Malvīne Rubene – jaunu dienu rūdījums palīdz un sargā

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}Malvīne Rubene ar Jāņu vainadziņu vienā no jaunākajām vasaras saulgriežu reizēm.

Malvīne Rubene, kurai aizvadītajā gadā apritēja apaļa dzīves jubileja, nepilnus 10 gadus ir madlieniete. Savulaik viņa bija augsta līmeņa sportiste (pieredzējušiem volejbola līdzjutējiem vairāk runās uzvārds Rimša), lieliska skolotāja, prasīga trenere un nepiekāpīga sporta funkcionāre.

 

Raženā mūža pamati ielikti ģimenē, kur darba tikumā rūdījies fiziskais spēks, briedusi garīgā pasaule un izveidojusies gaiša apkārtējās dzīves uztvere.

Malvīne dzimusi astoņu bērnu ģimenē «Rimškalnu» mājās Latgales pusē. Kopš agras bērnības katram kuplās saimes loceklim likās pašsaprotami apzinīgi paveikt uzticēto pienākumu. Tēvam visā apkaimē (vai tas bija Ludzas rajona «Zvirgzdiņās», vai Rēzeknes rajona Kaunatas pagastā) bija liela autoritāte. Viņš prata izgatavot kurpes, apkalt zirgu, bija atzīts celtniecības darbu meistars un mūrnieks. Kur nu vēl ierastie zemnieka arodi! Māte cita starpā labprāt adīja, auda un mācēja arī izbrūvēt alu. Cara laikā tēvs brauca uz Pēterburgu piepelnīties celtniecības darbos. Lai tur nokļūtu, nācās nelegāli šķērsot robežu. Sava iztikšana ģimenei bija, taču prasīja lielu piepūli. Kopīgiem spēkiem tika nolīsti septiņi hektāri. «Strādājām visi,» atceras M. Rubene, «es piepratu art (iesākumā ar māsu turējāmies katra pie sava arkla raga…), ecēt, pļaut (gluži vienalga jau nebija – izkapts vai sirpis…), zāģēt un skaldīt malku (droši vien tāpēc man joprojām stipras rokas). Mans galvenais pienākums bija sanest mājlopiem ūdeni. Sestdienās, augšup kalnā, kur atradās mājas, stiepu pat 40 spaiņus, turklāt nācās sakopt istabas, lai svētdienā varētu atpūsties. Pēc pirts visa ģimene vakariņojām, pieaugušākie nobaudīja kādu glāzi mammas brūvētā miestiņa.»

Drosme, tiešums un atraktivitāte kopš skolas sola

Latgales meitenes fiziskais rūdījums nevarēja neizpausties jau skolas gados. Malvīne aktīvi sportoja, mācoties Rēzeknes 1.vidusskolā. Vairākās disciplīnās savā vecuma grupā viņa allaž ieguva pirmās vietas. Prātā joprojām palikusi kāda vietējā komjaunatnes sekretāra negodīgā rīcība – uzvarētājai paredzēto balvu – skaistu, vērtīgu treniņtērpu – šis pievāca sev… Malvīnei raksturīgo drosmi, tiešumu un atraktivitāti pauž zīmīgas epizodes no skolas gaitu pēdējiem gadiem. Kādai klasesbiedrenei grūti padevās krievu valoda, ko mācīja skolotāja – ukrainiete, kurai pašai šī mēle nebija īsti lokana. Malvīne draudzenei palīdzēja. Eksāmenā tomēr ukrainiete iešķieba apaļu divnieku. Nu nē, Malvīne to nevarēja pieļaut! Galu galā klasesbiedrene trijnieku saņēma. «Trakākais gājiens bija vēstures eksāmens, 11.klasi beidzot,» smej Rubenes kundze, «devos pie skolotāja Purviņa uz mājām un teicu – kurš tos murgus var sazubrīt – 44 biļetes. Ierosinu darīt tā – sadalīsim biļetes četrās daļās pa 11, katrs skolēns iemācīsies savu ceturto daļu. Biļetes var sagriezt no bloknota spīdīgās un nespodrās papīra puses, izmantojot žileti vai vienkārši pārlokot un saplēšot… Uzrunātais pedagogs bija šokā, tomēr, gods un slava, beigās piekrita (tas liecina, ka nebija gluži draudzīgs jaunajai varai). Eksāmenā viss gāja kā pa diedziņu, kamēr savu biļeti neizvilka Malvīne Rimša. Skolotājs Purviņš atkal bija apjucis – meitene, sapriecājusies par citiem, kļūdījās un neizvēlējās savu variantu… Kas nu tagad būs? Nekas, skolotājs noreaģēja ātri – es zinu, ka šis jautājums jums skaidrs, paprasīšu citu… Un tiešām paprasīja… no tā vienpadsmitnieka, ko es biju teicami apguvusi…»

