LIĀNA LANGA ATKRIEVISKO LATVIJU

[ A+ ] /[ A- ]

Līdzšinējā valsts integrācijas politika ir izgāzusies. Latvijā dzīvo tūkstošiem cilvēku ar Latvijas pasi, kuri mentāli piederīgi Krievijai, kuri šauj salūtu pēc Kremļa kurantiem un atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā, kuri gatavi izlikties par idiotiem, lai tikai nebūtu jārunā latviešu valodā. Par viņiem un latviešu valodu kā Latvijas valsts pastāvēšanas svarīgāko priekšnoteikumu saruna ar rakstnieci un sabiedrisko aktīvisti, sociālās kampaņas #Runā latviski un #Atkrievisko Latviju aizsācēju Liānu Langu. Valoda ir valsts esence. Nav valodas – nav valsts, nav tautas.

– Atgādiniet, lūdzu, kāpēc sākāt šo kampaņu.

– Tātad kampaņai ir divi tēmturi – #Runā latviski un #Atkrievisko Latviju. Tā uzsākta pagājušā gada maijā pēc ilgstošām pārdomām un vērojumiem daudzu gadu garumā. Tādēļ, ka Latvijā de facto pastāvēja divvalodība pretēji valsts dokumentos, likumā un Satversmē postulētajam. Un šī divvalodība tika balstīta ministriju līmenī, augstākajā valsts pārvaldes līmenī. Divvalodība tika attīstīta un atbalstīta.

– Un, protams, karš arī ir nozīmīgs fons.

– Jā, jā! Protams, tam pievērsa uzmanību prezidents Egils Levits, ne vienu reizi vien. Ar savām iniciatīvām, ar saviem paziņojumiem. Piemēram, 2019. gadā viņš publiski paziņoja, ka Latvijā ikviena iedzīvotāja pienākums ir zināt un runāt latviski. Tad bija viņa paziņojums Nr. 8, kas publicēts vietnē likumi.lv, par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu. Un ir bijušas vēl citas iniciatīvas. Bet, kā jau nereti Latvijā attiecībā uz latviešu valodas vai valsts valodas politiku, to vienkārši neņēma vērā. Vienkārši it kā ir kaut kādi uzstādījumi, bet īsti neviens diemžēl par valsts valodas politiku Latvijā neatbildēja. Tā atbildība ir ļoti izkaisīta. Valsts valodas centrs un Latviešu valodas aģentūra darbojas kā izpildinstitūcijas. Valsts valodas aģentūra veic pētījumus un ir saražojusi tiešām ļoti labus mācību materiālus. Es pat teiktu, izcilus, zinātniski pamatotus. Valsts valodas centrs veic kontroles funkciju savas kapacitātes robežās, pakļauts Tieslietu ministrijai. Bet nav neviena ministra Latvijā, kurš atbildētu par valsts valodas politikas īstenošanu.

– Paradoksālā kārtā jūsu kampaņa ir bijusi efektīvāka nekā valsts piepūle daudzu gadu garumā.

– Tā ir sanācis. Es to iesāku ar dažiem domubiedriem, bet, protams, tās veiksmes pamatā ir tas, ka diezgan īsā laikā kampaņa pārvērtās par tautas kustību. Nepārspīlējot, tā ir simtiem cilvēku darba rezultāts. Cilvēki raksta vēstules, pretenzijas, uzdod jautājumus sociālajos tīklos. Pēdējie lieliskie atkrieviskošanās gadījumi ir «Latvijas Loto», Rīgas Dzemdību nams, Preiļu novads, un sola Cēsu pils.

– Respektīvi, viņi savā publiskajā komunikācijā atsakās runāt krievu valodā.

– Viņi ir atkrieviskojuši tīmekļa vietnes. Es satiku pie Dombura šovā žurnālisti Borisovu no rus.lsm. Viņa sūdzējās publikai, ka Dzemdību nams ir liedzis personālam ar medijiem komunicēt krievu valodā. Borisovu tas ļoti satrauc, un tad es viņai atteicu, tā taču ir normāla prakse, ka Latvijā institūciju pārstāvji komunicē valsts valodā!

