Kā jau karā pieņemts, ir kritušie un ievainotie. Kritušie vairs nekad neatgriezīsies karotāju rindās. Ievainotajiem vismaz kādai daļai šādas iespējas ir. Rezervisti ir tie, kuri stājas šo kritušo vai ievainoto karotāju vietā.

Katrai kaujas vienībai ir arī savi rezerves bataljoni vai bataljons – atkarībā no vienības lieluma. Ja savlaikus netiek nodrošinātas kvalitātes rezerves, tad jebkurš karaspēka formējums ir nolemts iznīcībai.

 

Bataljons – četru rotu stiprumā

Kā jau īstām kaujas vienībām, arī latviešu strēlniekiem bija savs rezerves bataljons. Tā pirmsākumi meklējami 1915.gada 20.oktobrī, kad pie 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona tika piekomandētas divas rezerves rotas. Rezerves bataljona pirmā pavēle tika izdota 1915.gada 16.oktobrī. 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons tad atradās tā formēšanas vietā Mīlgrāvī, līdz ar to rezerves rotas arī bija tur. 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons 1915.gada 21.oktobrī devās uz fronti, bet jaundibināmās rotas, rezerves bataljona pirmsākuma vienības, tika pārceltas uz Tērbatu. Topošā bataljona pirmais komandieris bija kapteinis Kārlis Cināts, kuru šim amatam norīkoja pēc frontes ievainojumu izārstēšanas. Bataljona adjutanta pienākumus pildīja praporščiks Kārlis Švēde. Bataljona galvenais ārsts bija A.Bukonts. Īsā laikā bataljons tika izveidots četru rotu stiprumā. Bija arī vairākas mācību komandas: jātnieku-spridzinātāju, sakarnieku, ložmetējnieku. Visi bataljona dažādo vienību komandieri – jauni virsnieki. Tieši bataljona karavīru apmācītāji bija pieredzējuši instruktori. Rezerves bataljonā atradās pastāvīgais un maiņas sastāvs. Pastāvīgo sastāvu komplektēja no virsniekiem un instruktoriem, kuru uzdevums bija sagatavot karavīrus 2-3 mēnešu laikā, lai pēc apmācību beigšanas varētu sūtīt uz fronti, kur nepieciešami papildinājumi. Maiņas sastāvā bija karavīri, kuri pēc saīsinātās mācību programmas apguves kļuva kaujas spējīgi, lai izpildītu karavīra pienākumus. Pēc apmācībām maiņas sastāvs (maršrotas) tika pārbaudītas, un, ja sagatavotības līmenis neatbilda standartam, tad maršrotas sūtīšanu uz fronti atlika. Tā tas notika ar 10.rotu, kuru papildus vēl apmācīja vienu mēnesi. Bataljonā apmācīja ne tikai kareivjus, bet arī speciālistus dažādām komandām, un labākos karavīrus nosūtīja uz virsnieku skolu.

 

Kaut tālu no frontes, mirstība liela

Apmācības varēja noritēt efektīvi tikai tad, kad tika nodrošināta kvalitatīva apgāde. Tā bija nepilnvērtīga, un līdz ar to cieta mācību process un rezerves vienībām noteiktie mērķi. Bataljons tika slikti apgādāts ne vien ar ieročiem, bet arī ar ekipējumu. Lielākā daļa karavīru bija latvieši, tāpēc raksturīgs izteikts latviskais gars. Arī daudzie bēgļi, kuri pagaidu mājvietu atrada Tērbatā, morāli atbalstīja savus strēlniekus kopīgās lietas labā. Bataljona komandieris vairākas reizes pavēlējis izformēt rotu komandierus par rotā esošo karavīru nacionālo piederību. Cittautībnieki, kuri prata latviešu valodu, varēja palikt vienībā. Ar laiku bataljons krietni pārsniedza tam pēc noteikumiem paredzēto karavīru skaitu un vairāk līdzinājās pulkam, un brīžiem pat vēl vairāk. Tā 1916.gada novembra sākumā bataljonā atradās 15 000 karavīru, 300 virsnieku. Rezerves bataljons papildus karavīru apmācībai Tērbatas pilsētā pildīja arī garnizona un sardzes pienākumus. Bruņojumā – ārkārtīgi novecojušas un sen jau no bruņojuma izņemtas šautenes.

Bataljonam Tērbatā nebija savas slimnīcas (lazaretes), un visas pilsētas slimnīcas jau tā tika pārpildītas ar bēgļiem. Kaut gan bataljons atradās tālu no frontes cīņām, mirstība strēlnieku vidū izrādījās liela. Kādi bija tās galvenie iemesli? Higiēnas prasību pārkāpumi, sliktā apgāde (mācībās spiesti iziet pat ar plikām kājām), vājš uzturs (ziemas mēnešos slimo pat ar cingu), infekcijas slimības (tīfs, tuberkuloze, holēra), šauras un cilvēku pārpildītas telpas.

