Nav pārspīlēts nemaz. Ievērojot lielumu, mērogus, tas patiešām ir gadu simteņa elpu aizraujošs, izcils notikums, kuru kaut kā nepiestāv saukt par pasākumu: pasākt var visu ko, bet te viss – īsts, patiess un liels notikums (sprādziens!), kas koncentrējies dažādu paaudžu autoru īstenotajā iznākumā – «Meņģele. Stiebriņi. Trīs dimensijas», kuram cauri skan lauku cilvēku dvēseles mūzika – dzejā, gleznās un māla darbos.
Gadu simteņa iekalums laika akmenī 2023. gada 8. septembrī Meņģeles Tautas namā! Trīs stundas elpu aizturošā uzmanībā, klusumā, kad avīžniekam bilžu nolūkā, kūkumu uzmetušam, jālīkņā starp krēslu ejām tā, lai neieskrapstētos ne purngals, ne papēdis. Raksta beigās pateikšu skaidrāk. Trīs dimensijas Meņģelē ir kaut kas vairāk par šī jēdziena izpratnes saturu, tas nav mērījuma lielums, nav tikai vēriens un apjoms, tas nav koordinātu telpiskums, izpausme, bet, pavisam nopietni runājot, ir ne vien Meņģeles, Ogres novada, bet Latvijas valsts cienīga pacelšanās jaunā dimensijā – pašu rokām, sirdīm radītā un paliekošā kultūrvēsturiskā kanonā. Par to vēl runā, runās daudz un daudzi. Lai nezinātājam vieglāk apjaust – gadu simteņa cienīgs uzplaiksnījums ir spožs iznākums biedrības «LABizjūta» īstenotajam projektam «Radošās nodarbības trīs dimensijas». Visi, ne tikai Meņģeles ļaudis, ir pateicīgi Ogres novada pašvaldību projekta konkursa «R.A.D.I. – Ogres novadam» organizētājiem, kā arī Meņģeles pagasta pārvaldei un tās vadītājai Vijai Kauliņai gan par ieinteresētību, gan morāli iedvesmojošo un finansiālo atbalstu. Vislielākā atzinība ikvienam, kas pielika savu roku ar darbu, ar savu talantu. Grāmatu klajā laidusi izdevniecība «Ezerrozes grāmatas»: makets Agnese Piļāne, korektore Iveta Reinsone, sastādītāja un redaktore Sarmīte Poikāne. Nepieciešami piemetināt, ka grāmatas noteiktais eksemplāru skaits nodots Latvijas Nacionālās bibliotēkas glabāšanai – paaudžu paaudzēm – jebkuram cilvēkbērnam pieejams, aplūkojams, izlasāms.
Ļaudis pulcējas jau laikus. Visa Meņģele saposta vēl vasarīgās krāsās un mazdrusciņ rudenīgās jausmās. Līdz noliktajam laikam cilvēku sapulcējas daudz: zālē tukšu sēdvietu nav. Bet pirms tam aplūkojams vesels arsenāls Trīs dimensiju mākslas – gleznas, keramikas veidojumi, dzīva un personīga tikšanās ar daudziem Lielās dimensijas radītājiem. Tautas nama zāle gaumīgi, gaiši, spoži un spodri aicinoša. Kaut kā viss tik tuvs un pazīstams.
Svinīgs jaunieša Artūra Šubrovska uznāciens. Jau pēc viena vārda – labdien! – aplausi un varenas ovācijas. Tas neuzrodas pēkšņi, uzreiz, tas ir liecinājums. Tā ir atzinība Artūra talanta, vienkāršības, dabiskas sirsnības un humora izpildījumam. Viņa vārdi iedvesmo: «Mūsu pagastā daudz vērtību nesēju. Par mums saka, ka Meņģeles pagastā dzīvo daudz ļaužu ar skanošām dvēselēm kā zvaniņi.» Un Artūrs ar dzidru zvaniņu ieskandina sākumu. Bet grāmatā par darbu, malkas skaldīšanu, viņš raksta: «Sākām strādāt zibens ātrumā. Everests – milzīgā malkas kaudze pārvērtās par mazu pauguru mūsu Gaiziņa izmērā. Drīz vien arī no tā palika tikai brūns pleķis. Visi bijām slapji kā ūdens un melni kā zeme.»
