ANDRIS UPENIEKS____________________Pats brīnos, kāpēc līdz šim neesmu uzrakstījis par Meistaru Guntaru Karotkiju. Meistars ar lielo burtu nav ne glaimi, ne koķetērija. Tas ierakstās viņa būvēs, guļbūvēs, galdos, solos, vismazākajā lietā, ko veido zelta rokas, dedzīga sirds un dzelzs krampis. Tas viņam kopš bērnu dienām, kad puika nezināja, kas ir dīka laika nosišana.

Steidzina darbs, kam Guntara izpratnē jābūt precīzi, smalki nostrādātam: darbs pa roku galam nav darbs! Turklāt viņš tādu nemaz neprot. Darbs sākas ar galvas palauzīšanu un instrumentu nenomētāšanu. Pats joko nopietni, pārāk nopietni, un vārdus iztrauc ātri, lai sarunas biedram vieglāk uzķert humoru: «Zāģītim jābūt asam kā nātre un rokas stiepiena attālumā, citādi – kā bez rokām un kā vakarā bez «Panorāmas». Ja ķēde nekož, mierīgi jāapsēstas un jāizvīlē, bet zāģējot jāsargās trāpīt smiltīs, kādā naglā vai kara šķembā, kas par vēstures rētām atgādina vēl šad un tad.»

Abi pa laikam spriežam, ka ar humoru jābūt uzmanīgam: ne visi to saprot, piedevām, kas vienam humors, citam aizvainojums. Talkā ņemam teju no galvas zināmo Andreja Upīša «Zaļo zemi», brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laikus» un, protams, Jaroslava Hašeka «Krietnā kareivja dēkas pasaules karā»…

Par amatnieku cēlumu, meistarību un teju visām sadzīves savādībām gana smiets «Zaļajā zemē». Piemēram, ratu meistara Ansonu Mārtiņa tēls savu godu turēja augstāk pat par amata prasmi. Kad ieradies Brīviņos aprunāties par paša Brīviņu kunga pasūtīto jaunmodīgo dzelzasu ratu izredzēm, «…ratnieks vispirms gribēja aiziet uz nojumi pie tiem vecajiem krāmiem. Collu mēru izvilcis, pārmeta ratiem šķērsām, tad gareniski un padomāja. Notupās pie pakaļējās ass, tad pie priekšējās – tie trīs (Brīviņš, Osis, Upīšu Mārtiņš – A. U.) ) stāvēja rindā un nenovērsa acis no mērkoka. Atkal stāvus piecēlies, meistars padomāja vēl garāk un pamāja ar galvu – nu viņam tā lieta bija skaidra. (..) Upīšu Mārtiņs ar Osi palika iepakaļ un pasmīnēdami noskatījās, kā saimnieks ieveda istabā ratu meistaru, kam matos ieķēries pagarš rudzu salms».

Meistara parādīšanās sētā smīdina ne mazāk: «Šodien bija noskuvies sevišķi rūpīgi, to apliecināja arī prāvais iešņāpums zodā. Kušķītis zem lūpas patlaban izskatījās sevišķi cienīgi, baltais kakla lakatiņš ar adatu sasprausts. Kājās zābaki, bikses pārmauktas stulmiem pāri – vai nu tās par šaurām, vai stulmi par platiem, bet labi nestāvēja, ejot kāpa augšām un neglīti sakrokojās locītavās. Sētsvidū neviena nepamanījis, noliecās un žigli nobraucīja, kā pienākas. No svārkkabatas apzinīgi lūkojās laukā collu mērs. Papiross niedres iemutē, vēl tepat lejā uz tilta iesprausts, kūpēja lieliski, tabaka ar piemaisījumu smaržoja jauki.» Kāpēc tāds ievads? Bet kā gan citādi iezīmēt mana Meistara portretu un mūsu vienādo, lādzīgo humora izpratni? Par neskaitāmām smieklu pildītām epizodēm esam izsmējušies neskaitāmas reizes, tālab tās noder teju uz katra soļa.

Reiz biju sarunājis Guntaru uztaisīt un pierīkot pie skursteņa jumta trepītes. Sēžu pie loga un gaidu. Redzu – nāk. Meistars, pamanījis mani logā, noliecas, nobrauka bikšu galus zemāk, paklapē ar plaukstām, pagludina, pieceļas stāvus. Ar cienīgu žestu izvelk no kabatas cigarešu paciņu, ar šķiltavām eleganti aizkurina cigareti, starp rādītāja un garo pirkstu lepno smēķi iežmiedzis, roku saliec tā, lai elkonis paceltos pleca augstumā… Meistars patiesi rādījās kā no smieklu grāmatas izkāpis. No svārku kabatas arī collmērs lūkojās apzinīgi! Pēc labi nospēlētās etīdes eju laukā apsveicināties. Patinot atmiņu ceļus atpakaļ, varētu sākties mūsu saruna ar Meistaru bez nodevām tam, kā ir pieņemts.

