Lipija – saldā svešzemiece

[ A+ ] /[ A- ]

Svešzemniece lipija ir aromātisks, īpatnējs, dekoratīvs un, iespējams, arī dziedniecisks   augs.

Nesen – tikai pirms gada vai diviem – mūsu aizrautīgajiem dārzniekiem un  retu augu kolekcionāriem parādījās jauns iekāres objekts:  saldā lipija vai acteku cukura zāle (Lippia dulcis).

To jau izmanto veikli tirgoņi, pārdodot ļoti viegli pavairojamos stādiņus par pietiekami lielu naudu.

Kas ir lipija? Neliels, daudzgadīgs, ložņājošs verbenu dzimtas augs, diezgan dekoratīvs, aromātisks,  ar maziem, baltiem čiekuriņiem vai baltajam āboliņam  līdzīgiem ziediņiem. Mūsu apstākļos ļoti piemērots audzēšanai iekarinātos puķu podos. Vasarā to var audzēt arī darzā. Atnācis pie mums no tālās Meksikas, kur jau tur senos laikos dzīvojošie acteki to pazina kā dziedniecisku augu, kas palīdzējis pret saaukstēšanos, klepu, vēdersāpēm un caureju. Lapiņas, tās pagaršojot, ir saldas un ar spēcīgu, kamparam līdzīgu smaržu. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka auga lapas un arī ziedi satur īpašu vielu, kas nosaukta par hemadulcīnu un esot 1000 reizes saldāka par cukuru (nav gan teikts, cik daudz šī hemadulcīna ir lapās).

Augsts kampara saturs lapās to padara nederīgu kā cukura aizvietotāju. Kulinārijā lietot to neiesaka, jo tai minēta arī kancerogēna (vēzi izraisoša!) iedarbība. Kaut gan – citā reklāmā teikts šādi: «Tā kā mākslīgie saldinātāji, ko lieto, lai samazinātu ēdienā uzņemamo kaloriju daudzumu, arī, iespējams, ir kancerogēni un tiem ir augstas ražošanas izmaksas, hemadulcīns varētu būt kā alternatīva komerciālās pārtikas industrijā». Diemžēl augšanas periods šim augam ir garš, un, lai to audzētu lielos apmēros, vajag ļoti daudz vietas.  Kā silto zemju augs mūsu ziemas tas laukā arī neizturēs.

Lipiju sēklas man pagājušā ziemā atsūtīja no Amerikas. Tās bija ļoti sīkas un ar norādi, ka dīgst tikai gaismā. Iesējot podiņā februārī, tās sadīga tikai gandrīz vai pēc mēneša, un tad vēl mazie stādiņi bija tik sīki, tā sakot, kā spradži. Pēc tam maijā, siltākam laikam iestājoties, arī istabā un verandā bija iespējams tos pārpiķēt un pēc tam izstādīt gan podiņos, gan dārzā. Augsni īpaši  nepiemeklēju, bet, kā jau mazuļiem, to izvēlējos vieglu un irdenu. Patreiz jau lipijas ir paaugušās un sāk ziedēt. Ir ieteikums ziedus izkniebt, lai vairāk attīstās saldās lapas, toties ziedus varot likt pie sāpoša zoba –  tas mazinot zobu sāpes. Lapiņas tiešām ir saldas un, tās pakožļājot, mutē paliek salda un patīkama garša. Paaugoties augi sāka stīgot, un, stīgām piekļūstot pie augsnes, tur attīstījās mazas saknītes. Pilnīgi bez kādām problēmām lipija apsakņojas arī no spraudeņiem. Aug gan daļējā ēnā, gan saulē, bet ļoti necieš izkalšanu. Ja tiešām ir pažuvusi, var gan to «atdzirdīt». Tagad tikai jādomā, ko darīt ar lipijām ziemā. Jātur būs uz palodzes vai kaut kur citur siltākā vietā.

Domāju, ka interesanti ir šo augu pamēģināt, jo tas ir īpatnējs un pat skaists,  taču nekāda lieka ažiotāža  par to nav vajadzīga un ir nedaudz jāuzmanās – kā ar visu, kas ir svešs un vēl maz zināms.

Foto no personiskā arhīva