Madlienas svētku diena jauniešu zīmē

[ A+ ] /[ A- ]

ANDRIS UPENIEKS__________________

Kaut pats vasaras viducis un atvaļinājumu laiks, saturīgu svētku skrējiens neapstājas, dažbrīd pārtop jaunās un radošās formās. Afišas vēsta, ka 22. jūlijā Madlienas diena. Liktos, nu kas tur sevišķs? Jā, arī man pirmajā mirklī tā šķita. Bet kā allaž piedzīvotais pārspēja cerības.

Pirms svētkiem tikos ar Madlienas Kultūras nama vadītāju Elīnu Ratmeistari. Likās tāda kā norūpējusies, bet tajā pašā laikā kā milzu smagumu no pleciem novēlusi. Radošām personībām tā mēdz būt: kad liekas, ka izsmelts viss, bet atkārtoties negribas, kā saukta atnāk jauna ideja, kas rutīnu apgriež kājām gaisā un atjauno soļu vieglumu. Jo nav jau arī viegli, visi grib kaut ko jaunu un taisnīgi to arī pieprasa. Taču, kad apzināti iespējamie entuziasti, nereti nākas samierināties, ka smagums atkal jāiznes pāris cilvēkiem. Nē, nē, nav tik traki, bet reizēm tā sagadās!

Lai svētkus iznestu cauri godam, darbu apjoms nav mazs un viegls. Tādēļ šovasar izdomāts kardināls pavērsiens ar pamatdomu: paši domājam, paši organizējam, paši darām. Kas to ar dedzīgāku sparu, svaigāku izdomu varētu īstenot? Protams, ka jaunieši! Sava veida projekta «Par aktīviem jauniešiem Madlienā» ietvarā un saskaņā ar Ogres Izglītības pārvaldi – vadību un koordināciju uzņēmies ogrēnietis Aleksejs Solovjovs. Aleksejs neuzkrītoši darbināja Madlienas svētku dzinēju, kurā visi pūlējās dedzīgi, saskaņoti – ārēji nemanāmi un labā sazobē. Bez fanfarām un atklāšanas maršiem, runām viss arī sākas.

Eju apciemot pludmales volejbola laukumu, kur sagaida māsas Daniela un Keita Lambertes – pavisam jaunas meitenes, kuras kūrē šīs vasaras populārās sporta spēles turnīrus dažādās grupās. Vārds pa vārdam, un saprotu, ka sacensību vadīšana, tiesāšana, piemēram, Danielai, pavisam nav sveša lieta, jo izieta Mieriņa skola. Jāpaskaidro, ka par Mieriņu bērni un jaunieši labsirdīgi dēvē savu treneri Miervaldi Līcīti, volejbola autoritāti ne vien jauno censoņu acīs. Miervaldis savulaik veidoja profesionālas rajona izlases komandas «Ogre» kodolu, kas spēlēja toreizējā Latvijas, teiksim tā, augstākajā līgā. Pamatsastāvā bez Mieriņa spēlēja tādas izcilības kā Jānis Pamiljans, Arvīds Zirnis, Guntis Ozoliņš, slavenā Ogres basketbolista Kristapa Dārgā tēvs Gunārs, Ilmārs Naglis, bet tas ir temats, kuru nāksies izvērst plašāk citu reizi. Kā vecu skolmeistaru simpatizē mazo zeperu uzticēšanās un runāšana, ko domā, nevis, ko tam lielajam vajag. Rihards Dišereits ies tikai 5. klasē, bet volejbolu jau skaita par savu aizraušanos: ātri pastāsta, ka ejot uz treniņiem pie Mieriņa, reizēm treneres lomā iejūtoties arī Daniela. Kad pajautāju, kurš stingrāks, puika diplomātiski noklusē: citādi, ko teiks Daniela… Daniela ļoti aizņemta, bet mierīga, lietišķa: pati tiesā, skaita punktus un veic atzīmes turnīra tabulās. Viss kā lielajos mačos, mazie pirms spēles sarokojas ar tiesnesi, pēc spēles, gar tīkla malu ejot, paspiež roku pretiniekiem. Komandu nosaukumi – asprātīgas izdomas skarti. Goda pjedestālu meitenēm aizpilda «Zaļi logi», «Karstās ogles», «Šokolādes». Lielo puišu sacīkstē – «Ķīnas mūris»,«Oreo», «Velo». Jauktajās turnīrā – «Gurķīši», «Karstās ogles», «Šokolādes».

