Māris Upītis: «Bez Latvijas nevar, tā tomēr ir mana zeme»

[ A+ ] /[ A- ]

«Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?»

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku «Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?». Tajā stāstām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklēsim atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu?

Foto no personiskā arhīva «Cilvēkiem Latvijā es gribētu novēlēt Norvēģijas valdību, vismaz uz laiku, lai ieviestu šeit kārtību,» saka Māris Upītis.

Māris Upītis: «Bez Latvijas nevar, tā tomēr ir mana zeme»

Dzintra Dzene

Jau aptuveni divus gadus ogrēnietis Māris Upītis dala savu dzīvi starp Norvēģiju un Latviju. Norvēģijas galvaspilsētā Oslo viņam ir stabils darbs un atalgojums, Latvijā – ģimene un tuvinieki. Lēmums doties svešumā nebija viegls un neradās vienā dienā. To sekmēja vairāki faktori, bet pirmām kārtām – ticības zaudēšana savai valstij un tiesiskumam.

Māris no darba nekad nav baidījies vai no tā vairījies. Diemžēl vairākkārt nācās vilties Latvijas darba tirgū, un viņš pieņēma lēmumu doties projām, jo bija jādomā par prāvās ģimenes – sievas un četru bērnu – uzturēšanu.

Nauda vienkārši pazūd

Sākumā Māris kopā ar sievu un dēlu devās strādāt uz Angliju, kur aizvadīja aptuveni gadu, līdz negaidīta likteņa pavērsiena rezultātā saņēma prāvu mantojumu un nolēma atgriezties Latvijā. Iegādājās māju un atlikušo naudu – vairākus desmitus tūkstošu eiro – nolēma ieguldīt biznesā tepat, Ogrē. Šķita, dzīve ir sakārtota, bet diemžēl biznesa partneri izrādījās negodīgi, un nauda, ja tā var teikt, vienkārši izkūpēja.

«Ieguldīju naudu uzņēmumā, kas it kā zēla un plauka, nodarbojās ar kokmateriālu tirdzniecību. Visi līgumi bija noslēgti oficiāli, un arī naudas pārskaitījumi notika ar bankas starpniecību. Pēc kāda laika vairs nesaņēmu solītās dividendes. Vērsos pie vairākiem juristiem, bet Latvijas tieslietu sistēma nespēja vai arī nebija ieinteresēta palīdzēt, un naudu tā arī neatguvu,» stāsta Māris.

Foto no personiskā arhīva «Man ir vaļasprieks, tieši tāds pats kā bija Latvijā – makšķerēt, un tam es Norvēģijā veltu katru sestdienas pēcpusdienu un svētdienu,» stāsta Māris Upītis.

Viņiem visiem ir laimīgas, mirdzošas acis…

Bija jādomā, ko darīt tālāk. Vispirms sieva atkal kādu laiku devās uz Angliju, Māris palika ar bērniem. Tad abi mainījās lomām, un svešumā devās Māris, šoreiz uz Norvēģiju. «Pazinu pāris latviešu puišus no Ogres, kuri strādāja Norvēģijā. Viņi mani uzaicināja pie sevis. Kādu laiku pastrādāju Norvēģijas uzņēmumā, tagad Igaunijas firmā. Strādāju celtniecībā. Ja sākumā atbraucu ka flīzētājs, tad tagad faktiski daru visu, kas nepieciešams gan iekšdarbos, gan āra darbos. Daudz esmu iemācījies. Lēmums doties projām viennozīmīgi sevi ir attaisnojis,» saka Māris un piebilst: «Protams, man pietrūkst ģimenes, taču, ja salīdzina ar Anglijā aizvadīto laiku, tur man ļoti nepatika. Ne cilvēku ziņā, ne darba ziņā. Pat neraugoties uz to, ka uz Angliju devāmies kopā ar sievu, es tur jutos pilnīgi svešs, nespēju iejusties. Norvēģijā ir pavisam citādi, šeit jūtos iederīgs, arī daba, ja neskaita klintis, ir ļoti līdzīga Latvijas dabai. Lai arī norvēģi ir ziemeļnieku tauta, viņi saskarsmē ir ļoti laipni un atsaucīgi. Godīgi sakot, Norvēģijā jūtos labāk nekā Latvijā. Kāpēc? Tieši cilvēku dēļ. Latvijā cilvēki lielākoties ir rūpju nomākti, kašķīgi. Norvēģijā uzsmaidīs pat jebkurš svešinieks. Sākumā nesapratu, kāda ir atšķirība starp Latvijas un Norvēģijas cilvēkiem. Es nerunāju par iebraucējiem, bet pamatiedzīvotājiem. Tad sapratu – viņiem visiem ir laimīgas, mirdzošas acis, viņiem nav problēmu. Latvijā pamata problēma ir materiālā situācija un neziņa par nākotni – es nekad nevarēju justies drošs, vai saņemšu samaksu par padarīto. Norvēģijā par to nav jāuztraucas. Šeit katrs zina, kad saņems, ko un cik. Varu nodrošināt savu ģimeni un uzturēt māju Latvijā. Ir drošības sajūta, un tas nav mazsvarīgi,» saka Māris.

