{jcomments on}
Ogres novada Kultūras centra sazarotā bērnu deju kolektīva «Pīlādzītis» un ritmikas grupu vadītāja Mārīte Baltā dzimusi, augusi un skolojusies Ogrē. Mārīte atzīst, ka deja ir viņas dzīves nepārejošā slimība (vērtība). Ja diagnoze tik nopietna, tad arī panākumi tādi paši…
Dejas soļu rakstus Mārīte iepazina vienlaikus ar burtu, vārdu un teikumu rakstiem jau Ogres 1.vidusskolas pirmajā klasē. Mācību laikā tika iestudētas arī oriģināldejas, izmēģinot savas spējas horeogrāfes lauciņā. Pēc vidusskolas absolvēšanas loģiski būtu turpināt radošo ceļu, tomēr Mārīte nebija pārliecināta, ka piepildīs sapni, pakļāvās draudzenes pierunāšanai un iestājās Rīgas profesionālajā skolā, lai apgūtu pavāres profesiju. Veseli seši gadi tika pavadīti, strādājot Centrālā pasta slēgtā tipa ēdnīcā, taču līdztekus ikdienas nogurdinošajām gaitām bija fiziski vēl smagāka nodarbe, kas tomēr ļāva atrauties no zemes un pacelties spārnos. Mārīte guva jaunu pieredzi un radošo dzirksti, dejojot galvaspilsētas «Rotaļā» un «Gatvē». Bieži vien nakts miegam atlika nieka četras stundas. Labi, ka nāca piedāvājums iesaistīties Lielvārdes novada deju kolektīvā «Lāčplēsis». Zinošā un stingrā vadītāja Vaira Cēmera metodikas nianses Mārīte liek lietā arī šobaltdien. Pilnam komplektam topošajai deju pasniedzējai noderēja mācības Tautas mākslas centrā, divgadīgajā skolā, kur bija augstas prasības ikdienas nodarbībās un diplomdarba izstrādē.
Pīlādzis sazaro arvien kuplāk
Nozīmīgs M. Baltās darba gaitu periods saistāms ar pirmsskolas izglītības iestādi «Zelta sietiņš». Blakus audzinātājas pienākumiem Mārīte mazajiem knīpām un knauķiem (kopskaitā ap 150–200) vadīja tautisko deju un ritmikas nodarbības. Kārtējā pavasara koncertā Mārītes veikumu atzinīgi novērtēja Ogres Kultūras centra vadība, un jaunajai speciālistei tika izteikts darba piedāvājums pārņemt «Pīlādzīti», ar kuru savulaik strādāja Silvija Freimane un Marta Dargiene. «Ilgi domāju, piekrist vai nē,» atceras Mārīte, «šaubījos, vai tikšu galā, tomēr galu galā piekritu. Iesākumā, salīdzinot ar bērnudārzu, audzēkņu skaits nebija liels – ap 70. Priecājos, kad pie manis atnāca dejotāji no «Zelta sietiņa» – tātad tika nodrošināta nepārtraukta paaudžu pēctecība. Pakāpeniski «pīlādzīšu» kļuva arvien vairāk (100, 150, 200). Nu jau lielā pīlādža stumbrs krietni sazarojis – šobrīd ir astoņas tautisko deju vecumgrupas (katrā 24–38 dejotāji) un divas ritmikas grupas. Kā visos radošajos kolektīvos, arī mums vērojams puišu deficīts. Nākamajā sezonā nāks klāt četrgadīgie, un manu audzēkņu skaits varētu tuvoties divarpus simtiem. Gribu pateikties savām kolēģēm. Mūsu koncertmeistare ir Brigita Zīmele, kura ilgus gadus strādājusi «Zelta sietiņā» un turpina darboties arī pēc pelnītas atpūtas gadu sliekšņa sasniegšanas, kā arī repetitorei, tautas deju ansambļa «Ogre» dalībniecei Kristīnei Romanei. Pati gan vairs nevienā kolektīvā nedejoju, jo katrā darba dienā ir mēģinājumi. Tikko beigusi viena grupa, tūlīt deju zāles durvis rausta nākamā… Divreiz nedēļā vadu stundas no pulksten 14 līdz 22.»
Ikdienai savas rozes un ērkšķi…
Taujāta par savu darba stilu, organizāciju un sadzīviskām rūpēm, Mārīte atklāj, ka jebkura mākslinieciskā kolektīva vadītājam jābūt stingram un prasīgam, citādi kvalitātes latiņu augstu nepacelt. Bērni ļoti labi sajūt, kad var «kāpt uz galvas». Jāievēro arī mūslaiku atbrīvotā visatļautība; kādreiz meitenes bija klusas, tagad īpaši neatpaliek no zēniem. Nav viegli jaunajai paaudzei saglabāt uzmanību ilgāk par 15 minūtēm. Skolotājam jābūt apveltītam ar «biezām» balss saitēm. Mārīte jau divus gadus mēģinājumos izmanto mikrofonu. Kopumā tomēr jāteic, ka sastrādāties var – dejošana «paņem» visu gadskārtu cilvēkus, veido kolektīvisma garu un atbildības sajūtu, attīsta talantu, domāšanu, atmiņu, uzlabo fizisko formu un ritmiku.
