16.decembris uz ilgu laiku paliks atmiņā ļoti daudz skaistu pasākumu redzējušajai kultūras nama «Lielvārde» skatuvei, kā arī simtiem skatītāju, kuri bija ieradušies, lai noskatītos deju kolektīva «Pūpolītis» 30 gadu jubilejas koncertu. Vārdi «fantastisks», «krāšņs» un «grandiozs» ir nedaudz par vāju, lai aprakstītu šo pasākumu. Neder arī vārds «neatkārtojams», jo «Pūpolīša» mākslinieciskā vadītāja Iluta Mistre un viņas kolektīvs spēj pārsteigt, izbrīnīt un aizraut katrā savā uzstāšanās reizē.

Kāpēc virsrakstā vietā, kur pēc loģikas jābūt vārdam «deja», ir vārds «mīlestība»? Ļoti vienkārši – «Pūpolīša» moto un sauklis skan šādi: «Deja nav sacensība, deja ir mīlestība!». Mīlestība pret deju, pret cilvēkiem, pret Lielvārdi un Latviju burtiski virmoja un mutuļoja no katra «Pūpolīša» priekšnesuma, to nebija iespējams nesajust…

 

Mūža darbs, sākts 18 gadu vecumā

Lielvārdē visiem zināms un skaidrs, ka bērnu un jauniešu deju kolektīvs «Pūpolītis» ir Ilutas Mistres sirdsdarbs. Laikam jau citādi nemaz nevarēja notikt, bet 1987.gadā liktenis saveda kopā kultūras nama «Lielvārde» toreizējo direktori Genovefu Porieti un tikko kā pilngadību sasniegušo lielvārdieti Ilutu, kura pavasarī bija absolvējusi E.Kauliņa Lielvārdes vidusskolu un jau iestājusies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Tiesa, jau toreiz Ilutai bija lieliskas prasmes tautiskajās dejās, kas bija iegūtas, dejojot slavenajā Tautas deju ansamblī «Lāčplēsis», kuru vadīja Lielvārdes leģenda Vairis Ceimers, bet par repetitoru strādāja sava darba profesionālis Daumants Ola. Kā atceras Iluta, šie divi cilvēki viņai jau tik daudz un pamatīgi bija iemācījuši, ka Kultūras darbinieku tehnikumā ieskaites varēja kārtot kaut uzreiz. Genovefa Poriete uzticēja Ilutai izveidot bērnu un jauniešu kolektīvu. Meitene to uzņēmās un, kā var redzēt, izdarīja pēc labākās sirdsapziņas. Skaidrs, ka sākt kaut ko pilnīgi tukšā vietā viegli nebija. Atsaucoties uz afišās publicēto aicinājumu, nokomplektējās divas bērnu grupiņas – vienā 12, bet otrā 16 topošie dejotāji. Tas bija pats sākums, no kura vēlāk izveidojās iespaidīgs kolektīvs, kura dalībnieku skaits brīžiem pārsniedza pat 200, bet pašlaik nostabilizējies pie skaitļa «170». Protams, ka nopietna problēma bija koncertu tērpi, kas ir pietiekami dārgi, turklāt ar vienu komplektu nepietiek, bet ar laiku arī šis jautājums tika atrisināts. Šobrīd «Pūpolītī» ir astoņas vecuma grupas – dejotāji vecumā no trim līdz pat divdesmit astoņiem gadiem. Kāpēc kolektīvam dots vārds «Pūpolītis»? Vadītāja Iluta Mistre to skaidro tā, ka pūpoli ir pavasara un jaunības zīme, savus dejotājus viņa aicina plaukt līdz ar pūpolīti, atvērt savas sirdis skaistumam, priekam, bagātai jūtu pasaulei, lai izteiktu to dejā. Interesanti, ka Ilutai Mistrei neatlika nekas cits, kā kļūt par vēl vienas deju kopas vadītāju, jo viņas mazo dejotāju vecāki arī iemīlējās dejā un nodibināja vidējās paaudzes deju kolektīvu «Vēji», kam, starp citu, pirmā ļoti apaļā jubileja būs nākamajā rudenī – desmit gadu…

Koncerts – trīs stundas ilgs baudījums acīm un sirdij

Tie, kuri šo jubilejas koncertu baudīja klātienē, noteikti neļaus man samelot, bet gribu teikt, ka šajā pasākumā tika padomāts par katru sīkumu un nieku. Kopumā bija radīta pasakaini koša un iedvesmojoša izrāde, kas, lai arī ilga vairāk nekā trīs stundas, vienaldzīgu neatstāja nevienu skatītāju. Kultūras nama skatuve jau bija izrotāta Ziemassvētku noskaņās, netrūka arī kuplas zaļsvārces – egles. Spožas gaismas, skanīga mūzika, iznesīgi un interesanti pasākuma vadītāji, bet, pats galvenais, – skatītāju zāle tik pilna, ka pat čiekuram nebūtu kur nokrist. Visi 232 dejotāji, kuri uzstājās šajā koncertā, nelika vilties, gluži pretēji – ar tādu uzvedumu nebūtu kauns uzstāties uz jebkuras skatuves visā pasaulē. Kāpēc dejotāju vairāk nekā kolektīvā dalībnieku? Atbilde ir ļoti vienkārša – tāds notikums nevarēja paiet bez bijušo pūpolīšu klātbūtnes un aktīvas līdzdalības. Tāpēc skatuvi dimdināja pat divi «bijušo» (nevaru neielikt pēdiņās) sastāvi, kas paši sevi jokojoties dēvē par «Vecajiem kārkliem» un «Pūka sastāvu».

