Nesen, spriežot par nacionālās identitātes un pašapziņas nozīmi jauniešu vidū, secinājām, ka mums tā īsti nemaz nav skaidrs, ko ar to saprotam. Runājam par piederību kādai nācijai un nacionālo vērtību godāšanu, tomēr jēdzienu „nacionālā identitāte” un „nacionālā pašapziņa” saturs ir gana miglains. Kas īsti mūs padara par latviešiem? Kuras vērtības jānodod jaunajai paaudzei, lai tā nepazaudētu latvietības kodolu?

Pirmā nāk prātā valoda un kultūra. Referendumā apliecinājām, ka cīnāmies par latviešu valodu, bet kā ir ar nacionālo kultūru? Vai tā ir tikai pagātnes mantojums, kas glabājas Dainu skapī? Kādas nacionālās vērtības un kultūras bagātības radām šodien?

Kopā ar citiem patērētāju sabiedrības produktiem Latvijā populāri kļuvuši šovi. Valsts atbalsts kultūrai ir niecīgs, tāpēc dominē tas, par ko cilvēki gatavi maksāt. Daudzi jaunieši atzīst, ka viņus neuzrunā popkultūras lētā izklaide un viņi vēlas baudīt kultūru, kuras primārais mērķis nav būt par tirgus preci. Tomēr arī nacionālā kultūra viņus neuzrunā. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu sabiedrībā ierasts visu nacionālo saistīt ar pagātni.

Kultūrvēsturiskās saites un tradīcijas ir svarīgas, taču tikpat būtiski ir kultūru ne tikai godāt, bet arī radīt. Jo īpaši svarīgi tas ir jauniem cilvēkiem, kuri sevi realizē un iepazīst caur radīšanu. Sabiedrība to pamazām sāk saprast. Jauniešiem vairs neliek par katru cenu iemīlēt Raini, bet iedrošina dzejas dienās lasīt savu dzeju. Muzeji tiek atvērti naktīs un piedāvā interaktīvas programmas, pārvēršot apmeklētājus no pasīviem klausītājiem par aktīviem kultūras tapšanas lieciniekiem.

Mēs neradām kultūru tāpēc, ka esam latvieši, bet gan tāpēc, ka to liek mūsu dvēsele. Ja mūs uzrunā tas, ko radījis kāds cits latvietis, mēs atzīstam to par nacionālu vērtību. Tāpēc arī jauniešu nacionālā identitāte būs tāda, kādi būs viņi paši. Kāds būs tās saturs, rādīs laiks, taču es ļoti ceru, ka dziļums un autentiskums kļūs galvenie atslēgas vārdi.

Elīna Zelčāne