Meņģeles muzeja stāstnieki – Lielais dūrainis, Durvju aizkars un Iesvētības kleita

[ A+ ] /[ A- ]

Meņģeles muzeja vadītāja Ingrīda Ķezbere un vēl viena relikvija – sienas sedziņa, bet par to stāsts nākamajā Latvijas simtgades projekta rakstā…

2012.gadā Meņģeles novadnieka, rakstnieka Sudrabu Edžus (Eduarda Zilbera; 1860-1941) dzīvei un radošajam darbam veltītā muzeja ekspozīcija, kas kopš atvēršanas brīža (1989.gada) bagātināta ar dažādām pagasta tālākās un tuvākās pagātnes liecībām, priekšmetiem, darba rīkiem, grāmatām, rakstu un foto materiāliem utt., no memoriālās mājas «Siliņi» pārceļoja uz Meņģeles bijušā bērnudārza «Auseklītis» pirmā stāva telpām.

Salīdzinoši nesen muzeja vadītājas pienākumus uzsāka veikt Taurupes pamatskolas Meņģeles filiāles sākumskolas un latviešu literatūras mācību priekšmeta skolotāja Ingrīda Ķezbere. Viens no viņas emocionālākajiem mirkļiem Latvijas valstiskuma simtgades gaidās bija Muzeju nakts pasākums maija nogalē, kad tika atklāts pagasta iedzīvotāju sarūpētais Lielais dūrainis – tiešā un pārnestā nozīmē silta dāvana Tēvzemei apaļajā dzīves jubilejā.

 

Biruta Zariņa savā iesvētību dienā 1955.gada vasarā.

Lielā dūraiņa ceļš

Meņģelieši brīvprātīgā ieinteresētībā un aizrautībā atsaucās aicinājumam nest uz muzeju pa vienam dūrainītim, lai galu galā Lielais dūrainis kopīgā mozaīkas attēlā taptu īpaši rakstains un krāsains. Skaistos cimdus piegādāja gan pašas adītājas – mātes, meitas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, gan ģimenes stiprā dzimuma pārstāvji (savu autorību gan neviens neatklāja…), kā arī bērni, pusaudži un jaunieši. Daudziem dūrainīšu dāvinātājiem bija savs stāsts par cimdu darinātāju, valkātāju un ikdienas vai svētku reizēm, kad rokas sildītas… Visprāvāko kolekciju – veselus 19 dūraiņus, ko adījusi vīramāte Silvija Lazdiņa, atnesa Andra Lazdiņa. Viņa pastāstīja, ka čaklā rokdarbniece cimdus allaž dāvina tuviniekiem, raženākais pasniegšanas laiks ir Ziemassvētki. Kad Valdas dzimtai vēl tikai gatavojas pievienoties nākamais mazbērniņš, laikus jāuzada eleganti vilnas zābaciņi. Starp citu, Silvijas kundzes mazdēls Lauris ikdienas gaitās Rīgā gada vēsajos mēnešos nekautrējas vilkt vecmāmiņas sarūpētos latvisko rakstu cimdus un dažam labam izbrīnu neslēpjošam vienaudzim attrauc – valkāt šādus dūraiņus ir stilīgi. Viens dāvinājuma cimds Meņģeles muzejam bija īpašs. Lielajam dūrainim tika nodots stiprās Paeglīšu dzimtas pārstāves – Andras vecmāmiņas Valdas cimdiņš, kas saglabājis savas īpašnieces gara enerģiju pat 20 gadus pēc aiziešanas mūžībā…

Lielais dūrainis – austs no 100 «mazajiem brāļiem».

Meņģelietes Birutas Zariņas vēstījums…

Meņģeles muzeja ekspozīciju aizkustinoši papildina iesvētību kleita. Lūk, tās ziedotājas, Meņģeles pagasta «Strautmaļu» mājās dzīvojošās Birutas Zariņas vēstījums 2014.gada septembrī: «Šo iesvētību kleitu 1955.gadā pirku Rīgā, komisijas veikalā, savām iesvētībām. Tās notika šī paša gada vasarā Meņģeles evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Pēc pāris gadiem kleitu uzvilka mana māsa Mirdza savās iesvētībās Rīgā. Vēl šo rūpīgi šūto kleitu aizlienēja pāris līgavas savām kāzām, jo tie vēl bija pēckara gadi – grūti nācās ko tādu iegādāties. Šī kleita varētu būt darināta pirmskara pēdējos – 20.gadsimta 30. – jos gados. Saglabāju kā mīļu piemiņu, tomēr abas ar māsu nolēmām kleitu ziedot dzimtā pagasta Sudrabu Edžus muzejam.»

Iesvētības kleita senlaicīga skapja un pagātnes «suvenīru» fonā.

…un aizkara ceļotāja stāsts

Biruta Zariņa, pievienojot muzeja ekspozīcijai savu velti, dāvāja asprātīgu durvju aizkara stāstu pirmajā personā: «Esmu dzimis Rīgā Sudrabu Edžus (1860-1941) mūža laikā 20.gadsimta 20. – jos gados. Rokdarbniece mani izveidoja ar krāsām uz lina audekla istabas durvju rotāšanai. Bija tāda mode… Vēlāk meistare mani uzdāvāja savai māsai, ar ko sākās mans pirmais ceļojums. Nokļuvu Meņģeles pagasta «Strautmaļos», kur izpildīju pienākumu pie guļamistabas durvīm līdz 1944.gada rudenim. Tad vienā dienā kopā ar citām mantām mani iecēla ratos. Sākās garš, grūts ceļojums. Saburzīts un izmircis nonācu Kurzemē. Ilgi gan tur neuzturējos – pēc 10 mēnešiem atceļoju uz Meņģeles «Smilgām». Tur nogulēju skapī ilgus gadus. Tad ceļojums uz Zemgali, tur atkal ilgas dienas un naktis pavadīju skapī. Tomēr 20.gadsimta beigās bija lemts vēlreiz atgriezties «Strautmaļos», bet gulēju tanī pašā skapī. Kādu dienu man pačukstēja, ka jādodas vēl vienā ceļojumā – uz Sudrabu Edžus muzeju. Nopriecājos – pietiek gulēt, sākšu strādāt! Un nu ir diena, kad dodos uz jaunu mājvietu pie citiem «kolēģīšiem» – gadīgu roku aprūpētiem, viesu apbrīnotiem… Ceru, ka tas ir pēdējais ceļojums; būšu atradis uzturēšanās vietiņu kā vēstures liecinieks.»

Brašais ceļotājs – istabas durvju aizkars.

Biruta Zariņa 2012.gada oktobrī «Strautmaļos»

Uldis Prancāns

Ulda Prancāna foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.