Ogrēnietis piektajā paaudzē. Kalna galā

[ A+ ] /[ A- ]

Kārlis un viņa «baltā rozīte» Ruta jau šajā gadsimtā.

Savas dzimtas senču svētītā zemē mūžu nodzīvojis ogrēnietis Kārlis Pētersons. Rīt, 18.augustā, viņam – 90.

Kāds kalna gals Ogrē, ap kuru kā dzīva josta līkumu līkumiem vijas Norupīte, ir Pētersonu ģimenes ligzda nu jau piektajā paaudzē. Turpat hektāru lielo zemes gabalu pirms Pirmā pasaules kara iegādājās Kārļa vectēvs. Latvijas laikā – jau par zeltu – dzimtas īpašumu Kārļa tēvam nācās atpirkt otrreiz. Aizņēmums ņemts Latvijas Bankā, un tas ir dzēsts: brīvvalsts laikā tāds vājprāts ar kredītiem kā šodien nebijis iedomājams.

Padomju vara šo zemi, protams, nacionalizēja. Pamazām sagraizot un izdalot ienācējiem, kas Ogri izvēlējās par kārtējo dzīves vietu. Stingri ņemot, Pētersonu zemes tagadējie privātīpašnieki ir migranti. Viņu vidū arī kāds, kas neslēpj ne skaudību, ne ļaunumu… Un kāpēc gan ne? Likumi taču domāti nevis pagātnes vērtību nostiprināšanai, bet to ārdīšanai. Tā, lai nākamajām paaudzēm nebūtu pat nojausmas par to taisnīgumu.

No senču mantojuma Pētersoniem izdevies paglābt tikai piekto daļu – 2000 m2 zemes. No četriem kaimiņiem, kas uzbūvēja mājas un kuriem bija vairāk nekā likumā noteiktie 600 m2, saņemti vien 67 zemes kompensācijas sertifikāti.

Guļbūve guļ krāsmatās

Ir trīs materiālās vērtības, kuras pārmantojam: zeme, mājas un nauda. Kārļa Pētersona senči sūri grūti pelnīto ieguldīja zemes pirkšanā. Mitinādamies koka guļbūvē. Taču tieši šī necilā ēka bija tā, ko, atgriežoties no Pirmās pasaules kara gaitām, meklēja Kārļa Pētersona tēva – arī Kārļa – acis. Dzimtas šūpuļa vietā rēgojās vien krāsmatas.

Jaunajai ģimenei vajadzēja gādāt par jumtu virs galvas. Nekādu celtniecības materiālu nebijis. Par laimi Norupītes krastā – tagadējās Čiekuru ielas rajonā, mežā izdevies atrast zaldātu pamestas blindāžas. Lauzuši dēļus un pa muguru nesuši kalnā. Nenojaušot, ka viņu pirmdzimtajam atkal šeit vajadzēs būvēties. Vēl divas reizes.

Pirmoreiz – padomju laikā, kad Kārlis, kura ģimenei vecāku pajumte kļuva par šauru, pagalma otrā pusē uzcēla nelielu mājiņu. Par tajā aizvadītajām laimīgajām dienām liecina vien pie durvīm pienaglotie zirga pakavi…

Vecāku celtā māja nodega. Novācis gruvešus, izracis jaunus pamatus – pēc sena ticējuma uz nodegušas mājas pamatiem būvēties nevar – Kārlis savu «lielo» māju – Zemeņu ielā 4 – uzcēla viens pats.

Meistars uz visām kantīm

Ja politiķi nebūtu degradējuši jēdzienu «zelta rokas», tad to pilnībā varētu attiecināt uz Kārli Pētersonu. Viņš prot visus vīriešu darbus. Visdziļākā saprašana viņam ir enerģētikā: Centrālajos elektriskajos tīklos nostrādāti 30 gadi.

«Pilsētā un bijušajā Ogres rajonā laikam nebūs mājas, kurā es nebūtu ierīkojis elektrību,» stāsta Kārlis. «Materiāli jau toreiz bija diezgan prasti, tāpēc, gadoties bojājumiem, cilvēki mani cēla augšā pat naktīs.»

Atsaucīgais elektriķis neatteica nevienam. Viņu atceras arī kolēģi: 85.gadu jubilejā Pateicības rakstu par mūža ieguldījumu Latvijas enerģētikas attīstībā Kārlim Pētersonam atsūtīja VAS «Latvenergo» valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons.

«Iegremdēt» pagātnē

Deviņas sārtas rozes, šķiet, nav daudz, ko, gaidot apaļo jubileju, pasniedzu savam intervējamajam. Uz gultas gulošā skaistā vīrieša seja iemirdzas. Turpat stāv arī viņa «baltā rozīte» – sieviņa Ruta, ar kuru kopā aizvadīti 45 mūža gadi.

Uzmanīgi mēģinu Kārli «iegremdēt” atmiņās. Šis cilvēks ir viens no tiem, kas ir Ogres dzīvā vēsture.

«Pēc Otrā pasaules kara vispirms atjaunoja komunālo saimniecību: Bērzu alejā atvēra kantorīti, kas meklēja mūrniekus, galdniekus, stikliniekus…» atceras Kārlis Pētersons.

