Ogre bija radošas iedvesmas pilsēta, un tāda arī būs

[ A+ ] /[ A- ]

1977. gads. Ilmāram Latkovskim Ogres vidusskolas absolventa diplomu pasniedz skolas direktors Fricis Hāks, aiz viņa – klases audzinātāja Elza Abramoviča.

Ogre ir vieta ar ļoti spilgtām un iedvesmojošām tradīcijām. Pilsēta ar savu «fīlingu». Tas man spilgti palicis atmiņā no savas dzīves jaunākiem gadiem pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Kā ir tagad, diemžēl nezinu. Es varu runāt tikai par laikiem un notikumiem, kurus pats piedzīvoju, par ogrēniešiem, kurus esmu sastapis savas radošās darbības ceļā.

Ogrei ir senas rokkultūras tradīcijas

Ogre, tāpat kā Liepāja, bija ļoti spilgta vieta Latvijas rokkultūrā. Domāju, ka šodien šis Ogres spilgtums ir pabalējis. Bet tas lielā mērā saistīts ar vispārēju rokkultūras pagrimumu Latvijā. Ar rokkultūru es šeit domāju jēdzienu, kas ir daudz plašāks par mūziku. Tas tāds radošs, progresīvs, buntavniecisks gars, kas bija jūtams uzskatos, sadzīvē, modē un mākslā. Šajā ziņā Ogre vienkārši sprēgāja. Lielajā estrādē notika dažādi disidentiski koncerti. Piemēram, Imanta Kalniņa 2BBM vai igauņu rokgrupa «Polifons». «Metronoms» un «Meloss» – no šīsdienas viedokļa šīs mūziķu grupas izskatīsies pārlieku salkanas, bet vēsturiski no tām «auga kājas» ļoti spēcīgai rokmūzikai.

«Mēs Ogrei!» sapulcina jaunās mūzikas grupas

Manuprāt, šīs tradīcijas attīstības augstākais punkts bija rokgrupas «Opus Pro» izveidošanās 1985./86. gadā. Man bija liels gandarījums, ka varēju būt līdzdalībnieks šajos notikumos. Domāju, ka tā bija visprofesionālākā smagā roka grupa, kāda jelkad Latvijā pastāvējusi. Es biju tā aizrāvies, ka pat uzrakstīju viņiem tekstus divām dziesmām, kuras īsu laiku arī bija «Opus Pro» repertuārā. Taisnības labad gan jāatzīst, ka es nebiju šīs jomas profesionālis, un nekādi izcilie tie teksti nebija.

1986. gada vasarā mēs ar «Opus Pro» līderi Hariju Zariņu inspirējām lielu pasākumu Ogres estrādē «Mēs Ogrei!», kurā izdevās sapulcināt ap Ogri izveidojušās jaunās mūzikas grupas, kuras vēlāk kļuva arī ļoti populāras un, galvenais, profesionālas, piemēram, «Jumprava» un «ODIS» ar Arni Medni priekšgalā. Es uzskatu, ka šīs grupas arī ir ietekmējušās no Ogres rokkultūras tradīcijas. No Ogres roktradīcijas nāk arī Armands un Viks, kuri spēlēja, varbūt spēlē arī tagad, grupā pie Lingas.

No šīs tradīcijas ir izaugusi arī «rokmāksliniece» Elita Patmalniece. Elita Ogrē vienu brīdi bija mana kaimiņiene, bet vēlāk ik pa laikam mūs savedis kopā kāds radošs pasākums.

Arī kafejnīca «Pie Zelta Liepas» daļēji ir Ogres rokkultūras tradīcija.

Šodien kā interesantu iezīmi Ogres rokkultūras tradīcijā redzu grupu «The Colt», kur mans draugs un vienaudzis Harijs Zariņš spēlē kopā ar manu bērnu draugiem. Es novēlu viņiem panākumus, atjaunot Ogres rokmūzikas tradīciju spozmi.

