Nosaukumā ir teikums no nometnes «Upe 2010», kura tās sākumā, 2001.gadā, bija paredzēta cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Šos vārdus pēc šā gada nometnes viens cilvēks sacīja otram. Un nav pasaulei būtiski, kas ir šie konkrētie cilvēki – ar īpašām vajadzībām vai bez, bet svarīgi, ka MĪLESTĪBA IR DZĪVA viņos visos. «Upē» pamazām izzūd robeža «viņi» un «mēs».

Šogad bija desmitā «Upe», un tā plūda Mazirbē. Rēķinot sanāk, ka liela daļa upescilvēku dzīvojuši vienā kopībā vairāk kā divus mēnešus. Interesanti, ka tiekoties šķiet, ka laika posma starp devīto un desmito «Upi» nemaz nav bijis. Visdārgākais zelts ir šo cilvēku attiecības.

Komanda – arvien saliedētāka

«Upē gribas atgriezties ik gadu un pavadīt tai atvēlētās dienas ar prieku un sajūsmu, redzēt, ka cilvēki ir mainījušies. Es pa «Upi» peldu jau astoņus gadus. Jūtos vienkārši fantastiski, ka man ir iespēja iepazīt tos «upeniekus», kuri bijuši šajā nometnē. Upe ir vieta, kur bērni ar īpašām vajadzībām var justies drošāk nekā ikdienā uz ielas vai pagalmā. Te mēs esam visi par visiem, nevis viens par visiem.

«Upe» maina savu plūšanas virzienu no vienas vietas uz citu, bet emocijas pa viļņiem seko tai. Šogad trešo gadu «Upe» norisinājās Mazirbē, iepriekš Uguņos, vēl pirms tam Kaibalā un Lielvārdē. Katra no šīm vietām iespiežas atmiņā ar jaukajiem cilvēkiem un aizraujošajiem notikumiem. Šogad «Upes» komanda, manuprāt, bija saliedētāka nekā citos gados un tiešām varēja izbaudīt tos pienākumus, kurus uzliek šī nometne.

Lai arī nometne ilgst tikai nedēļu, ierodoties mājās, ir vajadzīgs laiks, lai attaptos. Ir sajūta, it kā būtu bijis vismaz mēnesi prom. Emocijas tiešām smeļas pāri malām,» raksta Toms Kaktiņš. Viņš šajos gados izaudzis par krietnu cilvēku. Protams, tas ir ģimenes, draugu, sporta treneru un vēl citu cilvēku nopelns, un šis auglis – Toms – iedvesmo pārējos iet, mīlēt un dzīvot. Toms Kaktiņš jau vairākus gadus «Upē» pilda vienu no grūtākajiem uzdevumiem – grupas vadītāja palīga pienākumus.

«Upes 2010» darbnīcas

Šis «Upei» bija svētku gads. Mēs svinējām Ziemassvētkus (egli no papardēm, suņuburkšķiem un citiem augiem palīdzēja veidot mūsu mīļā floriste Indra Jaundāldere ar dēlu Jāni), Jāņu naktī dziedājām jau zināmas un pašu izdomātas līgo dziesmas. Daži dalībnieki atzinās, ka tie ir viņu pirmie, īstie Līgo svētki. Svinējām Zvejnieksvētkus, kad no jūras iznāca Neptūns Jāņa Krastiņa izskatā ar nārām – Loretu Krūku un Lailu.

Visas nometnes garumā darbnīcā «Drātis» skolotāja Armanda Puča vadībā varēja veidot rotas, aksesuārus un pat kustīgu cilvēciņu. «Dāvanu» darbnīcu vadīja iemīļota Lielvārdes mākslas skolas skolotāja, ikšķiliete Ilze Krastiņa. Pie viņas tapa maskas Jaungada karnevālam. Tās skatītājus pārsteidza ar savu košumu un izdomas bagātību.