– Tas ir jautājums par valsts mediju pozīciju. Brīžam ir sajūta, ka lielākā daļa viņu avotu runā krieviski. Nu labi, Rīga – Rīgā ir daudz krievu. Bet tā tomēr ir valsts televīzija un valsts valoda ir latviešu valoda! Taču es gribu pievērsties Ogres novadam. Kā vērtējat situāciju ar valsts valodas lietojumu šeit. Primāri jautājums droši vien ir par pašu Ogri?

– Es dzīvoju Ikšķilē. Jāsaka tā, ka man atsevišķa vērtējuma par lingvistisko situāciju Ogrē nav. Neesmu pētījusi.

– Varu minēt piemēru no mūsu avīzes nesenās pieredzes. Grupas Ogrecity administratori naktī burtiski dažu stundu laikā panāca, ka Facebook bloķē mūsu laikraksta publikāciju valsts valodas atbalstam. Te acīmredzot jārunā gan par šīs grupas dalībnieku un administratoru individuālo pozīciju, gan arī par Facebook pozīciju kopumā, kas šobrīd izskatās ļoti prokremliska. Viņi regulāri bloķē latviešus, bloķē nacionāla noskaņojuma vēstījumus, bet ļauj pavairot Kremļa šļuru.

– Par feisbuka cenzūru Latvijā ir atbildīga tā pārstāvniecība Rīgā Telus International. Nezinu, cik lielā mērā ar nacionāla satura bloķēšanu nodarbojas viņu moderatori, kas esot lielākoties krievi. Nu tā vismaz runā, man nav precīzu datu.

– Militārajās aprindās esmu dzirdējis, ka Facebook ērtības labad pieņēmuši darbā krievus, jo tad var vienlaikus noklāt vairākas Austrumeiropas valstis.

– Nezinu, kāds ir viņu AI – respektīvi, mākslīgais intelekts, kāds ir algoritms, bet tas notiek nepārprotami jau vairākus gadus. Piemēram, cilvēki tiek bloķēti par vārdu «rašisms», kas ir oficiāls jēdziens. Mums tikko bija tā ukraiņu izstāde «komunisms = rašisms». Facebook saka, tas neatbilst viņu kopienas standartiem, un līdzīgu gadījumu ir daudz. Patiesībā situācija nav normāla, un es uzskatu, ka tur ir divi risinājumi. Viens risinājums, ka Facebook biroja darbību Latvijā izvērtē mūsu valsts specdienesti. Jo informatīvā telpa, arī sociālo tīklu telpa ir lielā mērā valsts drošības jautājums. Tas ir viens, ko varētu darīt. Un otrs – ka vienkārši kaut kādi cilvēki apvienotos un iesūdzētu Telus International tiesā. Un tad tiesa lai vērtē, kā Latvijā saskaņā ar Satversmi tiek ievērota vārda brīvība. Jo nevienas privātas kompānijas komūnas standarti, kā viņi tā manipulatīvi tos dēvē, nevar stāvēt pāri Latvijas Satversmei.

– Viņi jau balansē uz tādas robežas starp soctīklu un mediju. Tā pati Ogrecity piedāvā patērēt noteiktu informācijas plūsmu, un jautājums, cik šī informācijas plūsma ir lojāla Latvijai.

– Protams, tas viss būtu jāvērtē. Pēc maniem vērojumiem – tagad to Sputnik žurnālistu vakar beidzot apcietināja, bet principā, man liekas, ka mūsu specdienesti diezgan kūtri vērtē to, kas notiek medijos. Varbūt, ka nav tādas specializācijas, varbūt ir kādi citi iemesli, bet to būtu jāsāk darīt. Feisbukā situācija, nepārspīlējot, ir kritiska.

– Vai, jūsuprāt, varam likt vienādības zīmi starp tiem, kas gadumijā salūtu šāva pulksten 23.00, un tiem, kas atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā?

– Domāju, ka lielā mērā. Jā. Latvijā Jaungadu pēc Maskavas laika sagaida tie, kas mentāli ir 5. kolonna.

– Tas pats jautājums par krieviem, kuri šobrīd mēģina izlikties par idiotiem, lai nerunātu latviešu valodā, lai neliktu eksāmenu. Vai var teikt, ka arī viņi atbalsta karu, jebšu tur ir runa tikai par kaut kādu neprasmi vai nevēlēšanos piepūlēties individuālā līmenī?