Ogrēnieši startēja arī «Mikrofona» aptaujās

Sešus gadus biju populārā radio raidījuma «Mikrofons» viens no četriem redaktoriem. «Mikrofons» bija slavens ar savu dziesmu aptauju, kas tolaik bija vienīgā, ar nedalītu uzmanību visā Latvijā.

Pie šī darba nonācu pavisam nejauši, pateicoties kādai ogrēnietei, kura mani intervēja kā žurnālistikas studente, izejot praksi tieši «Mikrofonā». Nonākot «Mikrofona» redakcijā, atklāju, ka pazīstamā redaktore Vizma Apolone arī ir no Ogres. Es studēju filozofiju un biju apņēmības pilns šo virzienu turpināt. Bet it kā nejauši sastaptas ogrēnietes manu radošo ceļu aizvirzīja žurnālistikas jomā.

Man liels gandarījums bija, ka «Mikrofona» aptaujā startēja arī Ogres mūziķi un pat tika līdz noslēguma koncerta skatuvei. Man tas bija sava veida interešu konflikts – piedalīties balsu skaitīšanā un vienlaikus dedzīgi vēlēties, lai ogrēnieši ietiek augstākās vietās. Bet varu godīgi atzīt, ka tur nevajadzēja nekādu mana «pirksta pielikšanu», lai ogrēnieši pārliecinoši un godam nostātos uz «Mikrofona» aptaujas noslēguma koncerta skatuves. Vispirms tas izdevās «Ornamentam». Astoņdesmitajos gados «Ornaments» bija Ogres zīmols visā Latvijā. Domājams, ka vēl tagad daudzi atminēsies «Puiši, puiši… ». Harijs Zariņš uz «Mikrofona» skatuves vispirms nokļuva Borisa Rezņika «Eolikas», pēc tam Zigmara Liepiņa «Opus» sastāvā. Bet mans vislielākais gandarījums bija, kad Haris «Mikrofona» skatuvi iekaroja jau ar «Opus Pro» 1987. gadā. Un vēl viens pavisam negaidīts pārsteigums bija ogrēnieša Alda Šteimaņa dziesmas «Nāk nakts» panākums «Mikrofona» noslēguma koncertā. Tagad vairs neatceros, vai tas bija vēl «Meloss», vai jau grupa «Nakts». Gadi un nosaukumi jau sāk sajukt, bet ogrēniešu panākumi man joprojām spilgtā atmiņā.

Strādājot «Mikrofonā», man bija vēl viens ogrēniešu atklājums. Populārais satīriķis Žanis Ezītis arī bija no Ogres.

LNNK nodibina Ogrē

Savā politisko kaislību laikā no «pirmsatmodas» līdz neatkarības atjaunošanai biju kļuvis par rīdzinieku. Tāpēc nesanāca «taisīt revolūciju» kopā ar ogrēniešiem. Bet viena spilgta epizode tomēr ir. LNNK dibināšanas kongresam tika liegtas dažādas telpas Rīgā. Ogres kultūras nams to atļāvās. Šķiet, ka Anita Ausjuka bija tā galvenā drosmīgā vaininiece. Gan jau arī bez citu ogrēniešu atbalsta neiztika. Man tobrīd ar LNNK līderiem gluži cilvēciski ne viss klapēja tik labi. Citādi varbūt pat tajā kongresā nebūtu piedalījies. Bet, ja tas notika Ogrē, man bija liels prieks un lepnums. Atceros, ka kongresā turējāmies kopā ar komponistu Imantu Kalniņu, un es viņam nemitīgi liku manīt: «Re, ko Ogre var…»

