«Ir vēlāks, nekā tu domā,» vēstī uzraksts uz kāda sena pulksteņa. Ik jaunais gads mūs rosina gan uz bezbēdīgu, jautru noskaņu, gan uz mazliet biedējošām, skumjām pārdomām par zaudēto laiku. Tāda jau ir laika daba – nemitīgi sadegt, izplēnēt un pazust, taču, no otras puses, mums zināms vielu nezūdamības likums – varbūt laiks, atrāvies no mūsu niecīgā veidola, pievienojas kaut kam lielam, neaptveramam? Vai tā nav mūžība, kuras priekšā nonāksim agri vai vēlu? Kāpēc būtu jābaidās no svešinieces, ko visi dievinām, jo kā gan citādi izskaidrojams fakts, ka tai pretī steidzas ikviena dzīva būtne. Mūžībai par godu uzplaucis gan taurenis viendienītis, gan milzu bruņurupucis, kas vēlas šim notikumam sagatavoties, gan cilvēks – visgudrākā un reizē vismuļķīgākā radība.

Viena ļaužu daļa atbalsta franču karaļa Ludviķa frāzi – pēc manis kaut vai ūdens plūdi, dzīvojot viegli, sekli, bezrūpīgi. Otra daļa dzīvo pēc principa, ka stundas skrien, diennakts ir par īsu, līdz ar to jācenšas nezaudēt savā dzīvē ne mirkli, mēģinot izdarīt pēc iespējas vairāk. Trešie paļaujas fatālismam un uzskata, ka liktenis, Dievs vai vēl kas cits nosaka pilnīgi visu, un ir vienalga, vai tu dzīvo pagātnei, tagadnei vai nākotnei. Protams, katram sava taisnība, sava dzīves izpratne un vērtības.

Katru gadu mēs sākam ar jaunu apņemšanos, izvērtējot aizvadīto un sevi. Kādi mēs esam šajā laikā? Balti, maigi un silti kā sniegs. Sniegs patiešām tāds ir, jo viņa mīļotā ir zeme, un tai, ietītai mīkstajā vates segā, nesalst. Atliek tikai ticēt, ka šis labsirdīgais svētku laiks nemitīgajā skrejā nepārvērtīsies pelēcīgajā ikdienas nelaikā. Mācīsimies atrast laiku visam, kas dzīvē ir nepieciešams, saskatīt un sajust labo. Bez šaubām, brīnums jau ir brīnums, kas uzliesmo kā brīnumsvecīte un dziest. Dziest, reizēm sāpīgi apdedzinot pirkstus. Ko lai dara, jācenšas turpināt to ar savas dvēseles gaismu, jo kā gan citādi dzīvi darīt gaišāku?

Uldis Prancāns