Pļaviņā pie Kultūras nama ne mazāk spraigi cīniņi, radošās darbnīcas, ziepju burbuļu pūšana, brīvdabas spēles, hennas zīmējumi – visiem vecumiem, arī veselām ģimenēm. «Riču raču» spēlē uz laukuma, kur lielo, fufīgo metamo kauliņu jāprot meistarīgi uzmest, bet uz laukuma, pārvietojot savu figūru, ir ko nostaigāties. Guna, Kristīne, Mārtiņš raujas sirsnīgi, uz vienu īsu brīdi piekrīt arī kopējam foto. Mazie – Ella un Alekss – krāso katrs savu mākslas darbu, paslavēju simpātisko mammu, kura, atplaukstot sirsnīgā smaidā, izrādās bērneļu omīte… Hennas mākslinieces lieliski saprot humoru. Kad pajautāju, vai viņas varētu uzzīmēt mani tieši tādu, kāds biju jaunībā, zibenīgi attrauc: jā, uz veselu nedēļu! Nu, jā, tas jau arī nebūtu maz… Turpat zaļajā pļaviņā tētis Georgs ar meitiņu Sintiju spēlē kaut ko līdzīgu mini biljardam, kura nosaukumu tētis ieraksta man blociņā – POOL. Aizkustina, kā tētis paslepus palīdz arī meitiņai gūt kādu ievērojamu panākumu. Novusā aci pret aci – tēvs Andris pret dēlu Jēkabu, turpat asistē visa ģimene – mamma Elīna, bērni Edgars, Paula. Skaisti, sirsnīgi. Galda futbolā bumbu aizrautīgi vārtos dzenā Agnese un Keita: ļoti apmierinātas, ka atnākušas gan…

Nejaušība allaž izspēlē kaut ko neparastu: pamanu, ka pļavas pašā maliņā uz soliņa piesēduši ļoti cienījami – vecā kaluma vīri: sarokojamies kā seni paziņas. Formalitātes vīri neatzīst, tādēļ viens vēlas, lai viņu saucu par Jāni Jāņa dēlu, otrs par Voldi. Voldis tepat no kaimiņu mājas, no vietējā pansionāta «Madliena». Runātīgi. Jānis Jāņa dēls nākot no Suntažiem, bet tagad jau labu laiku dzīvo Madlienā. Voldim grūti runāt, bet par varītēm grib izstāstīt, ka bijis muzikants, spēlējis saksofonu, kad ieminos par to savu akordeonu, topam teju par dvēseles brāļiem. Atnākuši tāpat paskatīties, paklausīties. Jānis pēkšņi ieskatās un atmasko manējo seju. Kļūstam gandrīz par kolēģiem: tādā nozīmē, ka lasa OVV. Neglaimo, bet izmet, ka īsti veči un tos, kas pelnījuši, varot slānīt dūšīgāk…

Kulminācija, šķiet, iesākās ar Rīgas mūziķu grupas «Rainis peldkostīmā» koncertu. Grupas saistība ar Madlienas jauniešiem gluži cieša: ansambļa ģitārists Raimonds Batura – Madlienas vidusskolas absolvents. Viņa klases audzinātāja Anita Jēkabsone trauc pacilāti: talantīgs, gudrs puisis, lieliski zinājis viņas mācāmo priekšmetu vēsturi. Skaidrs, ka koncertu uzrakstīt nevar. Sastāvs minimāls – solo ģitāra, bass, bungas, uznāciens pārliecinošs, dažas sekundes stīgu precizēšanai, un mūzika visām gaumēm. Kā izsakās paši mūziķi, komponē savas dziesmas un atskaņo visu, «ko paši saperinājuši», par nākotnes ambīcijām ierunājas piezemēti, bet ar ticību, ka tā būs. Publikas uztveri raksturo kāda ome – cienījamos gados: no pirmās līdz pēdējai taktij aizgrābti šūpojoties līdzi, pļaviņu atstājot līksmā dejas solī. To pašu vai līdzīgi varētu teikt par svētku kopainu. Vakarā balle ar «Madlienas zēniem»!