Nav motivācijas cīnīties pret savējiem, ogrēniešiem

Kad studēju universitātē, pavisam nejaušas sakritības pēc no futbola vārtsarga pārkvalificējos par rokasbumbas vārtsargu. Lai gan nekad agrāk rokasbumbu nebiju spēlējis, tomēr zināma sportiskā veiklība man bija, un piedzīvoju ļoti strauju progresu šajā ampluā. Universitātes komanda tad spēlēja Latvijas čempionāta augstākajā līgā. Vienu gadu augstākajā līgā ielauzās arī strauji progresējošā Ogres komanda, kuru bija izveidojis Vitauts Mihalovskis. Man sanāca spēlēt pret savējiem. Ļoti labi atceros vienu spēli Ogrē. Manā universitātes komandā bija iestājusies lejupslīde, Ogrei bija ļoti liels emocionāls uzrāviens. Spēle notika tagad jau vecajā sporta centrā. Pilnas tribīnes dedzīgi atbalstīja Ogri. Lai gan biju otrais vārtsargs, treneris nezin kāpēc šajā spēlē vārtos lika stāties tieši man. Bet man nebija nekādas motivācijas cīnīties pret Ogri, tāda pilnīga nodevēja sajūta. Viņi uzbrūk, kā met – tā vārtos iekšā. Publika sajūsmā. Es tos vārtus neielaidu speciāli, bet jutu, ka mani pārņēmis pilnīgs emocionāls un fizisks bezspēks. Otrajā puslaikā mani vairs nelaida laukumā. Ogres uzvara bija pārliecinoša.

Drīz pēc šīs spēles es arī pieliku punktu savai pēkšņajai handbolista karjerai. Bet Ogres sportam esmu palicis uzticīgs visus šos gadus. Kopā ar večiem spēlēju basketbolu. Mani dēli Emīls un Jānis no mazām dienām ir aktīvi dalībnieki Ogres futbolā. Tagad sakarā ar studijām ikdienā ir atgriezušies savā dzimtajā pilsētā Rīgā, bet futbols ir tas, kas viņus joprojām atvelk uz savas bērnības Ogri.

«Viss notiek Ogrē»

Tagad, kad gatavojamies sarīkojumam «Viss notiek Ogrē», atklāju, ka daudzi mani jaunie kolēģi arī tomēr ir saistīti ar Ogri. Es viņus darbam nemeklēju speciāli, lai būtu no Ogres. Tas atklājās tikai sadarbības gaitā. Pirms dažiem gadiem praksē pieteicās Santa Pūce, kura ir no Ogres. Tagad viņa, pastrādājusi brīvprātīgo darbu, studē Spānijā. «Viss notiek» brauca pie viņas filmēt sižetus par afrikāņiem un latviešiem Spānijā. Toties pie mums praksē tagad atkal strādā meitene no Ogres – Laura Zvejniece, kura vienlaikus ir arī Latvijas Jaunatnes padomes vadītāja.

Tikai sadarbības gaitā atklājās, ka no Ogres ir arī mūsu līdzstrādnieces Laura Leitāne un Sendija Burka. Tas nebija nekāds «ogrēniešu blats», ka izraudzījāmies viņas. Tas, ka es nezināju viņu saistību ar Ogri, tikai liecina, ka Ogres gaisotnē izveidojas ļoti talantīgi cilvēki.

Kā šobrīd ogrēniešiem varbūt nedaudz pietrūkst? Domāju, ka nedaudz pietrūkst tāda lokālpatriotisma un vienotības. Bet tas nozīmē, ka ir izaugsmes perspektīva.

Atskatoties pagātnē, redzu, ka Ogrei ir ļoti spēcīgas radošas iedvesmas pilsētas tradīcijas. Novēlu ogrēniešiem šīs tradīcijas ne tikai atjaunot, bet arī stiprināt jaunā kvalitātē!

Redakcijas piebilde. Šo svētdien, 20.janvārī, raidījuma «Viss notiek» veidotāji aicina uz tikšanos ikvienu ogrēnieti. Pasākums sāksies Ogres Kultūras centra lielajā zālē pulksten 18. Ieeja bez maksas.

2011. gads. «Viss notiek» studijā kopā ar Adriānu Rozi un Uģi Leimani. Par Adriānas saistību ar Ogri uzzināsiet 20. februāra sarīkojumā. Jaunais kolēģis Uģis ir no Ikšķiles.

Foto no Ilmāra Latkovska arhīva