– Andris. Nu, redzi, humora bilde tev skaidra. Par to esam smējušies daudz un turpinām smiet. Bet kāds tavējais skats uz nopietnību un jokiem?

– Guntars. Zin, kā ir? Mēs tak sīkumus nevērojam, bet, ja labi ieskatās, ikkatrā niekā ir pa smieklam. Jā, nu reizēm liekas, par ko viņš tā rēc? Acīmredzot viņam ir, par ko smieties! Nu, lai smejas! Sliktāk nevienam no tā nekļūst. Neatceros, kas to teica, bet teica: «Tu zini, kas ir anekdote? Aprobežoto asprātība!» Pa daļai taisnība vien ir. Ir tādi humora meistari, kas stāsta vienu to pašu anekdoti un smejas kā kutināti, ne mazāko vērību neveltot tam, ka cits neviens līdzi nesmejas. Nu ja, par to, kā meistari savus amata brāļus pulgo un paķer, vesela komēdija. It īpaši tad, ja abi sāk ieskaisties. Piemēram. Galdnieku izsmejot: tāds galdnieks ēvelē no rīta līdz pusdienai, tad līdz launagam, bet vakarā atnāk ar cirvi pielīdzināt. Bet joks izlec arī ne no kā. Bija man tāds Jānītis, tāds pamīksts palīgs būvniecībā tajos laikos, kad bez fuksīša kā bez rokām. Pats situ latas, šuju dēļus, bet palīga uzdevums ar fuksīti gar līniju nozāģēt galus. Jau pēc skaņas dzirdu, ka zāģīša dziesma sāk skanēt arvien gaudenāk: paskatos lejup, Jānītis to pamana un pēkšņi sāk vīlēt tik veikli, ka roka un fuksis gar acīm zib. Kad meistars neredzams, dzirdams atkal, kā zāģis valkājas žēlīgāk un slinkāk.

– Andris. Senāk bija tāds štruments kā slīmests.

– Guntars. Nu ka! Tā mūsu valodiņa ar mums spēlējas. Ar slīmestu ir tā: tu atstutē mizojamo vai līdzināmo baļķēnu pret krāģi, pats uzsēdies virsū, baļķis starp kājām, slīmesta abi kloķi rokās – kož ne sliktāk par ēveli. Bet, kāpēc slaistu sauc par slīmestu, saprotams viegli: slaists tak vienmēr meklēs, kā vieglāk un lai nepārpūlētos!

– Andris. Neizskatās, ka tu būtu meklējis, kā slaistīties ar pusslodzi, vai jel kad būtu mēģinājis iejusties slīmesta lomā. Visi zina un ciena tavu meistara nagu (sens meistara raksturojums). Bet no kaut kurienes taču nāk tā iedvesma, apjausma, jā, es būšu meistars? Un atkal humors. Kad pirmīt paprasīju, lai parādi savu veco slīmestu, nebija jāgaida: cienīgi iznāci no šķūnīša, slīmestu vienā rokā pacēlis, ar īkšķi lietpratīgi pārvilki šķērsām asmenim: piekrītoši paklanīji galvu – ass.

– Guntars. Zini, ko? Puikas un agrīnās jaunības vecumā ne vella nezināju, kas būšu. Bet fizisku druku izjust nācās jau kopš bērnības – kā jau lauku neapdarāmajos darbos. Tagad saprotu, kaut kur zemapziņā tie gēni laikam snauda. Vectēvs Staņislavs 1920. gadā ienāca Latvijā no Polijas. Nepiedienīgi teikt, ka analfabēts, bet skolā nebija gājis nevienu dienu. Taču dzīves gudrs un visu lietu pratējs. Tagadējai izglītības ministrienei jāplēš mati, ak, vai, cik nekvalitatīvs cilvēks! Tolaik labākā skola bija izdzīvošanas skola. Vectēvam bija talants uz koka darbiem: taisīja mucas, koka kublus, toverus, greba karotes. Pats savām rokām sameistaroja parocīgus un efektīvus instrumentus: kaltiņus kokgrebumiem, ēvelītes ar taisnu, pusapaļu, ovālu zobu, lai pasētu visiem smalkajiem darbiem. Ziemā sataisīja amatnieka ražojumus, pavasarī pārdeva un nopirka zirgu! Bijis neiecietīgas dabas, neviens pa prātam nevarējis izdarīt, īpaši neuzticējies sieviešu rokām: tādam tik ar Stambulas konvenciju pa kaklu! Atkal smiekls! Zāģa vīlēšanā viņam līdzīgu nebija: sausam kokam savs trinums, zaļam savs, bet zāģēšanai šķērsām īpašs vīlējums: ar tādu varēja no baļķa nozāģēt dēli, planku, latu, ko vēlies! Ar neasu instrumentu nestrādāja, vēl vairāk – organiski necieta. Un nedomā vēl pamācīt vai skatīties uz pirkstiem! Ar šodienas prātu pieķeru sevi, ka nekur tālu no senču ābelēm neesmu kritis.

