijušajās mehāniskajās darbnīcās atvēra arī krogu «Colors». Žagari Ķeipenē nodzīvoja septiņus gadus, bet, nevarot izturēt Latvijas ziemas, atgriezās Amerikā un Meksikā. Palika vienīgi Havjers, kurš pārcēlās uz Rīgu, atvēra restorānu un ieguva Latvijas pilsonību. Palika arī Signe, bet Ķeipenē, kur bija iepazinusi Aivaru, un abi drīz vien mija gredzenus.

Paveicies ar vīru

Pēc bērnu nākšanas pasaulē Signe faktiski 20 gadu ar keramiku praktiski nenodarbojās, izņemot skolā vai ciemojoties pie draugiem – podniekiem. Līdz ar «Krustiņu kvartālu» viņa atkal ir pievērsusies savai sirdslietai. «Krustiņos» gan pagaidām vēl nav malkas cepļa, bet ir elektriskā krāsniņa, un meistarklasēs radīto iespējams uz vietas apdedzināt.

«Nav jau visiem jābūt lieliem māksliniekiem. Uzskatu, ka tā ir ļoti elementāra latviska tradīcija, ko caurmēra latvietim būtu jāzina, ja vien ir pareizi mācīti mājturības un dizaina pamati. Tas ir pilnībā normāli, ka jebkurš latviešu cilvēks saprot keramikas tapšanas procesu. Protams, lai ar to nodarbotos, nepieciešama darbnīcas telpa,» atzīst keramiķe un piebilst, ka viņai ir paveicies ar vīru – Aivars ir vienkāršs lauku puisis, kurš nav saistīts ar mākslu, bet ir ļoti loģisks un tehnisks, ilgus gadus vadīja Ķeipenes Komunālo daļu. «Tas, ka Ķeipenē jau sen atdzelžots ūdens, ir pateicoties Aivaram. Visur, kur dzīvojam, ūdens tek un kanalizācija plūst, manam vīram ir enerģija un spēks, ja vajag risināt tieši šīs pamatlietas. Protams, «Krustiņiem» ir cauri jumti, bet, cik viņš var, tik tehniski stutē,» saka Signe un turpina: «Tas, ko viņš izdara fiziski ar savu spēku un rokām, vispār nav aptverams. Es par tēmu «Krustiņi» biju asarās un izmisumā, kā to visu pavilkt. Tā ir tikai viņa uzdrīkstēšanās un pārgalvība, ka mēs ar «Krustiņiem» sākām, jo, kā jau iepriekš minēts, tie bija nevienam nevajadzīgi. Valdīja uzskats, ka te neko nevar izdarīt. Aivaram bija spīts – kā nevar, vismaz mēslus nošķūrēt var! Kā mēdzam jokot – telpai vajag mākslu, nevis otrādi – mākslai vajag telpu –, kaut ko pašpaktelējām, uz vienas sienas uzkrāsojām, uz otras. Vīrs ļoti labi izjūt krāsu toņus. Ķeipenē vēl tagad strādāju klasē, ko remontējis Aivars. Klasē ir īstā koka dēļu grīda, ko viņš uzdrošinājās noplēst un parādīt, ka te un arī citās telpās ir īsti koka dēļi un nevajag plastmasu pa virsu.» Signe piebilst, ka Aivars ir ne vien tehnisks cilvēks, bet arī ar māksliniecisku ievirzi – viņš raksta dzeju un darbojas Ogres novada literāri radošajā biedrībā «Sirdsdoma». Iespējams, šobrīd viņš nevar tik daudz domāt par vārsmām, jo «Krustiņos» ir tik daudz dažādu tehnisku nebūšanu, tomēr pēdējā «Sirdsdomas» grāmatā ir arī pāris Aivara dzejoļi.

Uzsākt ko jaunu nekad nav par vēlu

«Pēdējā laikā vīrs nav dzeju rakstījis, jo aktuālākais jautājums ir «Krustiņi» – pavilksim vai nē, sagrūs vai nesagrūs. Kas attiecas uz «Krustiņiem», lielākais kompliments, ko esmu saņēmusi par izremontēto telpu, – šeit izskatās dārgi. Īstenībā mēs tikai kaut kā visu esam apkrāsojuši, apgrābstījuši telpu, bet, pārdomājot proporcijas, tonīšus, rezultāts ir acij tīkams. Vīrs, lai arī nav studējis mākslu, intuitīvi izjūt krāsu proporcijas, un mēs šajā ziņā varam ļoti labi savstarpēji vienoties,» saka Signe un piebilst, ka brīvdienās palīgā ierodas arī bērni – meita nu jau maģistrantūrā studē arhitektūru, dēls Rīgas Tehniskajā universitātē – uzņēmējdarbību un vadību, tiesa gan, šobrīd «Erasmus» programmas ietvaros viņš devies ārpus Latvijas, vienu semestri studēt Spānijā. Keramiķe atzīst, ka Ķeipenes skolā ir brīnišķīga matemātikas skolotāja Inese Grise un izglītība kā tāda šajā lauku skoliņā ir ļoti kvalitatīva, teju vai kā privātskolā. To apliecina arī audzēkņu sasniegumi.

«Protams, kas notiks tālāk ar «Krustiņiem», cik ilgi te saimniekosim, nezinu. Neņemos apgalvot, ka tā ir mūsu obligātā dzīves programma. Šobrīd no «Krustiņiem» lietojam to, kas lietojams, jo izglābt visus «Krustiņus» ar visiem jumtiem, iespējamiem dzīvoklīšiem, kas tur varētu būt, mēs fiziski ne tuvu tagad nevaram. Tur ir gana daudz tehnisku problēmu, jo mājas būtībā ir vraki avārijas stāvoklī, bet mēs par tām maksājam nodokļus kā par komercplatību… Jebkurš normāls biznesmenis sāktu ar atsevišķu ēku pilnīgu nojaukšanu, bet šajos laikos arī tas maksā. Tāpēc pagaidām turpinām vilkt ēkas, kā varam, un ceru, ka ar laiku bērni ar padomu līdzēs,» saka Signe, piebilstot, ka tuvākajos plānos ir turpināt vadīt šeit meistarklases, kas pieejamas jebkuram interesentam dažādās kompānijās vai atsevišķi, arī tiem, kas nekad dzīvē nav saskārušies ar keramiku. Meistarklasēs top lietas, kas var noderēt ikdienā. «Lai varētu pilnvērtīgi darboties ziemā, apkure nav ideāla, bet šobrīd ir tā, kā ir. Cilvēks, kurš biznesa plānu redzētu perfekti, saprastu, kas ir rentabls, kas nav, un uz to neparakstītos. Mazliet tāds absurds ir ar tiem «Krustiņiem», bet mums patīk darboties. Telpas varbūt nav komfortablas, bet tās ir un darbošanās prieks atsver neērtības, ar kurām nākas saskarties. Mēs ar vīru jau esam pārkāpuši 50 gadu slieksni, bet uzskatām, ka uzsākt ko jaunu nekad nav par vēlu,» smaida Signe Gertnere.