Grafikas skolotāja Laura Cernava katrā dvēselē rosināja domas par svētkiem. Agnis Vilciņš visas domas salika vienā svētku tēlā. Viņš uzzīmēja sirsniņcilvēciņu un zīmējot pie sevis runāja: «Mīlestībai vajag acis, lai var redzēt; muti, lai var runāt; degunu, lai var elpot; kājas, lai paskrietu; ausis, lai dzirdētu…»

Vairāku nometņu aktīva dalībniece un palīdze Anita Ance Grāvīte šoreiz vadīja savu Bungotāju darbnīcu. Viņu pārsteidza vēl jaunās lielvārdietes Svetas Mangelsones pacietība ritmu kombināciju apgūšanā.

Maiņa ir gatava

Jautājot par «Upi» toreiz un tagad, «Upes» tētis Edgars Mucenieks saka: «Toreiz tas bija lēciens nezināmā aizā. Nebija pieredzes, aicinājām palīgā draugus, tāpēc starp mums valdīja un valda atklātība un brīvība. Tā mēs darījām, vērojām padarīto un taisījām kļūdu labojumus. Šobrīd mūsu komanda ir izcila. Katrs zina, kas viņam jādara, tāpēc ir viegla un droša sajūta. Šajā nometnē patiešām jūtos kā svētkos.»

Pirmo gadu mīļš grupas audzinātājs bija ilggadējs nometņu dalībnieks un palīgs Ģirts Balodis, un Lielvārdes aktīva jauniete Dace Jaundāldere šo uzdevumu teicami pildīja jau otro gadu. Raugoties jaunajos vadītājos, «Upes vecajiem bukiem” kļūst priecīgi un reizē skumji, jo – izrādās, ka bez mums (arī manis, Patricillas, «Upē» esmu deviņus gadus – aut.) var iztikt.

Viens no «upeniekiem» ir Jānis Pauliņš. Viņš gan nekur nebija reģistrēts kā palīgs, bet viņa augstvērtīgā kalpotāja sirds pati bija redzīga. Jānis ar savu labestību un spēju palīdzēt šogad pārsteidza daudzus. Tā pamazām veidojas jaunā maiņa.

Pēdējā dienā, kad lielākā daļa «upenieku» bija sakāpuši autobusā, arī Toms iekāpa un daudzus samīļoja atvadoties. Nu, vai tāds cilvēks – ar kalpa sirdi pret tuvāko un atbildību pret katru mazāko reiz nevarētu būt valsts galva?

«Upes» darba komanda pateicas visiem Lielvārdes novada iedzīvotājiem, kuri atbalsta «Upi» gan ar darbiem, gan materiāliem, gan morāli. Pateicamies Lielvārdes novada domei, Ikšķiles novada domei, Annai Muhkai un laikrakstam «Diena», ceļojumu firmai «Impro», Jānim Bušam un zemnieku saimniecībai «Ezerkauliņi», Jānim Bogdanovam un SIA «Mārupes siltumnīcas», Aijai Uščai un SIA «Rīgas piensaimnieks», «Hanzas maiznīcai», «Dundagas pienotavai», SIA «Statoil», SIA «Lukoil», portālam «Ziedot.lv », Lienei Strazdiņai un restorānam «Steiku haoss», Guntim un Jānim Dātaviem, ārstam Igoram Bobrovam, floristei Indrai Jaundālderei un Jānim Jaundālderam, mākslas terapeitei Inetai Konai.

««Upē» mēs esam tādi, kādi esam. Netēlojam, neliekuļojam. Zinām, ka blakus ir mums līdzīgie, kuriem arī ir jūtas, dvēseles un plašas, jaukas, saprotošas sirdis. Cilvēki, ar kuriem var izrunāties, apskauties un arī izraudāties, ja tas ir nepieciešams. Paldies, Liena, un paldies, Edgar, ka radījāt kaut ko tik jauku, kaut ko tik brīnumainu! Paldies, ka saaicinājāt mūs, visus izredzētos, šeit!» Baibas Nikolajevas vārdiem piebiedrojas visi «upenieki». Visbeidzot atgādinot kādā no «Upes» avīzēm rakstītos Kārļa mammas Līgas Dziedātājas vārdus: «Latvijas lepnumu katru gadu nominē no jauna, MŪSU LEPNUMS – LIENA un EDGARS MUCENIEKI – noteikti paliks nemainīgs!»

Armanda Puča foto