Nesvinam dienu, svinam brīvības ceļu

[ A+ ] /[ A- ]

ANDRIS UPENIEKS

Pirmajā pasaules karā agresīvie militārie bloki dalīja pasauli. Latvija, tāpat kā citas mazās tautas, tika ierauta lielvaru asiņainajās kaujās. Cilvēka vērtība nebija sīka putekļa vērtē. Tūkstošiem dzīvību, izpostītā saimniecība bija tik smags trieciens latviešu tautai, ka tika apdraudēta tās pastāvēšana. Bezizejā izeju atrod gudras, spēcīgas un dedzīgas personības.

Meierovica dedzīgā neatlaidība Lielbritānijā

1918. gadā, kad Latvija pilnībā vācu okupēta, 12. augustā Zigfrīds Anna Meierovics ierodas Londonā, kur viņa apmešanās vieta Longham Hotel Rīdženta ielā. Šī smalkā viesnīcas ēka uzskatāma par pašu pirmo Latvijas diplomātisko rezidenci pasaulē. Jo īpaši tā laika pasaulē, kurā tādas Latvijas nemaz nebija, kurā valstsvīriem lielas saprašanas par tādu nieka zemi, tautu pie Baltijas jūras nebija. Neskaitāmas reizes Meierovics devās uz britu Ārlietu ministriju, lai tiktu audiencē pie ārlietu ministra. Sarunās ar ierēdņiem viņam bija jāatspēko naidīgais iespaids par Latviju, kādu tolaik bija radījusi Krievija, jo cariskās Krievijas diplomāti Londonā joprojām baudīja kaut kādu vērā ņemamu uzticību: boļševiku apvērsums 1917. gada oktobrī vēl bija pavisam svaigs un ne gluži pārliecinošs. Nogalinātais Krievijas cars Nikolajs II bija britu karaļa Džordža V brālēns, un tālab briti vēl loloja ilūzijas, ka Ļeņina boļševiki ilgi nenoturēsies un vecā, labā cariskā Krievijas kārtība nemaz nav pagalam un kurā katrā brīdī atgriezīsies. Bet Latvija taču piederēja cariskajai Krievijai, kura latviešiem nebija gatava pat piesolīt kaut kādu formālu autonomiju, kur nu vēl murgot par neatkarību tautai, kas kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu jau 18. gadu simtenī, protams, laupītāju morāles uzskatā – likumīgi un negrozāmi!

Jāskaidro stratēģijas un ābeces patiesības

Zigfrīds Anna Meierovics spiests skaidrot britiem ābeces patiesības, kuras britiem pilnīgi svešas, ka, piemēram, lielākā daļa latviešu nav sarkanie strēlnieki, ka ar vācu muižniekiem latvieši izlīgt nevēlas un meklēt citu kopēju valodu negrasās. Meierovicam jāskaidro arī tik primitīvas lietas, ka latvieši nav ne pa pusei slāvi, ne pa pusei ģermāņi, ka latvieši ir latvieši ar savu vēsturi, kuru izstāstīt nav vienkārši un nav arī laika. Uz viesnīcas vēstuļpapīra Meierovics centīgi labo, pieslīpē vēstuli ārlietu ministram ar savu dedzīgo vēlmi: kaut viņš veltītu tikšanos ar Latvijas pārstāvi. Meierovics piemetina, ka ir cienījamā sera vispadevīgākais, pazemīgākais sekotājs. Beidzot 1918. gada 23. oktobrī savā kabinetā jauno, dedzīgo latvieti pieņem Viņa Majestātes Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes valdības ārlietu ministrs grāfs Artūrs Džeimss Balfūrs. Meierovics kaismīgi uzstāj, ka Latviju nedrīkst atdot ne Vācijai, ne Krievijai. Par vāciešiem britus pārliecināt bija vieglāk: tie bija britu ienaidnieki, un viņu sagrāve jau bija paredzama. Par Krieviju Meierovics kļūst strikts: «Krievijai nav bijušas uz Latviju jebkādas citas kā tikai iekarošanas tiesības.» Sarunu iznākums tāds, ka mēnesi pirms pašas valsts dibināšanas briti jau runā par Latviju kā valsti, lieto vārdu «valdība» un Meierovicu dēvē par «diplomātisko pārstāvi». Bet galvenais jāizdara pašiem.

11. novembrī, kad Vācija kapitulē pasaules karā un tai savas nedienas, jo 3. novembrī sākas revolūcija Vācijā, ķeizars Vilhelms II atkāpjas no troņa un vienlaikus Krievija aizņemta sava asiņainā pilsoņu kara jukās, Latvijai pienāk īstais savas valsts pasludināšanas brīdis. Divi nesamierināmi politiskie spēki – Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu Nacionālā padome – pēc ilgiem gariem strīdiem 17. novembra vakarā nodibina kopēju Tautas padomi. Tā kļūst par jaunās valsts priekšparlamentu. Nākamajā dienā, 18. novembra vakarā, Tautas padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals, jo Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste vēl nebija ieradies Rīgā, pasludina Latviju par patstāvīgu, neatkarīgu demokrātiski republikānisku valsti, kuras Satversmi noteiks Satversmes sapulce. Tā piedzima Latvijas Republika, ko tikai 1921. gada 26. janvārī atzīst starptautiski. Ne šo datumu, ne 18. novembri Meierovics nesvinēja: viņam nebija laika, jo proklamēt vēl nenozīmē izveidot valsti. Mums ir paveicies ar to, ka 1990. gada 4. maijā piedzīvojām vēl vienu Neatkarības deklarāciju, kas ļauj labāk izprast pirmo. Tāpat kā 1918. gada 18. novembris, arī 4. maijs bija tikai īsa diena pa vidu garajai cīņai, kas prasīja trīs Atmodas gadus pirms tam un pusotru gadu ar Barikādēm pēc tam, lai deklarēto iedzīvinātu valstī. Mēs nesvinam dienu, mēs svinam ceļu uz savu valsti.