Gribu pastāstīt par gaiļiem, kuri prata ne vien vistu saimi vadīt un dziedāt…
Tas notika pirms daudziem gadiem, kad mani bērni vēl bija mazi. Pati par skolotāju strādāju lauku skolās, dzīvoju lauku mājās un varēju atļauties turēt mājdzīvniekus. Bija arī vistas, un, saprotams, vistu saimi vadīja gailis.
Ģimenē piedzima meita Aija. Paaugusies viņa jau gāja barot vistas un sadraudzējās ar gaili, kurš bija makten varens. Gailis sāka ēst no rokas, ļāvās glāstīt, sekoja līdzi. Kad meitene spēlējās pagalmā uz soliņa ar savām spēlītēm, gailis tur uzleca un tupēja klāt. Dažreiz Aija to paņēma klēpī, dažreiz abi iegāja istabā. Draudzība turpinājās gaiļa mūža garumā.
Pēc septiņiem gadiem nāca pasaulē dēls Rūdolfs. Mums bija cita vistu paaudze, cits gailis, cita dzīvesvieta Birzgalē. Tāpat kā māsa, arī brālis jau no mazotnes nāca barot vistas, parunāties ar tām. Jau skolnieka gados Rūdolfam bija savs mīlulis gailis, ko nosauca par Uli. Gaili viņš varēja uzlikt sev uz pleca, staigāt ar to, putns ilgi tur tupēja. Dažreiz Rūdolfs savu Uli uzsēdināja uz velosipēda stūres, un abi braukāja pa ceļu gar māju. Bet pret garāmgājējiem Ulis izturējās agresīvi. Leca gājējam no aizmugures un ar saviem piešiem cirta kājās, ka palika zilumi. Nākamreiz gājējam jau bija vica rokās, ar ko atgaiņāties. Mēs dzīvojām jumta istabiņā virs veikala. Pāri pagalmam bija vistu kūtis. Vistu saime klaiņoja apkārt mājai, tātad arī veikalam. Lūk, kādu gadījumu reiz pastāstīja veikalvedis Valdis: «Darba beigās, tikko aizslēdzu veikala durvis, lieku kontrolatslēgu, kad jūtu, ka kāds no aizmugures – bāc! – man pa kājām. Momentā prātā iešāvās doma, ka uzbrūk laupītājs. Bet, kad atskatījos atpakaļ, ieraudzīju jūsu gaili. Aiz dusmām paķēru, kas pa rokai, un patriecu uzbrucēju, bet locītavās vēl jūtu sāpes.» Tā, uznācis pie mums augšā, stāstīja Valdis. Visi smējāmies, vēderus turēdami. Bet smiekli nenāca gan, kad kādu rītu gāju kūtiņā barot trušus un vistas, gailis uzleca man uz galvas un ar saviem piešiem pārcirta ādu, ka asinis plūda kā no strautiņa. Vīrs, to redzēdams, gaili lika uz iesma. Dēls, uzzinājis, ka Uļa vairs nav, sāka raudāt. Viņš ilgus gadus pat virsū neskatījās vistas gaļai. Par piemiņu savam draugam uz akmens pie akvārija uzrakstīja Uļa dzimšanas un miršanas datus. To pašu viņš izdarīja arī uz dārza virtuves iekšdurvīm.
Šos notikumus atceramies vēl šobaltdien, skatoties fotoattēlus. Mīlestība uz dzīvniekiem ieaugusi sirdī uz mūžu. Abi bērni dzīvo Rīgā, tur mājās četrkājainos draugus un mīl tos. Domāju, ja cilvēks bērnībā iemīl un rūpējas par dzīvniekiem, tad savā dzīvē ļaunu tiem nekad nedarīs.
Foto no personiskā arhīva