Domāju tā

Neticības un šaubu ēnā

Andris Upenieks

Politikā pastāvīgi, bet pirms vēlēšanām it sevišķi uz āru izlien cits citam ieriebšanas īlens, kurā glumu zušu izmanībā vārdojas, apvārdojas, liekulīgi apkampjas, izdevīgi atgrūžas, kristīgi krustās, zvēr un laicīgi zvērestus lauž.

Nebūs pārspīlēts, ka teju visi, kas notikumiem līdzi seko, pastāvīgi spiesti skaidrību meklēt neticības un šaubu džungļos.

Konstitucionālā krīze?

Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs publiski paudis, ka bijušās Satversmes priekšsēdētājas Sanitas Osipovas neapstiprināšana Augstākās tiesas tiesneses amatā valstī radījusi konstitucionālo krīzi. Ja to saka augstais tiesnesis, tad krīze ir, bet drīzāk personības, nevis konstitucionāla. Nupat ar jūsmu skandējām mūsu konstitūcijas (Satversmes) simto jubileju, slavējām tās tēvus un te – konstitucionāla krīze! Satversmes 84.pantā noteikts, ka «Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami.» Satversmē nekur nevar izlasīt, ka Osipovas apstiprināšana ir izņēmums un ka viņa ir obligāti apstiprināma. Dagmāras Beitneres Le – Gallas pasludinātais nācijas tēvs Egils Levits atkal tā kā apjucis – rosina sākt diskusiju par to, vai Saeimai vispār vajadzētu ievēlēt tiesnešus. Kāpēc uzreiz tā? Labi, ka atbalsta šim rosinājumam nav. Bet pāri klājas kārtējā ēna. Satversme nav svētā govs, bet par ko būtu jāsāk diskusija?

Ja par Satversmes grozīšanu, tad tiesnešu apstiprināšana diez vai nav ieinteresētu aprindu sacerēta problēma: izskatās, ka tur nekas nav labojams. Taču valsts galvenajā likumā iestrādātā tautvaldība (suverēnā vara pieder Latvijas tautai) nedarbojas: vēlēšanas pēc partiju sarakstiem sevi izsmēlušas, vēlētāju aktivitāte katastrofāli zema. Tālab varbūt vēlēšanu kārtība steidzami maināma, un ideja par vistautas vēlētu prezidentu tapusi aktuālāka. Prezidents savā inaugurācijas runā solīja izmēst staļļus, bet laikam nezina, kur vērsim ragi. Piemēram, tā teica prezidents: «Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem (..), kas velkas mums līdz (..), piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija (..), kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tamlīdzīgi.» Kas no tā paveikts? Jā, var daļēji piekrist, ka prezidentam rokas par īsām, bet varbūt laiks kļūt par visas tautas vēlētu ar plašākām pilnvarām, laiks mainīt vēlēšanu likumu, lai cilvēks varētu balsot par cilvēku, nevis sarakstu? Neesmu pareģis, bet tas atdzīvinātu gan politisko, gan tiesisko vidi, gan varas tēlu, kurai netic ap 80% iedzīvotāju (pēc SKDS aptaujas). Pagaidām prezidents turpina vien atrādīties un lolot spožas izredzes ar kaut ko. Ar nekonstitucionālas Valsts padomes izveidi, kas pārraudzītu visu, bet tad vajadzētu vēl vienu padomi, kas pārraudzītu to padomi… Padomju laiki. Vēl iniciē valsts ministra posteņa ieviešanu. Paldies Dievam, komisko panaceju meklēšana neatrod iztapīgas ausis.

Saslavējām sevi ar kārtējo jubileju: pagājuši desmit gadi kopš referenduma par valsts valodu. Bet kāpēc kopš tā laika nav bijis iespējams neviens cits referendums, ne vārda. Tikko sākas ap 155 000 parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par Ostu likumu. Savāks? Taču nē! Bet naudiņu tukšajam pasākumam notrieks – obligāti! Kā to konstitucionālo krīzi vēl var aptaustīt? Tikai Osipovas gadījumā? Vai Maizīša izsvilpšanā nebija tas pats? Par krīzi toreiz neviens nerunāja, parunāja oligarhu sarunās, kā «ģenerālprokuroram iedeva pa rīkli», un viss.

Drīzāk nav morālas dabas krīze?

Politiķi un juristi, kas ticīgāki par Romas pāvestu, var skandināt vienā gabalā, ka esam tiesiska valsts, kurā pāri visam «viens likums, viena taisnība visiem», taču realitāte ir cita. Jā, varam iedomāties, ka Osipova ir brīva no politikas, ka viņai drīkst būt savs viedoklis, bet vienīgais morālās un tiesiskās pielūgsmes objekts ir likums. Ar saviem emocionāliem, brīžam nesavaldīgajiem komentāriem tam neļauj noticēt Osipova pati. Ja tas tā nebūtu, diez vai viņu tik enerģiski aizstāvētu visu ekspertu eksperte – Providus pētniece Iveta Kažoka, kas citādi domājošos kaunina par nespēju apjēgt Eiropā pašu par sevi saprotamo, peļ nespēju saprast pareizo ģimenes tulkojumu, tajā skaitā viendzimuma pāru «ģimenes” un nespēju pieņem LGBT pareizo ideoloģiju. Ja novelkam liekulības un izlikšanās mētelīšus, tad visi pliki visā godībā.

Tas pats attiecas uz liekulīgo «labas gribas» žestu, ar ko uzdāvinājām 40 miljonus konkrētai ebreju kopienai kā atlīdzību par 2.pasaules karā zaudētiem īpašumiem, kas piederējuši citiem, bet atlīdzinājumu nespēj vairs saņemt. Saprotu, ka esam spiesti uzturēt labas attiecības ar «stratēģiskajiem partneriem», bet kāpēc to tā arī neskaidrot atklāti? Piemēram, kā to apraksta Juris Pūce (AP), Arvils Ašerādens (JV) un Juris Jurašs (JKP), lūdzot prezidentam likumu izsludināt: «Šī likuma pieņemšana ir svarīga arī no mūsu valsts nacionālās drošības interesēm, kas šajos ģeopolitiskajos apstākļos ir vitāli svarīgas.» Bet morāle nepazūd: 2.pasaules kara laikā no abām lielvarām (PSRS un Vācijas) smagi cieta arī citu tautību cilvēki, arī latvieši. Par lielvaru upuriem uzskatāmi daudzi, bet labas gribas žestu pelnījuši daži? Vai par nodarīto vieniem upuriem jāmaksā citiem upuriem? Tāds ir jautājums.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!