No «Pļaviņu balvas» – ar balvām

[ A+ ] /[ A- ]

Meņģelietim Matīsam Ludboržam viņa vienaudži Jauju trasē šoreiz nebija nekādi konkurenti.

Lauztā kāja (divus mēnešus nogulējusi ģipsī) tagad karājas ne šāda, ne tāda. Kā tādu lai atdzīvina? Pat paiet lāgā nevar, kur nu vēl sapņot par nūjošanu vai skriešanu! Lietpratējs iesaka – tev taču ir slēpes, uz priekšu! ?!? Slodzes uz atmirušajām locītavām nebūs, tās pamazām ielocīsies.

No bailēm drebošām rokām spīlējam atmirušo kāju slēpju zābakā, knapi pieklibojam pie slēpēm, noklikšķ lamatiņas, un… Tavu brīnumu! Invalīds mirklī pārtapis par normālu cilvēku, un jau kā putns lido pāri sērsnā iekaltajiem baltajiem sniega laukiem! Kas to būtu domājis, ka slēpošana ir tik efektīvs ārstniecības līdzeklis! Pēc 10 dienām, lai arī staigāšana vēl sagādā grūtības, jau varam noslēpot 16 km «Pļaviņu balvas» slēpojumā.

Tradicionālajās sacensībās Jauju trasē Ogres novadu, kā parasti, pārstāvēja Meņģeles komanda. Pļaviņās slēpošanu ņem «pa nopietnam». Ja visu ziemu ir slēpots, tad sezonas beigās ar īsajām distancēm neniekojas: apledojusi trase, klasiskais slēpošanas stils un bezkompromisa cīņas.

Divpadsmitgadīgo zēnu grupā 8 km distancē Edmundam Kaverskim līdz godalgotajam «trijniekam» pietrūka nieka 40 sekunžu, jau kuro reizi šosezon ar apbrīnojamu konsekvenci zaudējot labākajiem «tikai drusciņ». Nekas – gan sakrās pieredzi un nākamajā sezonā pratīs «parādīt zobus». S15 meiteņu grupā 8 km distancē Rūta Patmalniece pārliecinoši izcīnīja sev pienākošos 2. vietu.

Piecpadsmitgadīgo Matīsu Ludboržu liktenis (sacīkšu nolikums) bija iemetis V18 grupā. Vai jaunizceptais Latvijas jauniešu vicečempions nesamulsīs, izejot uz starta kopā ar Latvijas elites junioriem? Ha! Matīss 28 km noslēpoja 1 st. un 52 min, un ne vien jau pirmajos apļos tālu aizmuka no savas vecuma grupas konkurentiem, bet pat ierindojās 4. vietā absolūtajā pieaugušo kopvērtējumā. Izcils panākums sezonas noslēgumā!

Ja reiz sezonas noslēgums, tad jāizmēģina arī netradicionālāka slēpošana turpat blakus esošajā Mežezera slaloma trasē. Izrādās – slēpošana paliek slēpošana, lai arī ar diviem smagiem «pletīzeriem» pie kājām. Īstiem slēpotājiem jau pirmajā nodarbībā «nebija problēmu» tikt lejā pa vienu no Latvijas stāvākajām «melnajām» nogāzēm.

Lai arī sniega netrūkst un sezona vēl turpinās pilnā sparā, mums tā jau beigusies. Organizēt sacensības uz vietas – pārāk dārgi, braukt uz Cēsīm, Siguldu – pārāk tālu.

Kā slēposim nākamgad? Un vai slēposim vispār?

 

Gundara Patmalnieka foto