– Andris. Tēvs Arnolds arī bija būvnieks. Atminos, kā nāca pie manis ciemos, lai aprunātos tevis audzināšanas lietās. Pa labu gabalu redzu: mugurā goda svārks, kam viens stūris noslīdējis izteikti zemāk – uzreiz atminams, kas tā svārka iekšējā kabatā noglabāts. Nebiju ne lepns, ne iedomīgs – to trauku tukšojām divatā lēnām, mierīgi un prātīgi aprunādamies. Tolaik biju vietējais zemessargu komandieris. Arnolds noteica strikti: «Tu zemessargos to manu Guntaru neņem, viņš ir psihisks!» Nomierināju, ka ātra daba, izlēmība neliecina par novirzi: vai tad viņš savu dēlu nepazīst, piemēram, ja reiz vārdu teicis, tad tikpat kā – āmen! Vēlāk rādījās itin apmierināts, ka atnācis gan. Labs, labs esot dēls, bet audzināt vajagot – līdz sešdesmit gadu vecumam. Nu jau tev sešiem desmitiem nedaudz pāri…

– Guntars. Tēvs bija pamatīgs meistars, kas lieliski prata jebkuru darbu mājās, sovhoza būvbrigādē, kur neformāli skaitījās neaprobežots līderis: mūrēt, apmest, betonēt, likt jumtu, vai ar tādu, vai citādu segumu, tēvam bija nieka lieta. Allaž savaldīgs, iecietīgs, bet ar brāķa darbu nekad nesamierinājās, atceros, kā šķendējās: vai te neviens nemāk zāģi iztrīt, kā pienākas? Kur tai ēvelei jābūt, ko, jāmētājas, kur pagadās? Tie bija laiki, kad pēc valsts darba dienas sākās otrā maiņa mājās, kur dažkārt slodze vēl lielāka: siena pļaušana rīta agrumā, zārdošana, vešana mājās un lērumiem citu ar lauksaimniecību saistītu smagu soļu. Kaut arī neviens pa galvu, pa kaklu neskrējām, viss tika paveikts godam. Arī man un māsai Andrai bija savi pienākumi, kurus izlaist vai aizmirst bija neiedomājami.

Kad paaugos, lika mani pie atbildīgākiem darbiem, bet tad vēl nekāda amatniecība īsti neinteresēja. Arī vecāki neuzspieda turpināt dzimtas tradīcijas. Skolā tā saucamās darbmācības skolotājs kaut ko mācīja pie tiem vecajiem skrūvbeņķiem, bet tālāk par kādas finiera kastītes uzmeistarošanu netiku un nerāvos arī. Bet skola – tolaik Ķeipenes astoņgadīgā – bija pamatīga un gruntīgus pamatus ieliekoša. Matemātikā, piemēram, kaut ko neiemācīties i ne domāt: neviens nečīkstēja un nesūdzējās, ja kāds dabūja arī pa nagiem. Ja vēl tagad zinu, kur komatus salikt, tas arī no skolas un stingro skolotāju nopelns. Bet matemātika, ai, kā noderēja amatniecībā un, ai, kā noder joprojām. Piemēram? Ja tev nav citu instrumentu pie rokas, re, paņem iedzen vienu mietiņu te, otru apmēram 3 metru atstatu, trešo 4 metrus tālāk, lai aukla veidotu aptuvenu taisnu leņķi, bet ar auklas 5 metru atzīmi novelc hipotenūzu, un tā tu iegūsti precīzu taisnu leņķi. Kas tas ir par joku? Tā ir Pitagora teorēma, Pitagora bikses – praktiskā lietošanā: ar mietiņiem 3+4+5! Viegli atcerēties.