Jubilejas koncerta programmā bija 31 deja. Arī šis skaits esot izvēlēts ar nolūku, sak, mums 30 gadu, bet apstāties mēs nebūt nedomājam. Un kur nu apstāties, ja vislielākās ovācijas izpelnījās paši mazākie ķipari! Iespējams, kādam no viņiem tā bija pirmā nopietnā uzstāšanās, bet skatītājs no malas nudien nevarēja pamanīt, ka kāds, kaut vai tikai trīs gadus vecs bērns, sajauktu dejas soli vai vietu, kur viņam jābūt. Gluži pretēji – dažs no viņiem vēl paspēja dejas laikā zālē ieraudzīt savu tēti un mammu, lai uzsmaidītu un pamātu ar roku. Jo lielāki dejotāji nāca uz skatuves, jo dejas solis bija sarežģītāks, citreiz arī zibenīgi ātrs. Protams, ne novērsties nevarēja, kad uzstājās tā dēvētie lielie pūpolīši. Viņu repertuārā ir arī tās dejas, kas tiks izdejotas nākamvasar paredzētajos Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos. Jāpiebilst, ka deju kolektīvs «Pūpolītis» vienmēr ar augstāko novērtējumu uzvarējis visās skatēs, lai piedalītos Dziesmu un deju svētkos. Novēlēsim lielvārdiešiem to spēt arī šoreiz, jo Latvijas simtgadē tas būs kaut kas vienreizējs un neaizmirstams!

Īpaši emocionāls brīdis jubilejas koncerta laikā bija tad, kad «Pūpolīša» vadītāja Iluta Mistre, visi dejotāji un skatītāji saņēma videosveicienus no tiem kolektīva bijušajiem dalībniekiem, kurus dzīve gan darba, gan ģimenes apstākļu dēļ izkaisījusi visā plašajā pasaulē. Nu labi, no Āfrikas un Austrālijas tādu sveicienu gan nebija, bet no daudzām Eiropas valstīm, no Āzijas un Ziemeļamerikas gan. Visi sveicēji izteica lielu nožēlu, ka šajā skaistajā dienā nevarēja būt Lielvārdē, būt kopā ar savu «Pūpolīti». Tiesa, Iluta bija parūpējusies par to, lai viņi notikumiem uz kultūras nama «Lielvārde» skatuves varētu sekot līdzi vismaz ar interneta starpniecību – jubilejas koncerts tika translēts tiešraidē. Sveicieni neizpalika arī koncerta noslēgumā. Diezin vai Latvijā ir daudz tādu deju kolektīvu, uz kuru jubilejas koncertiem, spītējot savai aizņemtībai, ierodas pati kultūras ministre? «Neparastas lietas notiek Lielvārdē,» tā savu apsveikuma runu sāka ministre Dace Melbārde. «Kamēr pārējā Latvija gatavojas Ziemassvētkiem, pie jums jau pavasaris – uzzied kārkli, ar zeltu pārklājas pūpolīši, un jūs paši esat tik skaisti uzplaukuši! Par to varētu brīnīties, bet ne tie, kuri pazīst Ilutu. Šis brīnums nāk ar lielu darbu. 30 gadu laikā paveikt tik milzīgu darbu un izaudzināt tik daudz lielisku dejotāju – ir jābūt nedaudz brīnumdarim,» tā pauda mūsu kultūras ministre. Dace Melbārde pasniedza Ilutai Mistrei Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par aktīvu līdzdalību kultūras vērtību radīšanā, ieguldījumu Dziesmu un deju svētku tradīciju saglabāšanā un attīstībā. Lielvārdes novada domes priekšsēdētāja Santa Ločmele, kura savulaik pati kopā ar Ilutu dejoja «Lāčplēsī», teica: «Lielvārdē ir daudz kultūras cilvēku, kurus mēs atceramies, kas saglabājuši un bagātinājuši kultūras vērtības. No jaunās paaudzes tā ir Iluta.» Par ilggadēju nozīmīgu un radošu ieguldījumu tautas tradīciju uzturēšanā Lielvārdes novadā Ilutai Mistrei tika pasniegts Lielvārdes novada pašvaldības Pateicības raksts.

Sveicēju tiešām bija daudz, bet visgardāko sveicienu pasniedza pašu kultūras nama kolektīvs, kas tieši zālē ievizināja lielu, krāsainu un gardu kūku ar ne vairāk un ne mazāk kā 30 svecītēm. Svecītes tika nopūstas kā pēc mācību grāmatas. Ko paspēja vēlēties Iluta Mistre un viņas pūpolīši? Domāju, ka nepaies ilgs laiks, līdz mēs to redzēsim, jo šim kolektīvam, kā rādās, pa spēkam ir viss, kas vien tiek iecerēts.