– Domāju, te nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir tiešām jāveic atsevišķs pētījums, viss pārējais būtu spekulācijas. Bet domāju, ka pašlaik lielā mērā tiek pielikts punkts, arī kampaņas «Runā latviski» rezultātā, ilgstošam cittautiešu lingvistiskajam komfortam, kurš Latvijā vienmēr pastāvējis tieši uz latviešu, tieši uz latviešu un neviena cita rēķina. Tas beidzot tiek izbeigts. Acīmredzot šie cilvēki cerēja, ka viņi varēs dzīvot Latvijā pa krieviski. Tam tiek pielikts punkts. Šie cilvēki ir izmisuši. Objektīvi savu attieksmi viņi vērtēt nespēj, viņiem traucē tas viņu impērisms – uzskatīt latviešu valodu par līdzvērtīgu krievu valodai. Un viņi vienkārši aiz izmisuma dodas uz Tvaika ielu. Un, kā ziņoja TV3, pat palielinātu prostatu uzdod kā kavēkli valodas apguvei. Vienlaikus mēs ļoti labi redzam, ka tie ukraiņi, kas ir atkrieviskojušies jau no 2014. gada (un tas arī bija gana sarežģīts process, bet tur publiskajā telpā krievu valodas vienkārši vairs nav, un tieši tāpat būs arī Latvijā), viņi novērtē valodas politisko konstitucionālo nozīmi un mums Latvijā demonstrē, ka pusgada laikā iespējams apgūt latviešu valodu B līmenī. Tā ka tiem krieviem, kas dodas uz Tvaika ielu un kuri 33 gadu laikā nav bijuši spējīgi iemācīties B līmenī valodu, tā ir viņu un tikai viņu atbildība, un viņiem ir jālemj par savām turpmākajām gaitām. Jo Latvijā pa russki nevarēs dzīvot.

– Tikko no NEPLP paziņoja – Latvijā krievu valodā pieejamo mediju ir nesalīdzināmi vairāk nekā latviešu valodā. Man tas bija pārsteigums.

– Situācija ir katastrofāla. Griežot radio viļņus, nemitīgi skan krievu radio. Un es teikšu tagad spēcīgus vārdus – to, kas ir noticis ar mūsu frekvencēm, es vērtēju lielā mērā kā nodevību pret Latviju. Jā.

– Tur ir konkrēti cilvēki, kas tās frekvences dala un pieņem lēmumus. Tie nav kaut kādi abstrakti politiski spēki.

– Mums ir jāpievērš uzmanība arī tiem politiķiem un tiem aktīvistiem, kas, pat neraugoties uz to, ka krievu valoda mūsu informatīvajā telpā dominē, vēl joprojām pieprasa jaunus televīzijas kanālus un jaunus medijus krievu valodā. Kāpēc šie cilvēki to dara un ar kādu mērķi? Tas būtu jāvērtē dienestiem. Tā situācija nav saskanīga ar mūsu valsts mērķiem un interesēm.

– Šīs cilvēku kategorijas, par ko runājam, – tie krievi, kas šāva salūtu 23.00, tie, kas izliekas par idiotiem, un galu galā arī tie, kas nobalsoja par Rosļikovu, par Ždanoku šajās vēlēšanās, vai un kā viņi apdraud Latvijas valsti? Vai viņi, ja karš tik tālu atnāks, šaus mums mugurās?

– Es domāju, ka jā. Viņi ir 5. kolonnas balss politikā.

– Iztulkojiet, lūdzu, šo terminu – 5. kolonna?

– 5. kolonna ir Krievijas un Krievijas impērisko agresīvo interešu politiskie sabiedriskie pārstāvji Latvijā. Viņi mentāli dzīvo Krievijas telpā. Lielā mērā viņi jūtas kā iekarotāji, viņi negrib atgriezties savas valodas izcelsmes valstī. Viņi grib šeit dzīvot, jo viņiem šeit ir labi. Viņi uzskata, ka viņi šo teritoriju ir iekarojuši. Kā viņi cīnījās kopā ar Ždanoku par krievu valodas tiesībām pret latviešu skolām, tā viņi arī šodien turpina to darīt. Es negribu te nekādus ekstrēmus paziņojumus sniegt, bet mums ir jāatceras, ka šī problēma radusies lielā mērā tāpēc, ka pēc kolonizācijas beigām šeit nenotika dekolonizācija, pretrunā Ženēvas konvencijai. Te ir atstātas tās dzeguzes olas, un tagad nu viņu ir ļoti daudz, kas rada ārkārtīgi lielas problēmas. Īpaši jau kara laikā.