Tērbatas Puijistes kapos atdusas no slimībām mirušie 42 strēlnieki. Viņiem un no ievainojumiem mirušiem strēlniekiem un bēgļiem 1930.gada 28.septembrī atklāja pēc arhitekta Aleksandra Birznieka projekta veidotu pieminekli. Kopējais kapos guldīto skaits ir 180, no tiem 98 bēgļi, pārējie strēlnieki.

Latviešu tautības karavīri centās aktīvi pārnākt no krievu pulkiem pie strēlniekiem. Krievu pulkos pastiprināti tajā laikā cieta no virsnieku neizdarībām un visatļautības, kā arī no brutālas un rupjas attieksmes pret karavīriem. Bet pāriet no krievu vienībām pie strēlniekiem nemaz nebija viegli. Komandieri centās to nepieļaut, jo latviešu karavīri izcēlās ar savu centību, precizitāti un pienākuma apziņu.

 

Pārdēvē par pulku ar 16 rotām

Galvenā problēma Tērbatā latviešu strēlnieku rezerves bataljonam bija telpu trūkums. Pilsēta necentās to risināt, jo pilsētas vecākais bija ar vācisku izcelsmi un arī dzīvojamā fonda īpašnieki – baltvācieši, kurus neinteresēja strēlnieku izmitināšana savos namos.

Skaitliskais sastāvs bataljonā bija mainīgs. 1915.gada oktobra beigās rezerves bataljonā atradās 2227 karavīri, bet 1915.gada 20.oktobrī sāka ar divām rotām. 1915.gada 1.novembrī bataljons sastāvēja no 8 rotām, 1916.gada janvāra vidū tika izveidotas jau 12.rotas.

1916.gada 27.augustā latviešu strēlnieku rezerves bataljons tika pārcelts uz Valmieru un tās apkārtni un izvietots apkārtnes muižās. Ar 1916.gada 8.augustu bataljonu komandēja pulkvedis Kārlis Goppers. Valmierā tika atrisināts arī lazaretes jautājums, to ierīkoja vienā no Kokmuižas namiem. 1916.gads bija daudzu pārmaiņu gads rezerves bataljonam. Ar 1916.gada 19.decembri bataljonu pārdēvēja par pulku ar 16 rotām. Decembrī pulkveža K.Goppera vietā par komandieri iecēla pulkvedi Jāni Franci.

 

Aktīvi kūsā kultūras dzīve

Tāpat kā pārējos strēlnieku bataljonos, arī šajā notika dažādi kultūras pasākumi. Jau Tērbatas periodā bataljonam bija savs orķestris, kuru vadīja kapelmeistars Artūrs Bobkovics – pirmais populārākais latviešu simfoniskā orķestra diriģents. Viņš bijis arī vērā ņemams Emīla Dārziņa skaņdarbu interpretētājs. Bataljonam atrodoties Tērbatā, orķestris aktīvi piedalījās pilsētas kultūras pasākumos, sniedzot neskaitāmus koncertus. Valmieras periodā orķestra darbība paplašinājās, jo pilsētā bija savs kultūras nams. Nopietns pārbaudījums orķestrim kļuva 1917.gada 22.janvāris, kad koncertā Valmierā bija jāatskaņo P.Čaikovska svinīgā uvertīra «1812.gads». Arī bataljona dramatiskā grupa, kuru vadīja Andrejs Štūls, deva savu ieguldījumu karavīru kultūras dzīvē. Nozīmīgu vietu rezerves bataljona dzīvē ieņēma koris, kurš sniedza neskaitāmus koncertus strēlniekiem un arī to pilsētu iedzīvotājiem, kurās rezerves bataljons atradās. Rezerves bataljona korī savu dziedātāja karjeru ir sācis vēlākais Latvijas Operas solists, Tēvzemes balvas laureāts Ādolfs Kaktiņš. Rezerves bataljona karavīri, lai kur tie atrastos, rīkoja atpūtas vakarus ar neiztrūkstošu teātra izrādi – «Dzīvo bilžu» demonstrēšanu, amora pastu un serpentīna kaujām.

Bataljona sastāvā bija arī strēlnieki ar žurnālistu, dzejnieku un rakstnieku iemaņām, kā arī mākslinieki. Starp tiem – arī vēlākais profesionālais mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas mācību spēks Valdemārs Tone. Tāpat daudzi citi mazāk zināmi kultūras darbinieki, kuri, tāpat kā 1.Daugavgrīvas un 3.Kurzemes bataljona strēlnieki, izdeva savu žurnālu «Strēlnieks». Tas iznāca divas reizes mēnesī (no 1917.gada aprīļa līdz tā paša gada augustam), kopskaitā deviņi numuri.

 

Raksta sagatavošanā izmantoti materiāli no Kaspara Špēļa bakalaura darba, kā arī no autora personīgā arhīva.

Gunārs Kušķis