Bioloģiskais lauks vairs nav mistika, bet zinātnes realitāte. Esmu lasījis oficiālu likuma pantu, kas aizliedz ar kriminālu nolūku pārveidot cilvēka bioloģisko lauku. Izlasīju un izbrīnījos, cik tālu jau tikuši.

Bet paliek atklāts jautājums: kā konstatēt nodarījumu? Policijas štatos ekstrasensi nav paredzēti, vismaz oficiāli. Ja nu vienīgi pēc nodarījuma rezultāta? Bet rezultāts ir graujošs un nāvīgi nepatīkams. Jaunākais likums sasaucas ar padomju laika paragrāfu par (pret) hipnozes izmantošanu noziedzīgos nolūkos.

 

Dabas tautām – dabas dotības

Ej nu sazini, kur beidzas hipnoze un sākas kaut kāda magnetizēšana vai telepātija. Vēl padomju laikā ukraiņu psihiatre man skaidri pasacīja: «Tās ir muļķības, ka hipnozē lieto tikai žestus un vārdus un obligāti jāskatās acīs. Bez tā var iztikt.»

Un iztiek arī. «Pie mūsu ēkas ir parks,» man stāstīja dzelzceļnieku avīzes redaktors. «Satiek viens dzelzceļnieks uz ielas čigānu. Parunā, parunā, abi ieiet parkā, un upuris kā pusmiegā atdod čigānam visu naudu, bez pretošanās, labprātīgi.»

Dzelzceļa stacijas un autoostas ir izdevīgas saskarsmes vietas ikvienā pilsētā. Iebraucējs aptīra iebraucēju un kļūst par aizbraucēju. Ķer nu vēju krūmos!

To atzīstot, es necenšos īpaši nomelnot romu tautu. Visas dienvidu tautas kopā nav aptīrījušas sabiedrību tik pamatīgi kā dažs latviešu bāleliņš no oligarhu šķiras.Tomēr dabas tautām – dabas dotības. Tu vari būt varenais mags vai superjūtīgais spiritists. Ja nezināsi «hipnotisko glābēju» tehnoloģiju, izģērbs kā mīļo, pašam nezinot.

Rīgas autoostā uzrodas vecāka tante, paltrakos tinusies – liela zīlētāja un «nākotnes veidotāja». Tikai ielaidies – un saki ardievas latiem divdesmit! Es, viņu kārtējo reizi pamanījis, metos uzbrukumā: «Labdien! Es tev pazīlēšu!» Man izredzētā iebrēcas, lai eju prom, un pati aizsteidzas, ka nemetas.

Tomēr šis paņēmiens ne katrreiz ir palīdzošs.

Tas notika Čečenijas kara laikā. «Esmu Čečenijas bēglis,» mani uz ielas apstādināja melnīgsnējs vīrietis. «Mister, sakiet, kā nokļūt lidostā?» Pirmajā reizē izstāstu pamatīgi. Pateicībā «bēglis» man dāvā apšaubāmu kreklu plastmasas maisiņā un tūlīt pieprasa «ziedojumu» – trīs līdz piecus latus. Pēc tam bēg pie nākamā upura.

Upuru netrūkst, jo nedēļu vēlāk «bēglis» mani jau aizmirsis un kļūst itin dusmīgs, kad rādu ar pirkstu, ka lidosta atrodas tur – augšā – debesīs. Trešajā reizē viņam iesaku doties un to noskaidrot policijas iecirknī, nosaucu pat adresi. Nu mani atceras un, pamanījis citā vietā, kaut ko dusmīgi ļerkst savā valodā.

 

Neiesaistieties, nerunājiet, neatbildiet

Ja vēlaties, lai šādās lietās sākums būtu arī gals, neiesaistieties, nerunājiet, neatbildiet, steidzieties tālāk. Šie cilvēki ir savas profesijas profesori. Dibinot kontaktu, tie mēģinās jums pieķert pie elkoņa vai arī pieskaņoties jūsu elpas (lasi – emociju) ritmam. Viņi centīsies jūs pārsteigt, kad būsiet aizsapņojušies, neizgulējušies, pārpūlējušies, uztraukušies un iešūpot jūsu garastāvokļa svārstības sev vēlamā virzienā. Nepiekrītiet un neiekrītiet!