Pārtika pat lētāka un kvalitatīvāka nekā Latvijā

Uzsākot dzīvi Norvēģijā, kas tiek uzskatīta par bagātu valsti, sākotnēji bijis ļoti liels šoks par pārtikas cenām, kas pirmajā brīdī tur šķiet ļoti augstas.

«Bija nepieciešams aptuveni pusgads, lai saprastu visu sistēmu tirdzniecībā, apkalpošanā utt., lai varētu sarēķināt, izdomāt, kā dzīvot. Kad esi iedzīvojies un sāc apjaust, ko pirkt un ko nepirkt, tad tajā brīdī saproti, ka Norvēģijā pārtikas ziņā var dzīvot lētāk nekā Latvijā, un, lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, es no dārgās Norvēģijas, braukdams uz Latviju, vedu pārtiku, piemēram, sieru vai kafiju, kur tā ir lētāka un kvalitatīvāka, salīdzinot ar Latvijā nopērkamo,» stāsta Māris, kuram ir paveicies – viņam, ņemot vērā darba apstākļus un specifiku, ir iespēja samērā bieži apciemot ģimeni.

Foto no personiskā arhīva Skats pa darba un mītnes zemes logu.

Nevar atbraukt mājās, kad vien iegribas

«20 dienas, ar vienu brīvdienu svētdienās, strādāju pa 10 stundām – no pulksten 7 līdz pulksten 17. Protams, ir arī pusdienu pauze. Darbs nav viegls. Darba devēja apmaksātā miteklī dzīvoju kopā ar citiem strādniekiem no Latvijas, tāpēc saglabāt latviskumu nav nekādu problēmu. Izveidot draugu loku Norvēģijā traucē valodas barjera un laika trūkums. Taču man ir vaļasprieks, tieši tāds pats kā Latvijā – makšķerēt, un tam es Norvēģijā veltu katru sestdienas pēcpusdienu un svētdienu. Norvēģijā jūrā var makšķerēt bez maksas. Ap Oslo ir gana daudz fjordu. Līdz šim katru mēnesi pēc 20 nostrādātajām dienām bija iespēja doties 10 dienu ilgā atvaļinājumā uz Latviju, pie ģimenes, turklāt darba devējs šos braucienus apmaksā. Saistībā ar Covid – 19 viss ir mainījies. Sākoties karantīnas periodam, es pat vienu brīdi uz diviem mēnešiem biju iestrēdzis Latvijā, jo darba devējs nevarēja mums nodrošināt karantīnu. Iespējams, šī darba grafika dēļ mazāk izjūtu nošķirtību no ģimenes. Šobrīd visi bērni jau ir pilngadīgi, katram savas gaitas. Arī jaunākajam dēlam palika 18 gadu. Mūsdienās uzturēt saikni ar ģimeni, pateicoties dažādiem komunikācijas līdzekļiem, nav nekādu problēmu. Man Ogrē dzīvo arī abi vecāki. Ar viņiem sazinos pa telefonu. Man ir tālruņa pieslēgums, kas ļauj veikt neierobežotu zvanu skaitu uz Latviju. Vecāki nejūtas vientuļi, jo māju Ogrē iegādājos tieši pretim vecāku mājai un viņiem līdzās ir mana ģimene. Pirms kāda laika Ogrē no Īrijas atgriezās arī mana jaunākā māsa ar bērniem. Tomēr būt tik tālu projām no saviem mīļajiem nav viegli, jo es nevaru iekāpt mašīnā un atbraukt mājās, kad iegribas,» saka Māris un piebilst – ja būtu jaunāks, noteikti aicinātu uz Norvēģiju visu ģimeni un mēģinātu nākotni veidot svešumā.

Ja būtu bagāts, tiesātos ar valsti

«Manā vecumā tas vairs nav tik viegli. Pirmkārt, tā ir valodas nezināšana. Darbā man nav nepieciešama norvēģu valoda. Tik daudz, cik vajadzīgs, lai iepirktos veikalā vai saskarsmē ar priekšniekiem, varu parunāt angliski. Cik ilgi šeit palikšu? To rādīs laiks, bet domāju, ka tik ilgi, kamēr varbūt kaut kas mainīsies Latvijā, bet tā īsti es tam neticu. Lai atgrieztos Latvijā un vairs nebrauktu uz Norvēģiju vai kur citur, nepieciešams finansiālais pamats ģimenei, ko Latvijā nav iespējams nodrošināt. Jaunākais dēls mācās par IT speciālistu. Varbūt viņam nākotnē būs labs darbs. Jauniem cilvēkiem ieteiktu mācīties valodas un nebaidīties izmēģināt savus spēkus arī ārpus Latvijas.

