Neatkarības asinis

[ A+ ] /[ A- ]

 

«Ar malku vien Latviju neapsildīs,» apmēram tā izteicās mūsu «galvenais elektriķis» Miķelsona kungs, kad TV paziņoja par plānu būvēt vēl vienu gāzes centrāli, atsakoties no ogļu un vietējā kurināmā elektrostacijas.

It kā viņš, nabadziņš, tikai to vien būtu darījis, kā meklējis iespēju Latviju ar malku apkurināt, nu traģiski pievīlies un bezizejā izvēlējies otro variantu. It kā Latvijai pietiktu tikai ar gāzi. «Nepirksim jau tikai no Krievijas,» piebilst Miķelsons. No kurienes tad vēl visus šos 20 gadus esam pirkuši? Iestaigāta un plaša taciņa – kā Pleskavas šoseja. Pa to arī soļojam, atšķirībā no pārējās Eiropas, kura kratās vaļā no vienpusīgās atkarības. (Jautājums – cik ilgi Krievijai pietiks priekš mums gāzes un cik tā maksās?). Toties baļķi no mūsu mežiem ceļo uz Eiropu, kurai tomēr ar gāzi nav diezgan. Kaut gan ap 30 procenti no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem ir bezdarbnieki (ierēķinot emigrējušos), mēs mazinām bezdarbu austrumu lielvalsts gāzes rūpniecībā.

Enerģija – civilizācijas asinis un arī mūsu neatkarības asinis. Pētot Latviju, iemaldījos Ulmaņa laikos. Mani pārsteidza lielā vienkāršība, brīva no kriminālā elementa. Ja bija straujāka upīte, tā grieza mazītiņu turbīnu, strāvu ražojot un uzkrājot dīķi zivīm un sausākām vasarām. Ja turīgāks pagasts, tad pie kādām mājām griezās vēja ģenerators, ražojot elektrību, par vienkāršu, nevis dubultu cenu. Ja mazā elektrostacija, tad upes ieleja nebija pārvērsta jūrā vai dūksnājā. Ja bija dzirnavas, tad tās arī mala labību, ne tikai rēgojās. Ja tā laika Latvijā ar turbīnām un rotoriem pelnīja, tad godīgi cilvēki, nevis «izredzētie». Toties mūsdienās visas tās ierīces masveida lietošanai izrādās sarežģītas, retas, dārgas un, protams, neatmaksājas. Atmaksājas tikai svešā degviela. Itālijā es ievēroju ceļmalā apšu birzis ar tvirtiem stumbriem. Ātri augoša suga, ko stāda, lai būtu lēts kurināmais. Varbūt arī pie mums? Kurš par to interesēsies? Vai Saeimas frakcija, kuras misija – šūpot valdību krīzes laikā?