Pirmā jūsu piekrišana būs apstāšanās un iesaistīšanās sarunā. Pēc tam sāks darboties viņa intuīcija vai patiesa gaišredzība. Ja uztraucaties par radinieci, izrādās, ka arī viņa radiniece braucot tajā pašā autobusā un vēl nav ieradusies… Paziņojot, ka gaidot tieši to autobusu, jūs būsiet piekrituši jau otro reizi. Nonākot tādā «dvēseļu unisonā», bez grūtībām vienosieties ar «Čečenijas bēgli», «Moldāvijas emigrantu» vai «Gruzijas kara upuri», ka jūsu rīcībā esošos līdzekļus viņš laidīs apgrozībā desmit reizes sekmīgāk par jums pašiem, tikai tad, ja 1) tie pāries viņa rīcībā un 2) lai maģiskā darbība paīstam iedarbotos, nevienam par to nesakiet līdz rītdienas brokastīm. Brokastu laikā bēglis ar laupījumu jau ganīsies citā pilsētā. Un tajā laikā, jau atjēdzies, jūs nevienam par notikušo arī nesacīsiet, ja nu (pilnīgi bezcerīgi) mūsu gausajai omammai policijai, un jums būs kauns, cik fundamentāli esat izcūkāts. Ar tukšu maku.

Starp citu, maku var iztukšot, arī to piepildot. Ja ievērojat uz trotuāra pārpildītu kabatas portfeli, vērīgi palūkojieties apkārt, pirms paceļiet. Portfelis tiek apsargāts, un momentā jūs iekļaus dzelžains konvojs, savējai naudai pieskaitot jūsējo, ko esat «piesavinājies».

Stulbāks, tomēr iedarbīgs paņēmiens – nolikt uz trotuāra diedziņā piesietu naudas zīmi, vērtīgu pildspalvu vai citu iekārojamu priekšmetu. Jūs noliecaties to satvert, bet tas – bēg. Sliktākajā variantā novērotāju komanda – šoreiz paši bālākie bālģīmji – iztukšos jūsu kabatas, tāpat kā gadījumā ar kabatas portfeli. Mans tēvs vecajos laikos nejauši uzkāpa diedziņam, un «makšķernieki» nāca pie viņa sarunāt. Es pats esmu tiem tuvojies un skaļi atmaskojis, rosinot aizvākties. Bet tā nav laba doma. Vienreiz var dabūt nazi ribās, pirms aizvācas.

Tikpat briesmīgi, ja runājam pārnestā nozīmē, dabūt nazi sirdī, kad tiekat biedēts ar nāves lāstu, kurš esot uzlikts jūsu dzimtai, un turpat, ielas malā, zvērot lāstu iznīdēt, protams, par strauji augošu atlīdzību. Arī es varu apzvērēt: lai nu kurš, bet šie cilvēki nav lāsta noņēmēji. Ar netīrām rokām nevar nomazgāt, tikai nosmērēt.

Ja, cietuši atraidījumu, tie paši sāk lādēties, droši ejiet tālāk. Kas jums par viņiem! Kaķu lāsti debesīs nekāpj.

 

Ko darīt, ja jūtaties aptraipīts

Ja tomēr jūtaties dienas gaitā aptraipīts vai ievainots, mazgājieties. Pārpeldiet atvaru vai brīdi iepeldiet ezerā (vasarās), pārpeldiet baseinu ziemā. Jūs būsiet ūdenī, bet zemiskais, jūtot saiti pārrautu, savienosies ar zemi. Ja nav ne baseina, ne upes, piepildiet ar siltu ūdeni vannu un pieberiet puskilogramu rupjās, vislabāk jodētās, sāls. Ērti iegremdējieties sālsūdenī uz 5 līdz 10 minūtēm. Pēc tam ūdeni izlaidiet. Procedūru var atkārtot septiņas dienas pēc kārtas. Sāļais ūdens uzsūks un aiznesīs netīrību un kaitējumus.