«Pūpolītis» kā dzīves neatņemama sastāvdaļa

Vakar, kad zvanīju Ilutai, viņa tieši mainīja vāzēs ūdeni tiem ziediem, kas burtiski klēpjiem tika sadāvināti pagājušās sestdienas vakarā. Var secināt, ka puķes bija pasniegtas no sirds un ar mīlestību. Arī pati Iluta ir kā tāda puķe, kura mīl visus un pati grib būt mīlēta. Tieši tāpēc «Pūpolīša» moto vēsta, ka deja ir mīlestība, ar to nav jāsacenšas, ar to nekas nav jāpierāda vai jāpārliecina. Iluta saviem audzēkņiem jau no pirmajiem solīšiem cenšas iemācīt, ka katra deja ir kā stāsts. Ja iznāksi uz skatuves tikai tāpēc, lai palēkātu polkas vai galopa solī, nevienam tas nebūs interesanti, jo dejā ir jāiejūtas, tā burtiski jāizdzīvo ar visu emociju gammu.

Ilutu Mistri atceros vēl no vidusskolas laikiem, tiesa, toreiz viņas uzvārds bija Zīverte. Nekad nebūtu iedomājies, ka viena maza un pēc izskata trausla meitenīte spēs paveikt tik lielas lietas. Turklāt ir tā, ka tādā darbā vienmēr ir mijiedarbība, jo ne tikai Iluta izveidoja tik lielisku deju kolektīvu un izaudzināja tik kuplu pulku staltu dejotāju, no kuriem daudzi tagad turpina dejot galvaspilsētas labākajos ansambļos. Izaugusi kā profesionāle pa šiem 30 gadiem ir arī pati vadītāja, kurai ne reizi vien uzticēts Deju svētku virsvadītājas gods. Jau tehnikuma laikā atklājās Ilutas horeogrāfes talants. Jau viņas pirmā pašas radītā deja «Teci rikšus, kumeliņi» 1990.gadā uzvarēja Vislatvijas skatē Valmierā. Tagad tādu Ilutas radītu horeogrāfiju jau esot tuvu pie simta, bet jubilejas koncerta skatītāji varēja baudīt septiņas no tām. Prasme pašai radīt dejas ļoti noderējusi Ilutas darbā ar «Pūpolīti», jo jaunākajās vecuma grupās parasti meiteņu ir ievērojami vairāk nekā zēnu. Toties Iluta var izdomāt un iestudēt tādu deju, kurā uzstājas, piemēram, astoņas meitenes un trīs puiši. Koncerta laikā izskanēja informācija, ka bijušo «Pūpolīša» dejotāju ģimenēs piedzimuši jau 37 bērni, un interesanti, ka arī šajā gadījumā meiteņu ir ievērojami vairāk nekā puiku – 23:14. Daudzi bijušie «Pūpolīša» dejotāji savus bērnus ved uz to pašu kolektīvu pie Ilutas. Viņa pati to uzskata par vislabāko sava darba novērtējumu.

Tiesa, Iluta nekad man nepiedos, ja es nebūšu pieminējis viņas kolēģus, ar kuriem kopā viņa veic šo lielo un skaisto darbu – asistentus Lindu Zelmeni un Māri Konstantu, koncertmeistares Inesi Martinovu, Vitu Ervaldi un Žaneti Vilkāju. Ja pavisam godīgi, tad kolektīva vadītāja vispār negribēja, lai šajā publikācijā būtu uzsvērti viņas nopelni. Iluta Mistre visus cilvēkus, ar kuriem sadarbojas, labprāt sauc par draugiem, viņa arī nekautrējas pateikt, ka visus viņus mīl. Un, ja attieksme ir tāda, draugi atbild ar to pašu. Jubilejas koncertā ar divām dziesmām uzstājās par Latvijas estrādes zvaigzni kļuvusī lielvārdiete Aija Andrejeva, kuru ar Ilutu un «Pūpolīti» saista īpašas atmiņas – dalība pirms pāris gadiem notikušajā televīzijas šovā «Lai top!», kurā mūsu deju kolektīva vārds izskanēja pa visu Latviju. Lai gan domāju, ka «Pūpolīti» arī pirms tam zināja visā mūsu valstī un arī aiz robežām, jo šo gadu laikā koncertēts arī Francijā, Beļģijā, Turcijā, Vācijā, Čehijā un vēl daudzās Eiropas valstīs.

««Pūpolītis» ir manas un jūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Ceru, ka mūsu «Pūpolītis» Lielvārdē plauks mūžīgi un priecēs cilvēku sirdis vēl daudzās dejotāju paaudzēs!» tik vienkāršiem un reizēm dziļiem vārdiem deju kolektīva vadītāja Iluta Mistre izteicās par savu lolojumu, bez kura jau sen vairs nav iedomāja Lielvārdes novada kultūras dzīve.

Ritvars Raits

Ritvara Raita foto

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.