Mirdza Dzerkale: izstarot sirdi un ar sirdi ikdienu sildīt

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}Lēdmanes senioru deju kolektīvs – gadus no pleciem nometot nost... Otrās rindas vidū kolektīva vadītāja Mirdza Dzerkale.

Mirdza Dzerkale Lēdmanes senioru kolektīva vadīšanai atdevusi 35 gadus. Tās nav vien radošu centienu sezonas ar mēģinājumu tūkstošiem un skatuves uznācieniem. Tas arī vadītājas talants un mīlestība, kuru varā ir tik stabili turēt augstu līmeni un apbrīnojamu ilggadību. Tā ir arī viņas krietnā dzīves jubileja, kuras gadu skaitlis viegli izdalāms ar tiem pašiem 35… Tad iznāk, ka tieši puse no dzīves gadiem atdota dejai Lēdmanē.

 

Tā ir Mirdzas Dzerkales smalkā jušana, veselīgā nojauta un personības spēks saskarsmē tieši ar personībām, kuras nākušas kolektīvā vienkopus, lai saliedētos skatuviskai dailei. Tas arī vārdā nesaucamais un bieži vien grūti tveramais, kas nemanāmi, bet noteiktā un izsvērtā gaitā iet it kā zināmu, bet savu ceļu. Ar akcentu, sev vien raksturīgu piesitienu, smaidu sejā un mirdzumu acīs, kas vairās no deldētām klišejām un tehniskas rutīnas, bet rada to priekšnesumu, kas iznesīgā vieglumā publikai dāvina ne tikai redzamo, bet arī ar sirdi jaušamo – soļu rakstus, to raksturu un režiju, attieksmi un attiecības, prieku, skumjas, smeldzi, humoru un visu citu, kas pie jūtīgas uztveres piedienīgs…

Skatuve – mana dzīve

Ar jubilāri tiekamies viņas darba vietā Lielvārdes pamatskolā, kur Mirdza Dzerkale strādā par lietvedi. Bet dienu iepriekš abus gaviļniekus – gan Lēdmanes senioru deju kolektīvu, gan tās leģendāro (apzīmējums nemaz nav pārspīlēts) vadītāju palaimējas nobildēt Lēdmanes gadatirgū, kas, vietējo mākslinieku koncerta papildināts, izvēršas par pacilātiem pavasara svētkiem.

Mirdza Dzerkale noteikti pieder pie tiem patīkamajiem cilvēkiem, kas atvieglo lūdzēja soli un atsaucīgā sirsnībā atbrīvo sarunu no bikluma, kas šad tad traucē atklāsmes vienkāršībai. Par gadiem stāstot, jubilāre patiesā kautrībā vairās no mazākā sīkuma, kas varētu šķist kā pašslavināšanās. Pārfrāzējot zināmo krievu teicienu, pie sevis nodomāju: «Arī kautrība izdaiļo cilvēku…»

Galvenie vilcieni biogrāfijā it kā bezkaislīgi, bet dziļas atmiņu smeldzes aizkustināti: «Skolas gadi aizvadīti Kurzemē, Saldus pusē, dedzīgi aizrāvos ar sportu, ar sirdi centos būt klāt ik kultūras un mākslas notikumā… Gan skolā, gan dzīvē allaž patikusi skaidrība, precizitāte (mīļākais priekšmets – matemātika), noslīpēts un līdz galam paveikts darbs, kas noteikti arī bijis krietns palīgs vēlāko gadu ceļos – profesijas izvēlē un galu galā arī dejas un dzīves mākslā. Pēc vidusskolas absolvēšanas mācījos Rīgas kultūras un izglītības darba tehnikumā, kur ieguvu deju kolektīva vadītāja specialitāti. Tas bijis viens skaists un aizrautīgs laiks – astoņi gadi Ķeguma kultūras nama direktores amatā. Deviņpadsmit gadi toreizējā Ķeguma pilsētciemata izpildkomitejā par sekretāri, bet ar 1990.gadu Lielvārdes bijušās krievu skolas visu lietvedību pārstrādāju atbilstoši valsts valodas prasībām, un tā joprojām esmu te, kur arī radoša darba netrūkst… Tas maizes darbs. Bet sirdslietas gadu gaita patiešām iespaidīga – pāris gadus Tīnūžos vadīju jaunos dejotājus, tad senioru deju kolektīva priekšgalā 13 gadi Rembatē, bet no 1976.gada (jau 35 gadus…) esmu Lēdmanes senioru deju kolektīva vadītāja, pēdējos trīs gadus kūrēju Ķeguma kultūras nama deju kopu «Rasa». Jā, arī mani gadiņi nestāv uz vietas, pašai neticot, jau septiņdesmit… Kaut kā iegājies, ka sievietes gadus neklājoties piesaukt. Es gan no tiem nekautrējos. Septiņdesmit, tas taču skaisti! Un tieši puse no tiem atdoti Lēdmanei, uz kurieni mēroju ceļu no savas dzīves Ķegumā: noripotie kilometri nav saskaitāmi…

Ar sirds diplomātiju

Saprotama lieta, ka deju kolektīvs ir samērā liels ļaužu kopums ar savu iekšējo dzīvi, ar katra indivīda savdabību un kopējo psiholoģiju, ar raksturiem, garastāvokļiem, kur jājūt un jāveido tas līdzsvars, kas vislabāk strādā lietas labā un uztur tīkamu gaisotni.

