Par tautas saglabāšanu

[ A+ ] /[ A- ]

«Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās,/Pat savā zemē tā neaug kā nākas,» tā pirms vairāk kā 20 gadiem mēs dziedājām, gaidot Atmodu, un, šķiet, šie vārdi ir aktuāli arī šodien. Cerību, ka mūsu saknes tomēr neizpūs, dod tas, ka beidzot arī valstsvīri ir sākuši runāt ne tikai par politiku un ekonomiku, bet arī par tautu.

Vai prezidents ir vienā frontē ar tautu?

Valsts prezidents Valdis Zatlers savā atskaites un nākotnes redzējuma uzrunā Latvijas Universitātē kā vienu no nākotnes prioritātēm minēja tieši tautas saglabāšanu. Kaut arī politikas analītiķi, kā vienmēr, nevarēja iztikt bez kritikas, pārmetot prezidentam emociju trūkumu un nekonkrētību, es Valda Zatlera runā tomēr saklausīju diezgan emocionālu un tiešu vēstījumu, ka viņam rūp Latvijas cilvēki. Var jau būt, ka es dzirdēju to, ko tik ļoti vēlējos dzirdēt, taču mani spēcināja prezidenta vārdi par to, ka, neskatoties uz demogrāfisko risinājumu dārdzību, tie jāsāk īstenot nekavējoties, jo runa ir nevis par naudu, bet par Latvijas nākotni. Cerību deva arī tas, ka prezidents runāja ne tikai par tautu kopumā, bet tautas masā spēja izdalīt arī atsevišķu indivīdu, uzsverot, cik nozīmīgs ir katra iedzīvotāja pienesums valstij pašlaik un arī turpmāk.

Ko nozīmē saglabāt tautu?

Tautas saglabāšana parasti saistās ar demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un emigrācijas mazināšanu, taču, manuprāt, tas ir daudz plašāks jēdziens. Tautas nākotne nav atkarīga vienīgi no jauno ģimeņu labklājības. Tauta – tie esam mēs visi, ne tikai jaunās māmiņas, kuras rada bērnus, un uzņēmēji, kuri rada naudu, bet arī pensionāri, bezdarbnieki un visi citi, kuri šajā dzīves periodā valstij nav ekonomiski izdevīgi.

Ja Valda Zatlera vārdi par katra atsevišķā indivīda nozīmīgumu tiešām ir patiesi, tad Latvijas valstij ar cieņu būtu jāizturas pret katru tās iedzīvotāju. Lai strādājošie cienītu valsti un godprātīgi maksātu nodokļus, viņiem ir jājūt cieņa arī no valsts puses. Lai koks zaļotu, ir jābūt ne tikai auglīgiem pumpuriem, bet arī spēcīgām saknēm. Nevar cienīt jaunatni, bet aizmirst par pensionāriem, kas savu dzīvi ir atdevuši Latvijai un vēlas vecumdienas pavadīt cilvēka cienīgos apstākļos.

Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām, ka viņi labāk saņem algu aploksnē nekā maksā nodokļus, jo ar pārsimts latiem, ko saņem liela daļa Latvijas iedzīvotāju, nav iespējams pabarot ģimeni, uzturēt vecākus, kuriem nepietiek ar valsts nodrošināto pensiju, un vēl rūpēties par valsti, atdodot tai trešo daļu ienākumu.

Lai saglabātu tautu, ir jārealizē sociāli atbildīga politika, taču atklāts paliek jautājums, vai tas tiks darīts? Vai prezidenta cēlā runa nesīs rezultātus un tai būs ietekme uz valdības lēmumiem? Vai arī, līdzīgi citām uzrunām, tā iegulsies kādā atvilktnē kā labi paveikts sabiedrisko attiecību darbs?

Ne tikai kvantitatīvs, bet arī kvalitatīvs rezultāts

Visbeidzot, svarīga loma tautas saglabāšanā ir ne tikai kvantitatīvam iedzīvotāju skaita pieaugumam, bet arī kvalitatīvām pārmaiņām. Ko dos tas, ka sadzims bērni, ja viņu vecākiem nebūs kur strādāt? Ja nebūs vietu bērnudārzos un skolas grāmatas maksās tik dārgi, ka zupas virtuves kļūs par mūsu ikdienu? Ir vecāki, kuri grūtos brīžos vēršas sociālajā dienestā, bet ir arī tādi, kam ir grūti pārvarēt savu kaunu un lūgt palīdzību, tāpēc viņi izvēlas aizbraukt.

Mēs varam maksāt lielus piedzimšanas pabalstus un māmiņalgas, bet bērns ir jāuztur arī pēc gada vecuma sasniegšanas. Tieši tāpēc tautai, lai tā turpinātos un neiznīktu, ir vajadzīga stabilitātes sajūta, drošība par savu nākotni, par iespēju strādāt un sajust piederību valstij visas dzīves garumā.