M. Rubene smaidot atminas neseno Rēzeknes vidusskolas 150. pastāvēšanas jubileju. «Nu neesmu labojama. Dzimtajā mācību iestādē ierados kā vecs revolucionārs. Uzreiz strikti pajautāju direktoram, kāpēc svinīgajā pasākumā zālē nav Latvijas karoga, bez tam pieprasīju godināt ar klusuma brīdi 1949.gada izsūtījumā bojā gājušo lielisko pedagoģi Belkovsku…»

Fizkultūras institūtā – sava līnija joprojām tiek ieturēta

Pēc vidusskolas Malvīne nevarēja izšķirties, ko darīt – mācīties tālāk iemīļoto dziedāšanu Konservatorijā vai iet uz Fizkultūras institūtu. Dilemmu atrisināja Malvīnes māsas kāzas, kurās jaunākā māšele nopietni saaukstējās, un balss vairs īsti negavilēja. Fizkultūras institūtā M. Rimšai īpašas grūtības neradās. Tika sportots uz nebēdu, kā arī veiksmīgi apgūti grūtie, teorētiskie priekšmeti: anatomija, fizioloģija, organiskā ķīmija. No sportiskajiem rezultātiem jāmin pieci metri tāllēkšanā, 145 centimetri augstlēkšanā un 12 metri lodes grūšanā. Vienīgais veids, kas stiprajai Latgales meičai nepadevās, bija peldēšana – esot smagi kauli… «Arī studiju laikā turpināju savu līniju,» jaunības atmiņu pavedienu šķetina M. Rubene. «Reiz gadījās nokavēt svarīgu nodarbību. Noteikumi stingri – pasniedzējs iekšā nelaidīs. Ko darīt? Pasitu padusē grupas biedru Džonīti, kuram bija sīka miesas būve, kāpu augšā pa kāpnēm un vēru durvis vaļā. Pasniedzējs un studiju kolēģi smiedamies novērtēja manu centību, un viss bija kārtībā. Atceros arī, kā veiksmīgi nokārtoju smagatlētikas ieskaiti vairāku puišu vietā. Nu nevarēja pavieglie zēni pacelt 70 kilogramu smagu svaru. Es varēju. Pasniedzējs beigās piekodināja puikām, lai neaizmirst nopirkt meitenei šokolādi. Vēl kāda cīņas epizode. Krievu valodas eksāmenā dabūju četrinieku. Netaisnība! Gāju pie rektora un pieprasīju, lai atļauj pārlikt eksāmenu komisijas klātbūtnē. Galu galā godīgi nopelnīju teicamnieka stipendiju, kas tolaik bija ļoti svarīgi. Neaizmirstamas atmiņas man saistās ar vizīti Maskavā un balli kopā ar vācu jauniešiem. Mani pārsteidza krievu studentu uzlūgšanas maniere. Sākoties mūzikai, viņi pieiet pie dāmas un rauj aiz rokas uz deju. Mani pieklājīgi uzlūdza vācietis Jozefs Braitšafs. Griežot valsi, viņš teica – uzreiz redzams, ka neesi no Krievijas. Vakara gaitā latviešu un vāciešu ietekmē pieklājību apguva arī daudzi krievi. Kādu laiku es ar Jozefu sarakstījos. Abi atcerējāmies, kā «lāčiem» mācījām kultūras pamatus. Studenta dzīve – ko tur teikt – jauka. Lai gan naudas mums trūka, tomēr ievērojām tradīciju – pēc stipendijas saņemšanas kopīgi apmeklējām veco, mīļo Rīgas kafejnīcu «Luna», kur pasūtījām kādu nelielu maltīti un lāsīti vīna.»