Toreizējā Rīgas rajonā tādi atbalsts punkti bijuši trīs – Ogrē, Siguldā un Jūrmalā. Celtniecības materiālus dalījuši centralizēti – no kādas lielas noliktavas Rīgā. Kārlis tajā «pārstāvējis» ogrēniešu intereses, kuriem mēģinājis dabūt ko labāku. Pie priekšniecības vajadzējis «blatu». «Man dzērāji riebjas, taču neko darīt – nācās pie viena galda sēdēt,» stāsta Kārlis. Toties vakarā jau varējis braukt uz Ogri ar celtniecības materiālu kravu.

Apsviedīgo speciālistu vēlāk par sagādnieku uzaicināja Ogres būvkantoris. Šajā amatā Kārlis Pētersons nostrādāja līdz 1950.gadam. Ārstu komisija viņa konstatēja tuberkulozi, piešķirot otrās grupas invalīda pensiju.

Pirmais Ogres «biznesmenis»

Uz invalīdiem neviena valsts «nešķiežas»: pensijas bijušas un joprojām ir vienkārši smieklīgas.

Kārlis pievēršas dārzkopībai. Saviem spēkiem uzbūvē 20 m2 lielu siltumnīcu ar tādu apkuri, lai stādus varētu sākt audzēt jau decembrī. Tā nav kaprīze, bet tirgus ekonomikas diktēta nepieciešamība: pirmā tomātu raža jāpaspēj realizēt līdz laikam, kamēr veikalus nav pārpludinājuši mīkstie, toties lētie bulgāru tomāti.

«Jābūt stingrai pārliecībai, ka saražoto varēsi pārdot – citādi nav ko ķēpāties,» atzīst Kārlis.

Ar vietējo patērētāju biedrību viņam bijis noslēgts līgums uz visu sezonu. Katru dienu Kārlis varējis patērētājiem aizvest apmēram 30 kilogramīgu grozu ar lieliem, garšīgiem augļiem. Nobrīnos: kas tā par šķirni? Krievijas selekcionāru radītais ‘Talalihin’, kas labi ienācies arī uz lauka.

Ar gribasspēku un darbu izdevies uzveikt tuberkulozi. «Man taču nebija izvēles: vai nu strādāt vai arī nomirt,» smejas Kārlis.

Mūžīgie Dieva kalpi

Savā brīnišķīgajā izdziedināšanā, kas Kārlim Pētersonam deva iespēju atgriezties valsts darbā arī pensijas gados, viņš saskata Dieva žēlastību.

«Esmu pārliecināts luterānis: Ogres baznīcā bērnībā piekalpoju par pērminderi, kādreiz tiku arī pie zvanīšanas,» stāsta Kārlis.

Viņa sieviņa Ruta – pēc specialitātes skolotāja – septiņi gadi Ogres evaņģēliski luteriskajā baznīcā vadīja svētdienas skolu. Arī tagad, kad veselība sašķobījusies, mācītājs Modris Īvāns abiem uzticamajiem saviem draudzes locekļiem ir kā savs cilvēks. Gan kopā lūdzoties, gan atvedot Svēto Vakarēdienu, gan palīdzot praktiski. Gadījās, ka mācītājs, nevis ātrā palīdzība pērn slimnīcā ievietoja smagi saslimušo Rutu.

«Mani glāba arī neiroloģe Ruta Balode, kas naktī atskrēja apraudzīt,» asaras valdot, atceras Ruta.

Atzīstu: jā, Ruta Balode ir pieredzējusi un cilvēciska ārste. Arī Dieva kalpone.

Zemeņu iela, zemeņu lauks

Piešķirt nosaukumu – Zemeņu iela – vietai, kas skaistumā diezin vai Ogrē pārspējams, pašvaldību rosinājis … Kārļa Pētersona zemeņu lauks. Ar kādreiz tik izcilo šķirni ‘Senga Sengana’ tas gozējies rožu dobes ielokā kā dzīva glezna.

Ne zemeņu, ne rožu vairs nav. Taču apkārtne ir krāsaina, uzposta, mājīga.

Taciņa pāri kalnam ved uz upīti, kurā Kārlis uzmūrējis ūdenskritumu. «Es te skaloju veļu,» atzīstas Ruta. Rādot uz ezeriņu, pa kuru mēnessgaismā viņi vizinājušies laivā.

«Izsakām pateicību par prasmi savu māju un pagalmu godā turēt, par izpratni, ka pilsētas skaistums sākas ar zālāju Jūsu durvju priekšā, ar katru Jūsu iestādīto koku un izaudzēto ziedu» – ar šādiem vārdiem 1984. gadā Pētersonus sveicis toreizējais Ogres izpildkomitejas priekšsēdētājs Aivars Kalniņš.

Kalna cilvēki ir lieli visos laikos. Tāpēc, ka sevī nes iepriekšējo paaudžu garīgās vērtības. Piebildīšu, ka Ruta Pētersone ir Latvijas ģenerāļa Rūdolfa Bangerska mazmeita… Bet tas, kā saka, ir cits stāsts.

Kārlis Pētersons kādreiz...

... un tagad.

Kārlis un Ruta Pētersoni kāzu dienā.

Foto no personiskā arhīva