Bet jaukos un jaudīgos svētkus puisis vada viegli – kā rotaļādamies. Par lielā kultūras un mākslas kalnā kāpējiem Daigu Ekloni un Andri Eklonu viņš spriež apmēram tā, ka viņu «Stiebriņi» ieguvuši tēlainu skanējumu ar Rozes māju, jo viņu meitiņa Adriana Roze patiešām zied kā Roze. Mazā meitiņa savu dzejoli vēlāk norunās brīvi, droši un ļoti izjusti. Vesels dzimtas māju dibinājums – Daiga ar vīru Andri, meitiņu Rozi, māti un sunīti… Grāmatā par «Stiebriņiem» 11 gadu vecais Ričs Stradiņš prāto, ka «tā ir māja, kur podnieki dzīvo, māja, kur sunītis līgo, māja, kur vēsture mitinās, māja, kur putniņi čivinās, kur sunītis glezno, māja, kur ābeļdārzs grezno». Savukārt Renārs Rainers Biezbārdis arī apgaroti tēlains un īsts: «Pie «Stiebriņiem» zarus plaši slej ozols, nē, ozols prot runāt, un vaicāju tam, vai atklās man dzīves ritumu garo…» Pati «Stiebriņu» saimniece Daiga stāsta aizrautīgi, jūtīgi par māju likteņiem laikmetu vējos, par to, kā mājas cēlās no jauna, kā vienu baltu dienu Andris, mājup pārnācis, paziņojis, ka būs mums savi māli, savi trauki, sava māksla!
Vēlāk filmā par Meņģeli, dimensijām un «Stiebriņiem» svētku centrālā personība Sarmīte Poikāne teiks: «Šis ir stāsts par «Stiebriņiem» – gandrīz simts gadus vecu Meņģeles pagastā esošu lauku sētu, kura sevī saudzīgi glabā aizraujošu vēstures stāstu par Krauču dzimtu. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kas reiz par savām mājām izvēlējušies nomaļo Meņģeles pagastu, tur mežainā ceļmalā uzcēluši glītu ēku, kurā vairākas šīs dinastijas paaudzes dzimušas, augušas, strādājušas un mīlējušas. «Stiebriņi» ir dzīvas rosības pilni arī šodien. Tie lepni izrāda balti krāsotos sānus un aicinoši sauc koptajā pagalmā, kur Krauču dzimtas pēcteči uzcēluši savu gaumi un talantu apliecinošas būves – cepli un Rozes māju. Vietas, kur top brīnums – kur māla pika pārvēršas ziedos, vāzēs, šķīvjos un neskaitāmos citos skaistos keramikas izstrādājumos. Ikviens, kurš te ienāk, jūtas gaidīts.»
Vienlīdz nozīmīga dimensija saturīgajā projektā ir glezniecība, kuras kūrēšana Ingas Bērentes uzcītīgā un lietpratīgā vadībā. Mākslinieciskā gara augšana materializējusies skaistās, izteiksmīgās – lielu un mazu ļaužu – gleznās. Pati Inga līksmi saka: «Ar lepnumu priecājos, ka neliela daļa darbu ir šīs grāmatas lappusēs. Tie ir meņģeliešu radīti vai ciemiņu gleznoti tieši Meņģelē. Lai gan Meņģele ir maziņš ciematiņš, mēs spējam kopā darīt lielas lietas, un šī grāmata tam ir apliecinājums. Paldies visiem, kas ir pielikuši roku tās tapšanā.» Ar īpašu stilu un profesionāliem otas vilcieniem tapušas arī Daigas Eklones gleznas – gluži kā dzīvas. Inga piebilst, ka vislielākais mākslinieciskais, cilvēciskais ieguvums ir tas, ka Daiga Eklone ar ģimeni allaž laipni ver savas mājas durvis un sirsnīgi uzņem mūs «Stiebriņos», ka šīs mājas ir vieta, kur pazūd laiks un no kurienes negribas doties prom. Šeit arī tapa Sarmītes Poikānes Literārās meistarklases fināls ar pašdarinātu skatuvi, dekorācijām, skečiem, deklamācijām, kas no atmiņas tik viegli nezūd.
Grāmatas veidošana, kopā turēšana, mākslinieciskie uzsvari radīti Sarmītes Poikānes vadībā un virsvadībā. Sarmītes vārdi trauc tēlaini un jūtīgi: «Viņi, lielie un mazie meņģelieši, noticēja. Caur ieskatīšanos dabas mainīgajā krāšņumā, caur ieklausīšanos cilvēku dzīves stāstos viņi noticēja vārda spēkam un virknēja dzejoļu un stāstu rindas, kurās ieskanējās pašu rakstītāju dvēseles mūzika. Ir noticis brīnums – piecpadsmit meņģelieši ir kļuvuši autori stāstiem, dzejoļiem, tēlojumiem, kuros prasmīgi liek runāt parastam mālam, poētiski vēsta vecā šķūņa stāstu, emocionāli atklāj kādas dzimtas vēsturi. Viņi nav baidījušies pievērsties grūtajam humora žanram un uzrakstījuši vairākus skečus.» Jāpiebilst, ka paši dramaturgi kļuva arī par pirmā plāna aktieriem, režisoriem, inscenētājiem un daļu savu dramatizējumu uzveda uz svētku skatuves, izpelnoties publikas atzinību skaļos aplausos un ovācijās. Saviesīgajā daļā kāda aktrise teiks – nu, ko, paši pūšam, paši degam!