– Andris. Nu bet kaut kas taču tāds notika, ka pavilkās uz amatniecību, kuru, kā pats saki, tagad esi iepazinis līdz īkstīm un iemīlējis arī.

– Guntars. Nekas nenotika. Viena nejaušība pakaļ otrai. Pēc astoņgadīgās skolas iestājos tā saucamajos Ogres «runčos» – 32. profesionāli tehniskajā skolā – mūrniekos, apmetējos. Patiesībā iestājos tāpēc, ka citur diez vai mani ņemtu, un vidusskolai tērēt 3 gadus nenāca ne prātā: jāiegūst profesija, jāsāk pelnīt, un tad jau dzīve rādīs. Un rādīja arī. Skolas iedeva labus pamatus celtniecībā, iemēģināju spēkus vietējā būvbrigādē, bet vairāk pievilka tehnika – strādāju uz traktora, vēlāk šoferēju. Nu, jā, pa vidu pāris gadus nolauzu krievos… Tā nebija likumsakarība, drīzāk sagadīšanās atkal, ka patstāvīga meistara naga iemēģināšana sakrita ar pārmaiņām valstī: sovhozs nolikvidējās, kolektīvā saimniekošana izbeidzās. Man nekāda vērā ņemama īpašuma nebija, bizness sveša un šaubīga lieta, bet kaut kas bija jāsāk patstāvīgi. 1992. gadā iegadījās tā, ka vietējais dakteris Gastons bija uzdomājis sev guļbaļķu pirtiņu un par meistaru izvēlējās arī mani. Tās bija ne vien labas ugunskristības spēju pārbaudē, tās pavēra ceļu, kuram atpakaļgaitas vairs nebija: esmu un palikšu amata meistars. Ceļot pirtiņu – burša un zeļļa stadijas izgāju kopā ar vecmeistaru no Latgales – vīru tuvu astoņdesmit gadiem. Nekāds dresētājs nebija, jo rēķinājās, ar kādu nejēgu viņam darīšana. Pārsvarā pats apķēru, kā un kas jādara, bet vecā vīra padoms lieti noderēja ne vien toreiz: šis tas palicis nemainīgs līdz šodienai.

Pasūtītājs vēlējās, lai pirtiņu ceļam pēc sentēvu metodēm. Tikai tad tā īsti apjautu, ko es varu. Kā tas ir? Labi izkaltētus baļķēnus nevis izlaiž gaterim cauri, bet ar asu, asu cirvīti notēš – rūpīgi un precīzi. Visi pakšu salaidumi iztēšami, ar fuksīti nolīdzināmi. Būve bez nevienas skrūves, bez nevienas naglas. Stiprinājumiem ar rokas urbi (tādu, kādu lieto bērzu sulu laikā) precīzi aizzīmētās vietās jāizurbj caurumi – bez mazākās novirzes no baļķa centra, bet ēkas detaļas kopā sasit ar tapām. Arī tās ar cirvīti jānotēš tik apaļas kā ar virpu norullētas. Liekas, vienkārši, bet neviena lieta nav vienkārša, kamēr tā sveša, pag, tā laikam Upīts saka! Tādam iesācējam kā es viss likās ļoti smalks un skrupulozs darbs. Ja kas, tā pirtiņa vēl šodien stāv kā dzīva. Vēlāk metos lielos un atbildīgākos darbos.

– Andris. Atceros, tas bija tad, kad iemantoji savu darba biedru labsirdīgi iekrustīto titulu diraktors, jā, nevis direktors, bet jūsu pašu humora mēlei tik piedienīgais diraktors…

– Guntars. Tā jau bija guļbūvju lielražošana. Ražojām arī eksportam uz Vāciju, Franciju, Norvēģiju… Bet par diraktoru kļuvu vienkārši: biju vienīgais no savas 20 vīru komandas, kas saprata projektu rasējumus, prata ar cirkuli precīzi iezīmēt baļķus, stūrus. Zināja citus kaķēšanas, guļbalķu salaidumu noslēpumus. Priekšnieks gan biju, bet rāvos melnās miesās ne mazāk kā apakšnieki. Neprasi, cik labi pelnījām: ne vienmēr solītais iekrita makā, un dažs labs pasūtītāja parādiņš bijis jānoraksta kā bezcerīgi atgūstams. Nu jau labs laiciņš, kopš tas viss paputējis. Bet vienalga darba pilnas rokas. Lai cik labi draugi un amata brāļi, man tomēr labāk patīk strādāt vienatnē. Jo atkrīt daudzas problēmas, paliek – viena galva, viena bēda.