Man ir arī daži savi projekti, kurus realizējot, varētu nopelnīt un atgriezties Latvijā, taču man vairs nav mērķa sapelnīt kapitālu, lai to ieguldītu Latvijā un uzsāktu savu biznesu. Latvijā cilvēks nav pasargāts ne no kā. Likumus maina, kad grib, kā grib, par nodokļu sistēmu nemaz nerunājot. Latvijā vienu no saviem projektiem mēģināju iesniegt trijās valdībās, nevienam tas nebija vajadzīgs, saņēmu dažādas atrunas – mēs šajā jomā nevaram būt pirmie pasaulē, mums neviens nav norādījis, ka kaut kas tāds ir iespējams utt. Tagad projektu mēģināšu realizēt ārpus Latvijas. Ja tas izdosies, man būs pietiekami līdzekļu, lai Latvijā, neko neieguldot un arī neko neprasot, varētu vienkārši mierīgi dzīvot. Tas varbūt izklausās ļoti pesimistiski, bet Latvijā ieguldīt naudu un uz kaut ko paļauties nevar. Es tam vairs neticu un varu to teikt no savas rūgtās pieredzes. Ja iecerētos projektus tomēr neizdosies realizēt, tad mans mērķis ir nostrādāt Norvēģijā vismaz 10 gadus, lai varētu pretendēt uz Norvēģijas minimālo pensiju, ar kuru dzīvei Latvijā pilnībā pietiktu,» saka Māris un piebilst, ka tad, ja izdotos realizēt iecerētos projektus un viņš kļūtu bagāts, tiesātos ar valsti.

Norvēģijas valdību, vismaz uz laiku…

«Nopietni. Par ļoti daudz lietām, piemēram, par cilvēktiesībām, kuras daudzās jomās šeit tiek pārkāptas. Ja man būtu ļoti daudz naudas, es to tērētu labam juristam un sūdzētu Latvijas valsti starptautiskajā tiesā. Tam, kas notiek Latvijā, sekoju līdzi ar mediju starpniecību, bet reizēm tas, ko rāda, vienkārši satracina. Mediji vēsta par dažādām afērām, ir gan kratīšanas, gan izmeklēšanas, gan aizturēšanas, turklāt runa ir pat par miljoniem, bet faktiski visi šie gadījumi beidzas ne ar ko, bez tiesvedības, un tas tiešām tracina. Rezultāta vienkārši nav. Protams, arī Norvēģijā notiek likumpārkāpumi, bet tur, ja šāds pārkāpums tiek konstatēts, tam seko arī sods, vienalga, vai tas ir bezpajumtnieks vai karalis. Ko es gribētu novēlēt cilvēkiem Latvijā? Norvēģijas valdību, vismaz uz laiku, lai ieviestu šeit kārtību. Faktiski nekas jauns jau nebūtu jāievieš, vien jāpieņem Eiropas standartiem atbilstoši likumi jebkurās jomās,» saka Māris, ar gluži citām emocijām runājot par savu dzimto Ogri.

Priecājas par Ogrē notikušajām pārvērtībām

«Esmu ļoti priecīgs, ka pēc Bartkeviča stagnācijas pie Ogres vadības tika normāls cilvēks. Esmu ļoti pateicīgs Egilam Helmanim par to, ko viņš dara, lai Ogre attīstītos. Ikreiz atbraucot uz Ogri, reāli redzu, ka šeit viss tiek kopts, veidots un sakārtots. Ļoti liels paldies par to. Ogrē ir notikušas milzīgas pārvērtības. Iespējams, valstspilsētas statuss pavērs vēl plašākas iespējas, bet cik daudz E.Helmanis jau izdarījis pilsētā bez visādiem statusiem, cik daudz līdzekļu piesaistīts, cik projektu realizēts! Piemēram, prieks, ka Kartonfabrikas rajonā, kur gadiem stāvēja Feodorova grausts – vecais veikals, cels bērnudārzu, ka top jaunā bibliotēka, viss notiek, super! Bet vislielākais prieks, ka atjauno vēsturiskās ēkas, piemēram, kādreizējo sanatoriju «Ogre» ar unikālajiem A.Cīruļa sienu gleznojumiem, prieks par «Zelta liepu». Tas viss taču ir Ogres vēsture, tas bija jāatjauno, nevis jāpārvērš gruvešos, jāprivatizē vai jāiztirgo kādam, kā tas ne vienreiz vien bijis agrāk. Patiesi liels paldies E.Helmanim un Ogres novada šā brīža pašvaldībai par to, ko viņi dara. Bez Ogres, bez Latvijas nevar, tā tomēr ir mana zeme,» saka Māris, cerot kādreiz šeit atgriezties – ne tikai brīvdienās, bet pavisam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

 

 

 

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet!

Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!