Lai Jupiters paēdis, un vērsis neizlaiž garu

[ A+ ] /[ A- ]

Domāju tā

Lai Jupiters paēdis, un vērsis neizlaiž garu

Andris Upenieks

Beidzot 23.oktobrī Saeima atbalstīja 2022.gada valsts budžetu. Galīgajā lasījumā par budžetu balsoja 52 deputāti, pret bija 37. Apstiprināja bez intrigām un pārsteigumiem: atbalstītāji klusēja, opozīcija kritizēja, rosināja, taču bez mazākās ievērības. Bez diskusijām: labi noregulēts mehānisms, kas klabina tukšgaitā.

Iespējams, itin vietā opozīcijas ironija, ka budžets nav labs, ja jākaunas to aizstāvēt. Lai gan kaut kāda neērtības sajūta izriet pati no sevis. Bilance bēdīga: kopbudžeta ieņēmumi plānoti 10, 66 miljardi eiro, bet izdevumi 12,4 miljardi. Tātad tērēsim par 1,74 miljardiem vairāk nekā pelnīsim, valsts parāds turpinās augt: budžeta deficīts 4,8% no IKP, bet IKP izaugsme 5%… Jā, parāds nav brālis, un plānoto nemitīgi koriģēs grūti prognozējamais: pandēmija, degvielas, elektrības, gāzes, citu izejvielu cenu kāpums, kas nepielūdzamā kārtā ne vien preci vērš dārgāku, bet sadārdzina arī pakalpojumu izmaksas.

Tāds nu tas valsts maka liktenis ir – lai nepārsātinās ēdelīgais, neizlaiž garu izsalkušais, un kaut kas lai attīstās. Budžeta kopsavilkumu premjers Krišjānis Kariņš ierasti komentē apcerīgi un miglaini: «Viņš (budžets – A.U.) ir vērsts tieši uz šo kopējo labklājības celšanu, es atgādināšu, uz trim lieliem balstiem viņš ir veidots. Tātad uz valsts konkurētspējas palielināšanu, uz valsts pakalpojumu pieejamības un kvalitātes stiprināšanu un uz mūsu nacionālās identitātes stiprināšanas balstiem.» Ak, jā, tajos trijos balstos iekšā vēl kādi balsti… Prioritātes rakstās viegli, bet reālais iznākums apbēdina. Mācēšana iztikt esot nabago bagātība, bet izšķērdība bagāto nabadzība. Tāpat kā paēdušais nesaprot neēdušo. Un ko līdz plikam kažoks, ja tas mugurā citam?

Ja grozījumi amatpersonu atlīdzības likumā stāsies spēkā 2023.gadā, itin droši var noprast, ka paredzētais algas paaugstinājums ministriem būs par trešo daļu lielāks, bet augstākajām valsts amatpersonām pat par 40%. Taču mediķu, arī pandēmijas frontē pārgurušo ārstu algas pielikums nākamgad paredzēts tikai par 5%. No taisnīguma viedokļa raugoties, nepatīkami un neētiski. Šo amatpersonu algu izrāvienu valdība dēvē par «pakāpenisku» valsts pārvaldes atalgojuma sistēmas reformēšanu, lai tuvinātos vidējam atalgojumam privātajā sektorā. Nu labi! Vai tad žēl? Bet vai tam tagad īstā vieta un laiks, kad valstī, pasaulē plosās pandēmija? Piedevām valstisko algu salīdzināšana ar privāto vispār nav korekta, jo privātā alga cieši saistīta ar darba efektivitāti, kvalitāti, katram ieguldītam centam pretī stāv saražotā, pārdotā produkcija, peļņa vai zaudējumi. Par valsts brāķi nevienam neietur ne centa, gluži otrādi – dažkārt aplaimo ar dāsnām prēmijām, piemaksām par dzīves mitekli, degvielas tēriņiem, citiem tiešiem un aplinkiem «valstiskiem» soļiem. Pamatojums amatpersonu algu reformai gana komisks: Kariņa uzskatā «ar līdzšinējām nosacīti zemajām algām mēs nodrošinām viduvējību, tajā skaitā arī politikā». Jā, nu tas gan labs mājiens, ka par viduvējībām sevi atzīstat gan! Divām lietām negribas ticēt. Pirmkārt, neticas, ka privāto uzņēmumu talanti, kas pelna daudz vairāk kā ministri, ar skubu metīsies iekšā valsts ierēdniecībā, riskējot ar savu augsto un labi atalgoto kvalifikāciju. Otrkārt, grūti saprast, kā lielākas algas dzemdinās politiķu talantu, godaprātu un kas notiks ar partiju finansēšanu no valsts (mūsu?) naudas. Piemēra dēļ. Bija partija «KPV LV», kas faktiski izjuka, tad pārdēvējās par «Par cilvēcīgu Latviju», bet partijas frakcija trīs cilvēku sastāvā Saeimā iešmaucās ar nosaukumu «Neatkarīgie»… Bet kur valsts budžeta piešķirtā nauda, kas ar to rīkojas un kā, ja partijas vairs nav?

Skaidrs, ka deputātu kvotu lieta vecišķa un sen apnikusi. Bet savā liekulībā tā nav mainījusies. Mārtiņš Bondars jau vairākkārt ciniski smējis: «Jā, tas ir vēlēšanu gada budžets!» Un tikai pagalam neatjautīgs cilvēks nesaprot, ko tas nozīmē. Bondars arī paskaidro: ja viņam kā deputātam piezvana no Rēzeknes un lūdz palīdzēt to ceļa gabaliņu sakārtot, kālab tam nenākt no viņa – Bondara – puses. Nu un tad, ja vēlēšanās kāds Bondaru atcerēsies ar labu vārdu, ievilks krustiņu, kas tur slikts? Bet kungam sajukusi budžeta izpratne vai apzināti tēlo pamuļķi. Ne tikai nosacīti, bet arī tieši – valsts budžeta īpašnieks ir nodokļu maksātājs, kas deleģējis naudas dalīšanu valdībai, Saeimai, turklāt budžeta vispārējā veidošanas kārtībā, kurā tā saucamās kvotas ir iezīdušās kā neglīta nekārtība, kas piekopj vēlētāju ieēdināšanu no konkrētas partijas, deputāta rokas. Tas ir tāpat – kā paņemt svešu mantu un dāvināt kā savu ar nolūku, lai atceras un atdara ar labu. Allaž tā bijis, ka tas, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Bet valsts naudas apsaimniekošanā kaut kas līdzīgs – lai Jupiters paēdis, un vērsis neizlaiž garu.

 

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!