– Bet ko darīt? Līdz šim valsts pozīcija bija integrēt, pārliecināt, sarunāties… Tas nestrādā.

– Līdzšinējā saliedēšanas politika… protams, kaut ko jau mēs sasniedzām, mazliet izlīdzinājām attiecības, bet principā mēs varam izdarīt secinājumu, ka diemžēl tā nav bijusi veiksmīga. Sarmītes Ēlertes laikā, un arī Egils Levits un Vineta Poriņa bija tajā sociālo zinātņu darba grupā, tika izveidota ļoti laba fundamentāla integrācijas koncepcija. Ka Latvijā visi tiek integrēti uz latviešu valodas un latviskuma bāzes, ieviešot atvērto latvietības jēdzienu.

– Nu tā ir asimilācija pēc būtības.

– Jā, bet valsts – mēs nespējām to īstenot, diemžēl. Un kampaņa «Runā latviski, atkrievisko Latviju» lielā mērā ir saliedējoša kampaņa, ņemot vērā tikai vienu aspektu – latviešu valodu. Vienkārši. Runā latviski, un tev būs daudz mazāk problēmu. Krievu valodā ne valsts, ne latvieši ar krieviem nesarunāsies. Viss! Krieviski var dzīvot Krievijā, Latvijā būs jādzīvo latviešu valodā.

– Izklausās brīnišķīgi, bet droši vien ļoti daudzi krievi jums nemūžam nepiekritīs.

– Tas izriet no mūsu konstitūcijas, tā ir konstitucionāla pašsaprotamība, kāda ir jebkurā nacionālā Eiropas valstī. Tā ir gan Spānijā, gan Francijā, gan Vācijā, gan Lielbritānijā. Un Latvijā ir tieši tas pats. Tādēļ lielā mērā mēs varam jau arī tagad vērot cilvēku labprātīgu repatriāciju uz savas izcelsmes valsti. Piemēram, daudzi krievi brauc projām uz Baltkrieviju. Protams, man ir ļoti žēl Baltkrievijas. Uz Krieviju viņi negrib, jo viņi negrib karot.

– Izvairās no mobilizācijas.

– Un tur atkal ir šīs dzeguzes olas, ierodas šie cilvēki, šie rašisti. Viņi jau tā novārdzinātajā Baltkrievijā atkal papildinās 5. kolonnu. Brīdī, kad Ukraina uzvarēs, un Baltkrievijā atgriezīsies viņu nacionālistu līderis Zenons Pozņaks, baltkrievu valoda būs aktuāla. Atkal būs šie krievi, 5. kolonna, kas atkal protestēs pret nacionālismu, un visam šim procesam Baltkrievijai būs jāiet cauri. Tāpat kā mēs tagad tam ejam cauri.

– Jums sociālajos tīklos seko ne tikai kampaņas atbalstītāji, bet arī – faktiski viņus var saukt par ienaidniekiem. Vai nebaidāties par savu drošību?

– Es esmu saņēmusi draudus, dažnedažādus draudus. Ar vieniem draudiem esmu vērsusies atbildīgajās iestādēs. Nu, jā, tāda ir situācija. Bet es neesmu no bailīgajām, es rēķinājos ar šo situāciju un zināju, ka tā tas noteikti būs. Bet nu kāda ir izeja? Vienkārši klusēt, jo kāds krievs man piedraudēs? Nu nē!

– Daudzi klusē, arī jūsu kolēģi kultūras pasaulē klusē. Mūsu kultūras pasaule arī vēsturiski lielā mērā ir bijusi konformistiska.

– Jā, protams, Imant, man nav nekādu ilūziju par saviem kolēģiem kultūrā. Visi tādi nav. Ir arī cilvēki, kas mani atbalsta, atsevišķi indivīdi. Bet kopumā katram pašam ir jāizlemj, kurp viņš dodas un ko viņš atbalsta. Kad izvēlas klusēt vai kad izvēlas runāt. Es negrasos nevienu nosodīt, bet, kā jau es teicu, man jau sen nav nekādu ilūziju par kultūras vidi.