Ilggadīgā dejotāja un arī Lēdmanes ansambļa dalībniece (ar piecu gadu stāžu) Rita Kiršholce (Krapes pamatskolas direktore) šajā sakarā trauc pacilāti: «Ja jāuzsver galvenais, tad tas ir miers. Mirdza izstaro mieru. Viņa lieliski prot atrast īstos vārdus – vietā un laikā. Visam seko un visu vada it kā no malas un nemanāmi, bet mums pastāvīgi jūtot un saprotot, ko viņa grib. Mirdza ir personība. Ar dziļu pietāti pret jebkuru, kas nekādā veidā netraucē izpildījuma prasību latiņai, kura allaž tiek turēta nevis patvarīgi iedomātā līmenī, bet man šķiet, ka tikai viņai vislabāk zināmā un bez liekām pūlēm sasniedzamā augstumā.»

Palmira Smalkā, kura Mirdzas Dzerkales vadībā dejojusi 31 (!) gadu, sirsnīgi un tēlaini: «Mirdzai piemīt augsta inteliģence. Katrs dejotājs viņai ir personība un ar attiecīgu cieņu pret katru arī izturas. Tas ir viņas pastāvīgi uzvilktais sirds pulkstenis un modinātājs, kas zvana gadu desmitiem – mēģinājums, koncerts, skate, salidojums, Dziesmu un deju svētki, vienkārši tāpat svētki un steidzīga ikdiena arī…»

Skolotāja Ausma Eglīte un skolas direktors Andris Eglītis – saskanīgs un iznesīgs dejotāju pāris: «To varētu saukt par Mirdzas īpašu talantu attiecību uzturēšanā. Jā, tieši tā, talants, kas nav ne mazākā mērā kaut kā speciāli veidots vai iestudēts! Tā vienkārši ir viņas būtība ar neuzkrītošu iespaidošanas enerģiju, kura bez iemantotas cieņas un autoritātes diez vai darbotos… Tāpēc jau arī lielāko tiesu savā kolektīvā jūtamies kā ģimenē. Un pedagoģijā saka tā, ka laba nevis tā ģimene, kur nestrīdas, bet gan tā, kur prot saskaņot viedokļus…»

Pati jubilāre: «Neesmu no acīs krītošajiem. Dzīvoju latvietim raksturīgajā samērībā, bet tas man netraucē būt centrā un turēt roku uz pulsa. Bet pašā, pašā centrā tomēr atrodas un visu notur cilvēki. Nu kas es būtu bez viņiem? Bez (atļaušos saukt vārdā) Jura, Eižena, Haralda humora, Jāņa nopietnības, Sandras, Ausmas, Anitas darbīgās sirsnības, bez ģimeņu pāriem – Maijas un Aivara Priževoitiem, Aijas un Ģirta Perkeviciem, Ausmas un Andra Eglīšiem, Līvijas un Staņislava Menčiem, Guntas Bērziņas un Ilgvara Barčauska, bez tiem, kuri aktīvās deju gaitas beiguši, bet ar kuriem joprojām esam tuvi. Esmu pateicīga visiem, visiem, ar kuriem tie gadu desmiti kopā dalīti…. Pagasta vadītājam Dzintaram Laganovskim, kultūras nama vadītājai Inesei Neretai, Lielvārdes domei, brīnišķīgajai kolēģei un dejas smalkai lietpratējai Ilutai Mistrei, draugiem dejotāju kopās «Suncele», «Ķeipene», «Ogrēnietis»…, visam kultūras ļaužu pulkam un, protams, visvairāk publikas atbalstam…»

No uz…

No notikuma uz notikumu, no panākuma uz panākumu, par kuriem jubilāre tā īsti nemaz nevēlas dižoties. Bet fakts ir fakts, kas īpaši vērtīgs, ja šoreiz sakrīt arī ar Mirdzas Dzerkales un viņas vadītā deju kolektīva cienījamām jubilejām. Šogad Ogres apriņķī iegūtajam pirmās pakāpes diplomam blakus sevišķā godā ceļama trešā vieta valsts mērogā, jo 47 kolektīvu konkurencē rezultātu blīvums liecina ne vien par dejotāju līmeni, bet arī par to, ka goda pjedestāla trešais pakāpiens nav bijis viegli sasniedzams. Lēdmanes gadatirgus koncertā Dzintars Laganovskis, sveicot kolektīvu dižā panākuma sakarā, dāvina tam naudas balvu, bet publikas simti uzgavilē varenās ovācijās…

Kolektīvs savus 35 gadus svinīgi noskaitīs rudens pusē, bet vadītājas Mirdzas Dzerkales lielā goda diena (13.maijā) šoreiz nosvinēta dzimtajā Kurzemē! Arī nākotne nekādi netaisās atpalikt no pagātnes. Vēl pavisam svaigos iespaidos «Saivas» Jampadracis Salacgrīvā, bet jau uz karstām pēdām viens pēc otra seko – Skrundas pilsētas svētki, Ķeguma pilsētas svētki, Lielvārdes novada deju svētki, valsts mēroga 16. senioru deju svētki Ikšķilē, Vidzemes deju svētki «Caur sidraba birzi gāju», Lielvārdes 810 gadu jubileja. Un tad uz citu rudentiņu…

Vēl zied ievas. Rūgteni kā dzīve. Tikai žēl, ka nozied ātri…. Bet dzimšanas dienas rīta saulei vēl spilgtā atmiņā spīdot, visiederīgākie šķiet pašas Mirdzas Dzerkales vārdi: «Kustība, mūzika un kalpošana dejas dvēselei aizskalo ikdienas sārņus, iztaisno plecus un muguru, lai ik atvadās atkal skanētu līksmais – uz redzēšanos!»

Darba vietā Lielvārdes pamatskolā Mirdza Dzerkale jūtas labi.

Andra Upenieka foto