Mežs dziedē un veldzē

[ A+ ] /[ A- ]

Reiz man dzīvē bija drausmīgi grūts posms, kam līdzīgu citu savā mūžā neatceros.

Toreiz man audzināšanā bija vislielākā klase Madlienas skolas vēsturē – 37 skolēni, no tiem 18 zēni (divi otrgadnieki) un 19 meitenes. Bija izlaiduma gads, un visas klapatas, ko audzinātājam uzliek izlaidums, man vajadzēja pieveikt. Pēc izlaiduma balles otrā dienā ar klasi devāmies triju dienu ekskursijā uz Puškina kalniem. Gulēšana teltīs. Ekskursijas dalībnieki – pusaudži „bīstamajā vecumā”, no pieaugušajiem tikai mēs, divas sievietes… Skolotāji sapratīs, ko tas nozīmē. Pēc ekskursijas tūlīt savus bērnus aizvedu uz nometni Cēsīs. Kad pārrados mājās, tūlīt kā kalns novēlās no maniem pleciem – beidzot atvilkšu elpu, beidzot briesmīgās krāces laimīgi garām! Bet kas tev to deva!

Tūdaļ pie manis ieradās Ansis (vārds mainīts). Viņa meita bija manā audzināmajā klasē. Vecāku apmeklējuma reizēs meitenes mamma bija atzinusies, ka no Anša mājās tikai nemiers un grūtums. Dzer, bļaustās, skandalē, par bērniem un ģimeni neliekas ne zinis. Nesen biju dzirdējusi, ka esot šķīries un no ģimenes aizgājis. Sieva palikusi viena ar pieciem bērniem – trim zēniem un divām meitenēm. Kaķim ragavas vilkt licies par grūtu! Un nu šis atnācis mani bildināt. Cienīgi noņēma cepuri, uzlika sev uz ceļgala un teica: „Es esmu viens, un tu arī esi viena, iesim kopā, būs vieglāk!” Visus jau tā pēdējās dienās izsīkušos spēkus sakopojusi, knapi valdīdamās, paskaidroju „preciniekam”, ka neesmu viena, ka esam trīs – es un divi mani bērni – un par precēšanos man ir prātā nenāk. Ansis aizgāja. Manī vārījās dusmas. Savus bērnus pametis uz sievas pleciem, nu meklē kopēju – apteksni, kura mazgās, vārīs ēst un varbūt, tāpat kā sieva, klausīsies lamas un dzērāja šļupstus. Ko viņš par mani domā, par ko mani tur? Pašlabuma meklētājs! Ko teiktu ļaudis, ko par mani domātu mani skolnieki? Prom, prom no šiem cilvēkveidīgajiem, kur neviena nav, kur klusums un miers.

Visu pametusi, devos uz mežu. Kāds klusums, kāds miers! Pat putnu dziesmu nedzird! Ir izšķīlušies mazuļi, un nu putnu pāris aizņemts ar putnēnu barošanu. Cik tālu jāskraida, kā jānopūlas, lai piecas sešas mutes piebāztu! Ne vairs par dziesmām prātā, kad sūri grūti jāstrādā!

Aizgāju līdz ezeram. Ne vēja pūsmas, ūdens virsma kā spogulis. Lielās priedes kā sastingušas. Šķiet, mežs aizturējis elpu, lai mani mierinātu, lai ar klusumu glāstītu. Aizgūtnēm baudīju šo meža balvu. Ogu laiks vēl nebija pienācis, tuvumā neviena cilvēka. Tikai es un mežs. Smaržoja priedes un egles, smaržoja sūnas zem kājām. Svaigums dvesa no ezera. Burvīgi!

Atslēdzos no visām pēdējā laika briesmām, raizēm, rūpēm un klapatām. Pat par Ansi nu varēju garšīgi smieties. Saule rietēja, man pie ezera esot. Gribējās redzēt saulrietu pār ūdeņiem, tāpēc, tikai krēslai metoties, devos no meža laukā un mājās pārnācu tumsā.

Otrā rītā jau pirms saullēkta atkal devos uz mežu. Un tā visu mēnesi. Saullēktu sagaidīju un rietu pavadīju pie ezera. Kāds miers un skaistums! Stāvēju un jūsmoju. Tālu prom likās viss cilvēciskais nemiers, rūpes, aizvainojumi, sāpes.

Pēc pāris nedēļām jau varēju lasīt pirmās ogas. Pēc lācenēm bija jāiet uz purvu. Arī tur bija savs skaistums, savs saules dāsnums. Priedītes zemas, retas, ciņi augsti, un kā ģenerāļu pogas mirdz lāceņu ogas. Vēlāk mežā nāca mellenes. Salasīju tās visai ziemai. Mežs neskauž savas balvas, un ir tik patīkami salasīt pilnu sauju! Man sāp sirds, kad redzu, kā cilvēki ar mašīnītēm grābj ogas ar lapām un sīkiem zariem. Sanāk vien tāda alkatīga ķeršana, tā jau nevar sajust balvas saņemšanas prieku. Es to arvien jūtu, jo nekādus kombainus, ogās ejot, līdzi neņemu.

Brīnišķīga ir brūkleņu lasīšana. Pieskaries tik brūkleņu ceram, un tev uzreiz ir pilna sauja! Daba nežēlo cilvēkam neko. Visu sniedz brīvi, atklāti, neko neslēpjot. Ej un ņem! Tikai cilvēki diemžēl reti žēlo dabu. Grābj ogas, rauj ar lapām, lauž ar zariem…

Burvīgas purvā ir augusta beigas, kad zied virši. Tad man nemaz negribas iet no purva laukā. Gribas ieaugt viršos un palikt kā virsim. Spēcīgi turēties purva liesajā kūdrā, vējiem un sniegiem spītējot, turēties. Kaut šķībs un greizs sagriezies, bet tomēr – nevīstošs.

Mežam, purvam un ezeram pateicos par to, ka esmu izturējusi dzīves melnajās nestundās. Tie mani ir dziedējuši, veldzējuši, mierinājuši un dāsni savas balvas dāvājuši.