– Droši vien kara beigās daudziem būs kauns par to, ka viņi ir klusējuši.

– Tās ir viņu attiecības ar Latviju un ar Dievu.

– Arī tajos pašos sociālajos tīklos ir grupas, kurās noteikts aizliegums runāt par karu. Un nerunāšana par karu manā izpratnē vēsta – mēs atbalstām karu, mēs atbalstām iebrukumu.

– Protams. Jo kara laikā neitrālas pozīcijas nav. Vienkārši tās nav. Bet es tomēr esmu cerību pilna. Man paziņas sagaidīja jauno gadu Londonā, Temzas krastmalā, un tur piepildījās Stefana Banderas pareģojums. Uguņošana noslēdzās Ukrainas karoga krāsās, un skaļrunī balss teica: «Slava Ukrainai!» Un tas pūlis, nepārspīlējot – ap miljons cilvēku, vienā balsī atbildēja: «Varoņiem slava!» Un to kādreiz bija pareģojis Bandera. Viņš teica, ka Ukraina kļūs brīva tad, ja viens cilvēks teiks: «Slava Ukrainai!» un miljons atbildēs: «Varoņiem slava!» Fantastiski!

– Sarunas noslēgumā gribu vaicāt, kādu jūs redzat latviešu valodas nākotni. Demogrāfi vēl pirms pāris gadiem paredzēja, ka Latvijā ap 2050. gadu varētu būt tikai ap pusotra miljona iedzīvotāju un latviešu valodas loma mazināsies. Tagad nāk migranti, nāk slāvi, nāk ukraiņi lielā skaitā, nāk indusi… Varat pamodelēt, kāda būs tā latviešu valodas loma 2050. gadā, kad latviešu būs mazāk, bet cittautiešu vairāk?

– Neesmu sociolingviste un negribu tā tukši spekulēt. Domāju, mēs varam panākt ļoti daudz, kā to ir panākuši citās valstīs. Blakus veikalam «Upe» bija tāda kebabnīca, kas piederēja turkiem, un šie turki bija apguvuši latviešu valodu. Es runāju ar tiem īpašniekiem, un viņi runāja latviešu valodā ļoti labi! Tā ka mūsu uzdevums, sabiedrības uzdevums ir samazināt cittautiešu lingvistisko komfortu līdz nullei, sarunāties ar viņiem latviešu valodā un ik uz soļa demonstrēt, ka bez latviešu valodas šeit viņiem dzīves nebūs. Vai arī attiecībā uz krieviem, ko ir ieteikusi sociolingviste Vineta Poriņa, īstenot pasīvo bilingvismu, kā to darīja igauņi visu padomju laiku, proti, mēs kaut ko krieviski saprotam, ko jūs mums sakāt, bet mēs nerunājam krieviski. Mēs vienkārši nerunājam krieviski.

– Viņi runā krieviski, un mēs atbildam latviski, vai viņi runā krieviski, un mēs neatbildam?

– Nepieciešamības gadījumā mēs atbildam tikai un vienīgi latviski, jā. Galu galā mēs esam absolūtais vairākums, un, ja katrs, ja katrs latvietis ikdienā šādi rīkosies, mēs paši izveidosim lingvistiskā ziņā tādu valsti, kāda mums ir vajadzīga, kāda tā ir likuma gaismā un kurā mēs justos brīvi un laimīgi. Un tas nozīmē, ka ir jābūt arī precīzam valsts vadības vēstījumam, ka latviešu valoda ir obligāts priekšnoteikums un ir svarīgāks par visiem pārējiem.

Valoda ir valsts esence. Nav valodas – nav valsts, nav tautas.

– Cerēsim, ka tajā nemaz ne tik tālajā 2050. gadā Latvijā visi runās latviešu valodā, arī cittautieši.

– Jā, visiem būs jāmācās latviešu valoda. Tas būs absolūti galvenais priekšnoteikums. Un tiešām ir prieks dzirdēt ziņas no visām pusēm, ka saprātīgie krievi, kuri saista savu nākotni ar Latviju, mācās latviešu valodu.

– Paldies par sarunu.