Būtiska deju kolektīva vadītājas darba puse ir organizatoriskie jautājumi un dancotāju tērpu iegāde. Pirmsākumos nācās izmantot krietni nokalpojušus apģērba gabalus vai lūgt vecāku palīdzību. Nu viss vajadzīgais pārsvarā tiek pirkts par mēneša dalības maksu (tie ir tikai trīs lati no dejotāja). «Pīlādzītim» ir Alsungas un Krustpils tautiskie tērpi, kā arī pa kādam stilizētam apģērba gabalam. Jaunietēm austie brunči maksā ap 50 latiem, veste – 25 latus, apmēram tikpat – trīsmetrīga Lielvārdes josta. Tērpus darina Rīgas firma «Muduri», savukārt vainadziņus meistaro pati vadītāja kopā ar koncertmeistari. Pūliņus prasa arī audumu un muzikālā materiāla meklējumi galvaspilsētā. Varbūt nākotnē izdosies sadarboties ar kādu komponistu, kurš gādātu vēl nenovalkātas melodijas un veidotu oriģinālas dziesmu apdares. Ar sešiem maziem bundziniekiem žūriju vairs nepārsteigsi.
Godalgotā darba ikdiena un piedzīvojumi
«Pīlādzītis» savā divus desmitus (ar astīti) garajā mūžā pieražojis milzum daudz koši sārtu, veselīgu, sūri saldu ogu čemuru. Visās deju kolektīvu skatēs sasniegta pirmā pakāpe vai vieta. Katrā sezonā tiek iestudētas četras dejas katrā vecuma grupā. Repertuāru nodrošina deju semināri, kā arī pašas Mārītes oriģināldarbi. Atskaites koncertā astoņas «Pīlādzīša» grupas skatītāju vērtējumam nodod 34 dejas. Šogad noslēguma pasākums Ogres novada Kultūras centrā risināsies 22.maijā. Gadu skrejā kolektīvs piedalījies Lielajos, kā arī Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos, ikgadējos festivālos «Latvju bērni danci veda», starptautiskajos konkursos Lietuvā; ir pabūts Slovākijā, Čehijā, Bavārijā, dejots uz kuģa «Romantika» skatuves ceļā līdz Stokholmai un atpakaļ. Šovasar (29.jūnijs – 5.jūlijs) ieplānota vizīte Zalcburgas festivālā. Kur nu bez piedzīvojumiem! Pērnajos Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos, vērpjot rakstus uz sakarsušā, sintētiskā klājuma, briesmīgi dega pēdas (ja vēl pastalās iztrīts caurums…), pat, sēžot uz vietas, nācās nepārtraukti dīdīties. Savukārt ceļā uz Bavāriju salūza autobuss, bija pāris neomulīgi brīži tunelī, uz autobāņa un kraujas malā… Turklāt vajadzēja saspiesties bariņā, lai naktī nesaltu…
Lasāmviela, Lašupes dārzi un Ferrari…
Augu gadu skolojot dejotājus, M. Baltā var atpūsties tikai pāris mēnešus vasarā. Tad ir laiks palasīt aizrautīgus mīlas romānus, žurnālus, citu žanru literatūru, kopt un labiekārtot privātmājas apkārtni. Piecu gadu laikā Lašupēs izveidots skaists dārzs, kurā neaug burkāni, bietes un runkuļi… Kāds pleķītis lociņu gan… Mārītes lielais vaļasprieks ir puķu audžu, skujeņu un divu akmensdārzu mākslinieciska apčubināšana. Idejas tiek noskatītas žurnālos, tad, liekot klāt fantāziju, top zīmējums uz papīra, kam seko praktiska realizācija. Mārītes vīram bieži vien nākas kaut ko pārrakt un pārstādīt, ja krāšņumaugi kopā nesader vai nesapasē to krāsas. Daiļdārzniece smaidot piebilst – Lašupes nelielajā zemes gabaliņā («desā») daudz neizvērsīsies, pie mammas Jumpravas pagastā gan…
Ak, jā! Mārīte ļoti rūpējas par savu Ferrari – skotu nokareno ausu šķirnes kaķi… Oriģinālo personvārdu runcim piešķīra Mārītes vīrs – pirmās formulas fans. Ferrari jau ir ieguvis Lielā starptautiskā un Latvijas čempiona titulu. Tagad viņam priekšā satraucoša izstāde Ķīpsalā, kur būs iespēja kopā ar dažiem citiem ekskluzīviem sugas brāļiem nopelnīt Pasaules čempiona titulu.
Ulda Prancāna foto un foto no personiskā arhīva