– Andris. Zinu tavu parasto sakāmo: taisījis neesmu, bet tev uztaisīšu. Kad pirms pieciem gadiem ieminējos par iespēju uzbūvēt nelielu siltumnīcu, kas labāka par nopērkamajām, jo stabila un neaiznes vējš, attrauci zibenīgi: skrūvējis neesmu, bet tev uzskrūvēšu. Sacīts darīts. Cits lūdz nomainīt dzīvokļa vai pagraba durvis, meistars atbild: tādas neesmu licis, bet tev ielikšu. Laikam esi no tiem retajiem meistariem, kam patīk restaurēt, sačinīt sašķobījušās vecās ēkas, lai izskatās kā jaunas. Tepat netālu laboji vecu šķūņa mūri, kurā laika zobs bija izgrauzis veselu lērumu dziļu robu. Risinājums oriģināls: biji dabūjis toršu garnējuma piltuvi, kuru piepildīji ar mūra javu, ko saspiedi tajos sasodītajos caurumos. Mūris salabots, stāv kā stāvējis. Arī saimniecības ēkas sienu, kas meistara smieklā šķība, greiza, bet mēru tur, izlabo taisnu.

– Guntars. Tas tikai tāds nieks. Ir piņķerīgāki darbi. Piemēram, māja uzbūvēta sasodīti aplami: nevis pēc taisnstūra formas, bet teju pēc romba: neviena taisna stūra, tad iedomājies, kas par noņemšanos, lai ieklātu grīdas segumu, lai precīzi pieskrūvētu grīdlīstes bez nevienas spraudziņas nekur, piezāģēšana nevis kā taisnā stūrī 45 grādu leņķa slīpumā, bet katrā stūrī savs atzīmējums ar mikrona precizitāti… Saimniekam var likties, ko te var ķēpāties, bet neviens vēl pamācījis, steidzinājis nav.

– Andris. Zinu tavas aizraušanās, sirds lietas. Bet varbūt īsti nezinu? Ap tevi vienmēr apkārt lipuši bērni, jo zina, ja vajadzēs, Guntars atnāks salabos un aprunāsies kā līdzīgs ar līdzīgu. Pret veciem cilvēkiem izturies ar cieņu, pietāti, allaž sniedzot palīdzīgu roku. Volejbolu kopā spēlējot, humora pāri pārēm: ar savu nelielo augumu, bet fantastisko lēcienu prati gan bloku uzlikt, gan nogremdēt gar malu spēcīgi, gan acīgi iemānīt ar plaukstas sakļāvumu, ko sauci par ķūlīti. Neviens nezina, ko tas nozīmē, draugi zina… Draugi zina, ka nu jau vairāk nekā 13 gadu esi atsacījies no glāzītes. Reizēm pašķendējamies, ak, nabadziņš, jākodējas, jāārstējas? Ko āksties, ja negribi atmest?

– Guntars. Jā, bija skaisti laiki. Tagad, kopš dzīvoju savrup savā mājiņā, ar ļaudīm satiekos daudz mazāk. Sirdslietas? Tāpat kā tev: sports, mūsu stihija volejbols, basketbols bieži vien sapņos vēl rādās. Kā katrs normāls cilvēks esmu tiecies pēc ģimenes, man ir dēls Krišs, kuram nodoms iekļauties labā būvnieku komandā, kas dosies uz Norvēģiju… Nervozēju – kaut nu, kaut nu izdotos, jo komanda notur pie kārtības, disciplīnas un darbs māca darītāju. Strādājam arī kopā, bet diemžēl mani smalkie darbi tādi, ka vienam jāstāv un jāgaida, lai tiktu tālāk uz priekšu. Jārēķinās ar visu, arī ar to, ka tas, kam esi atdevis sirdi, reizēm pieviļ, grūti saprotamā kārtā pēkšņi – kā smiltis cauri pirkstiem slīd un zūd. Taisnība, ka visu dziedē darbs, un šad tad ir tā, ka pie tā vien tveros. Labi, ka apkārt ir draugi, bet arī viņi nespēj iedot visu, pēc kā tiecas sirds. Bet laiks iet, un turos pie vārdiem, ka zeme ar visu debesu jumu ir apaļa un kaut kad, kaut kur visi reiz satiksimies.

– Andris. Tā noteikti būs. Tu esi no tiem, kas dod un neprasa, kas par to būs. Un tieši šā iemesla dēļ tev viss arī būs. Paldies, ka piekriti sen gaidītai sarunai!