Aktīvie darba un sportošanas gadi

Darba gaitas jaunajai speciālistei vajadzēja uzsākt Krāslavā, tolaik valsts nosūtījums bija svēta lieta. Te tev nu bija – Malvīne atkal panāca savu. Perspektīvā volejboliste devās pie sporta ministra un … Sekoja pasniedzējas darbs Rīgas 7.vidusskolā, Armijas centrālajā sporta klubā vieglatlētikas treneres statusā, kā arī Armijas centrālajā sanatorijā, kur tika pasniegta ārstnieciskā fizkultūra «militārajiem resnīšiem». Vislabākās atmiņas ir par darbu Rīgas 41.vidusskolā, kā arī «Alfas» pusvadītāju rūpnīcā, kur M. Rubene darbojās kā drošības tehnikas inženiere, vadīja darba vingrošanu, lieliski tika galā ar mednieku un makšķernieku komandām un treneres pienākumiem.

12 gadus Malvīne Rimša spēlēja republikas volejbola izlasē, kā arī komandā «Daugava». Sešus gadus bija izlases kapteine. Viņas kolēģes bija Minjona Sakse, Valentīna Varkeviča, Skaidrīte Plismane, Astra Rubene, Anna Vilciņa… Vēl tagad, pēc 50 gadiem, cīņu biedres sanāk kopā gan priecīgos, gan skumjos brīžos.

Pirms pensijas 19 gadus Rubenes kundze aizvadīja Latvijas Sporta komitejā, pildot galvenās volejbola treneres, kā arī tiesneses pienākumus.

Arī Madlienā miesai un garam nav miera

Ar vīru pēc 20 nodzīvotiem gadiem nācās šķirties, savu bērnu Malvīnei nebija, taču viņai liktenis piespēlēja izaudzināt māsas meitu. Kad apnika dzīvot Rīgā, M. Rubene pārcēlās uz Madlienu un tagad mitinās «Pūpoliņos», zem viena jumta ar māsas dēlu Hugo un viņa sievu Elitu. Savos cienījamos gados M. Rubene saglabā apbrīnojamu vitalitāti un aktīvi darbojas vietējo pensionāru biedrībā «Sisegale» un klubiņā «Madaras». Brīvajā laikā, kura netrūkst, dvēseli un prātu veldzē un asina krustvārdu mīklas, TV erudīcijas spēles, dziesmu un deju konkursi un svētki, operas un operetes (vai Jānim Sproģim nav bezgala samtains tenors?), pasaku filmas un, protams, sporta pārraides – īpaši Olimpisko spēļu programma un hokejs.

Ko teikt par valstiskām nebūšanām? «Cilvēkus pārņēmusi alkatība,» Malvīnes dzīvespriecīgajā balss tonī ieskanas skumja nots, «sportā ir pieprasīti tūlītēji panākumi. Sekas – daudzi perspektīvi sportisti tiek pārtrenēti, slodzes neiztur un pāragri aiziet no sporta. Arī politikā bēdīgi. It kā normāls cilvēks, bet drīz vien pagalam mainās. Ko lai saka – ielaid cūku baznīcā, uz altāra uzrāpsies…»

Vissavienības kategorijas volejbola tiesnese Malvīne Rubene. Tūlīt skanēs svilpe...

Madlienas «Pūpoliņos» Malvīne Rubene rūpīgi glabā mātes adītos cimdus.

Foto no personiskā arhīva un Ulda Prancāna foto