Domāju tā
Mana prioritāte?
Andris Upenieks
Izglītības ministre Anita Muižniece paziņo: «Mana prioritāte ir un būs mācības – klātienē!» Kas tā par koķetēriju ar «mana»?
Kaut gan nekā jauna: daudziem valstiskās nomenklatūras krēsliem tāds stils iegājies kā modes mantra, kā savas nozīmības, sevis izcelšanas rīme, kā «Mērnieku laiku» smietais izglītotu ļaužu valodas pušķošanas vārds also, kas katra latviska vārda galā. Ministrei kā augstai amatpersonai jāapzinās, ka valstiskā stratēģijā, taktikā nekā nav un nevar būt mana, sava, izņemot valstisko.
Prioritāšu prioritāte
Vecākiem, skolotājiem – jau sen ir skaidrs, ka krīzes situācijā visu prioritāšu prioritātei jābūt drošībai – gan Izglītības ministrijā, valdībā, Saeimā, skolā, mājās, uz ielas un visur, kur drošība nedroša. Arī nekas nedrīkstētu būt «par katru cenu» tikai tāpēc, ka tā mana prioritāte, mana ministrija, mana nozare, mana kabata. Nemitīga stresa apstākļos, kad skolotāju slodze sen jau kļuvusi par grūti ciešamu pārslodzi, kad tests testa galā, kad inficēto, kontaktpersonu skrējienā grūti izsekot, kurā brīdī – kas sācies, kas beidzies, kuru klasi, skolu atstāt klātienē, kuru slēgt, valsts izglītības vadībai visvairāk nebūtu jādomā, kā nezaudēt kontroli pār situāciju? Ja IZM un tai pakļauto kantoru gribā un spējās ietilptu miera saglabāšana, nevajadzētu pacensties, lai nepiesietos sīkumiem, nevairotu nemieru, birokrātiju, pārstātu nerrot skolas un galveno izglītības objektu, mērķi – bērnu? Jo gala iznākumā viss atsaucas uz bērnu. Tālab, neizliksimies, neliekuļosim!
Īsti vietā un laikā?!
Izglītības ministre (JKP) ziņo, ka cels centralizēto eksāmenu latiņu. Ko tur vēl piebilst – raportēšanas cienīgs paziņojums «laikā un vietā»! Gribētos vienīgi zināt, kas ir tā izglītības kvalitātes bāze, tas atspēriena punkts, kas ļautu šo prasību latiņu celt, ja teju divus gadus nav bijis normāla mācību procesa. Latvija ir maza: runāju ar kādas prestižas Rīgas skolas direktora vietnieci mācību darbā, kas man labi pazīstama. Viņa ir šokā! Šodiena, kad top raksts, kad ziņo par 9143 inficētajiem un kumulatīvais rādītājs lec debesīs – 2339,9 saslimušie uz 100 000 iedzīvotājiem, direktora vietniecei paņēmusi visus spēkus. Saprast nav grūti: divu klašu, kuru audzinātājas apslimušas, testēšana, stundu bīdīšana, pārbīdīšana, robu aizpildīšana, direktores (kura arī apslimusi) aizvietošana un kur vēl savi ikdienas darbi?! Vieglāk neiet skolotājiem, kurus smagā slodze dedzina (un sadedzina) bez žēlastības. Izglītības ministrija, šķiet, nelasa cienījamu izdevumu, piemēram, žurnāla «Ir» satraucošas publikācijas vai arī vadās pēc savas «saprašanas» datiem. Citādi pamanītu, ka starptautiskā mācību vides pētījuma TALIS, kurā piedalījās skolotāji no 47 OECD valstīm (2315 pedagogi no Latvijas), rezultāti runā par sliktu mūsu izglītības videi un skolotāju labsajūtai. Pētījumā 23% Latvijas pedagogu norādījuši, ka viņu darbā ir daudz stresa. Tas arī netiešā veidā norāda, ka nu jau katrs ceturtais skolotājs izjūt pārslodzi un šī iemesla dēļ gatavs pamest darbu skolā. Bet celsim latiņu? Uz kā pleciem? Manis apzvanītie skolotāji saka vienu un to pašu: «Ja nebūtu bail palikt bez iztikas, ardievas skolai – kaut šodien…»
Kad vadības vietā mutes bajārība
Portāls «Delfi» vēstī, ka «(..) Muižniece iecerējusi stiprināt direktoru institūciju. Viņas ieskatā tieši direktori ir «kuģu kapteiņi» izglītības kvalitātes nodrošināšanā. Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) šobrīd strādā, lai ar laiku ieviestu izglītības iestāžu sertifikāciju kā daļu no vērtēšanas sistēmas.» Te gribas kaukt! Kāda vēl sertifikācija? Arī akreditācija savu jēgu ir zaudējusi. Visas skolas ir akreditētas, atzītas par darboties spējīgām! Kāpēc tās jāpārakreditē ik pēc 6 gadiem? Tāpēc, lai attaisnotu «vajadzību» pēc IKVD (tautā iesaukts par NKVD), tā birokrātiskā un represīvā aparāta? Ja kāda skola nespēj darboties, to nespēj pamanīt izglītības iestādes vadība, iestādes dibinātājs pašvaldība un tās izglītības pārvalde, to spēj tikai IKVD? Cik lietderīgi šķiest resursus liekiem, naudīgiem kantoriem, milzu birokrātiskai papīru pārkrāmēšanai? Toties, ja augstākajām valsts amatpersonām algu palielinājums nolemts par 40%, nabaga skolotājam labi, ja paspīdēs 4 %! Direktoriem jau tagad paģērēts skolas pašvērtējumu rakstīt katru gadu, arī tad, ja akreditācija bijusi vēl vakar! Nelielai jautrībai, ko tur prasa. Piemēram, sadaļā «Izglītības iestādes darbības pamatmērķi»: izglītības iestādes misija, izglītības iestādes vīzija par izglītojamo, izglītības iestādes vērtības cilvēkcentrētā (?!) veidā… Audzināšanas darba prioritātēs jānorāda «prioritātes (bērncentrētas, domājot par izglītījamā personību)»…
Kas ir šie daiļmuldētāji? Vai viņu dēļ vien normālam skolotājam nav jāmūk no skolas – ko kājas nes? Mēdz teikt, ja Dievs kādu grib sodīt, tad atņem tam prātu. Nenodarot pāri loģikai, nesanāk otrādi: nevis soda to, kam prāta vairs nav, bet to, kam tas vēl palicis?
Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!