Ogrēniete Līga Andronova joprojām jūtas īsta lauciniece, dzimusi Balvos, dzīvojusi un mācījusies Žīguros, nelielā mežsaimnieku ciematiņā blakus Krievijas robežai. Līga prot novērtēt Latvijas dabas krāšņumu, ieraudzīt pavasara spilgto zaļumu un rudens miglas vālus, kas lēnām veļas pa Naricu vai arī galvaspilsētas televīzijas torni, ko mīļi ietinis baltas miglas šķidrauts.
Līga ir pateicīga Žīguru skolas pedagogiem, kuri devuši universālas zināšanas visos mācību priekšmetos. Īpašs paldies klases audzinātājai Ilgai Kokorevičai, kura mācīja dzimto valodu un literatūru, neviļus liekot savai audzēknei izvēlēties nākamo studiju priekšmetu. Vispirms gan Līga vērtīgu dzīves pieredzi saņēma Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, kur apguva pavārmācību, dārzkopības un lopkopības zinības, kā arī rokdarbus. Tad sekoja baltu filoloģijas studijas. 10 gadus L. Andronova bija latviešu valodas un literatūras skolotāja. Nesen Rēzeknes augstskolā iegūts maģistra grāds arhīvniecībā, un arī darba vieta pašlaik ir Latvijas valsts arhīvā. Līga nevar sevi iedomāties bez dzejas. Šī «raganiņa» atnāk nejauši, pasaka priekšā vārsmas, un tad tikai jāņem rakstāmais un jāliek uz papīra. Jau vairākus gadus Līga darbojas Ogres novada dzejnieku literāri radošajā apvienībā «Sirdsdoma».
Jautāta, kā tikusi pie sava vārda, Līga atklāj: «Lielākā daļa ģimeņu vēlas, lai pirmdzimtais būtu dēls, arī mani vecāki un vecvecāki gaidīja puiku, kuru nolēma saukt par Jāni. Viņiem bija mazs pārsteigums – piedzima meita. Radās dilemma, kādu vārdu likt. Mamma vēlējās saukt par Artu, bet vectēvs – par Līgu, jo viņam šķita, ka mazmeitai nepieciešams latvisks vārds. Viņš bija krievs un par lībiešiem neko nezināja – tā nu man, latviešu un krievu pēctecei, tagad ir skanīgais lībiešu vārds.
Agrā bērnībā gribējās, lai mani sauktu mammas izvēlētajā vārdā – par Artu, līdz vecmamma jautāja, vai es gribot, lai mani skolā dēvē par arpu (graudu vētījamā mašīna). Labi apdomājusi vecmammas teikto, nolēmu, ka Līga būs labāka nekā Arta. Tagad man ļoti patīk zilbe li/lī, tā šķiet muzikāla un skanīga, reizēm pie zilbes li pievienoju uzvārda pirmo a un parakstos Lia. Reti kurš paziņa mani sauc par Līgu, visbiežāk tieku dēvēta par Līguci, skolas gados biju Līdze. Ļoti tuviem cilvēkiem, kuri pazīst mani kopš bērnības, esmu Līgiņa.
Līgo diena un Jāņu vakars man vienmēr bijuši saulgrieži, nevis vārdadiena.
Manuprāt, visskaistākie bija aizliegtie padomju laika Jāņi, kad kopā sanāca radi un kaimiņi, nešķirojot viens otru ne pēc tautības, ne amatiem, un līgoja, dziedāja, jokoja līdz pat rīta gaismai, bet otrā dienā visi gāja uz darbu. Vecmamma vienmēr sēja Jāņu sieru, tika vārīts alus, lasītas Jāņu zāles, pīti vainagi, zīlēts, izmantojot Jāņu zāles. Tā kā dzīvojām pie nelielas upītes Naricas, padomju laikos arī citi žīgurieši gāja svinēt Jāņus pie upes. Naktī varēja saskaitīt 13 līdz 15 ugunskurus; tagad labi, ja liesmojot lāktī viens.
Šobrīd kopā ar mammu saulgriežus atzīmējam klusi un mierīgi. Galdā vienmēr ir Jāņu siers, un kādā brīdī atskan Līgo dziesma, lai gan ne māmiņai, ne man nav muzikālās dzirdes – kaimiņiem minūtes piecas jāpiecieš mūsu dziedāšana… Lai gan tagad varam brīvi sumināt Jāņus, patiesi brīvu svinēšanu neesmu redzējusi. Parasti tiek organizēts pasākums visiem, kur kāda folkloras kopa dzied Līgo dziesmas, bet lielākā daļa svinētāju ir pasīvi skatītāji, kuri pēc pasākuma dodas uz mājām. Man nepieņemami ir Jāņa bērni, kuri tā dzer alu, ka otrā dienā nezina, kur atrodas un kā nokļuvuši nepazīstamajā vietā.»