Noteikti jāpiemin dedzīgā un talantīgā Meņģeles skolotāja Ingrīda Ķezbere, kas jau gadiem Meņģeli cauri šauj ar kultūru, skolotājas misiju, ar savu bagāto valodu, kura iesakņojas arī viņas audzēkņu runās, tekstos. Kopš pedagoga gadiem ļoti labi zinu, ko nozīmē sagatavot bērnus izteiksmīgās runas priekšnesumiem, tālab jauki pārsteidza, ka neviens mazais censonis ne mirkli nesaminstinājās, ne puszilbītes nesajauca, uzstājās droši, ļoti labā, izkoptā dikcijā, pareiziem uzsvariem un tekstam atbilstošās intonācijās, dabiskā un piemērotā izteiksmē. Tālab rīkotāji svētku scenārija, režijas veidošanu uzticējuši tieši Ingrīdai, kas rūpīgi un acīgi arī sekoja savu māksliniecisko ieceru nevainojamam izpildījumam. Īpaši aizkustināja Ingrīdas visu autoru kodolīgie raksturojumi un cienīgā atrādīšana publikai.
Un tad arī kārta kinofilmas pirmizrādei «Meņģele. Stiebriņi. Trīs dimensijas». Filmas režisore Sintija Ozola, operators Krišjānis Ozols, operatora asistents Miks Rožlapa. Saviļņojoša sevis ziedošana kopīgai lietai! Lai varētu uzņemt burvīgos Meņģeles dabas skatus no putna lidojuma augstuma, Ozolu ģimene par saviem līdzekļiem iegādājās dronu, kura burvju acis ļāva raudzīties elpu aizraujošos tālumos. Pasaulīte maza! Ar Sintijas mammu Brigitu iepazināmies pirms dažiem gadiem, ar Sintiju un Daini pavisam nesen un pavisam nejauši. Visiem kopīga ģimenes iezīme – dziļa inteliģence un gara aristokrātija. Filmas tekstu radījusi un ierunājusi Sarmīte Poikāne, kura filmas ievadā runā par parastajiem pagasta cilvēkiem, kuru prātos «(..) rosās domas, dzimst idejas, plaukst sapņi». Burvju drona iespaidā ceļamies aizvien augstāk un augstāk, līdz visa Meņģele acīm un rokām aptaustāma. Filmas vārdus Sarmīte runā kā mazdrusciņ sakautrējusies, runā par zemi, tās cilvēkiem un dvēseles ceļiem: «(..) retais pamana, ka šie lauku ļaudis nemaz tik viegli nogurumam neļauj ņemt virsroku. Retajam ienāk prātā, ka zemniekiem, pagastu mazajiem uzņēmējiem, vietējo veikalu pārdevējiem, vietējās pagasta pārvaldes darbiniekiem un citiem cilvēkiem, kas nolēmuši savu dzīvi vadīt mazā Latvijas nostūrī, ikdienas darbus darot, prātā rosās domas, dzimst idejas, plaukst sapņi. Šīs domas, idejas un sapņi mēdz būt klusi, parasti tā arī katrā pašā paturēti. Taču gandrīz vienmēr šajās klusajās dvēseles izpausmēs slēpjas talants. Katram citāds, un nav nekādas nozīmes, kur cilvēks dzīvo un ar ko nodarbojas. Katra talants dzīvo sirdī, gēnos. Talants mājo domās, kņudina kaut kur dziļi iekšā, nedod mieru, prasās būt attīstīts un pielietots. Ir labi, ja līdzās ikdienas darbiem un rūpēm dažkārt var pavērt neredzamu logu un izlaist pa to ārā savu talantu…» Šis ir stāsts par Meņģeli – brīnišķīgu vietu, kurai cauri tek Ogres upe, kurā ir neliels ezeriņš, spodra apkārtne un kluss lauku daiļums. Šis ir stāsts par talantīgiem cilvēkiem, kas izvēlējušies savas dienas vadīt šajā tālu no lielpilsētām esošajā Latvijas nostūrī.
Tas ir viss? Nē! Apsveikumi, apsveikumi, sirsnīgas apkampšanās un vaļsirdība vārdos, skatienos. Neizturu arī es, jo Artūrs vēlīgi dod man vārdu. Runāju no sirds, par vārdiem daudz nedomādams: «Brīnos par visu, bet visvairāk par publiku, kas trīs stundas no vietas, elpu aizturējuši, klausās visu, un acīm redzami aizrauj viss! Bet tie, kas trīs mēnešus no vietas nevar savus valdības portfeļus kopā sabīdīt, būtu pelnījuši, ka viņus te pieķēdē, lai neaizmūk, lai visas trīs stundas nosēž un pamācās, kā top dzīve un māksla!» Fināls izlolotā, paveiktā cienīgs. Sarmītes Poikānes rokās lielākā atzinība – sudrabains «Austras koks». Pagasta pārvaldes vadītāja, visam jūtīgi līdzi dzīvodama, pateicas ar ziediem un patiesiem vārdiem. Saviesīgā daļa ar gardiem cienastiem, aizrautīgām sarunām nav pārstāstāma. Tā ir tā pati trīs dimensiju lielā dimensija, tā ir dzīve. Mājup dodamies pa nesen atklāto jauno ceļu, kas Meņģeli izved pasaulē, pasauli aicina Meņģelē.