Pārspīlējumā nav tikai pārspīlējums

[ A+ ] /[ A- ]

Pārspīlējumā nav tikai pārspīlējums

Andris Upenieks

Ja samiernieciskais Sabiedriskās domas centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš pēkšņi kļuvis tik radikāls, droši vien, ka labi vairs nav: viņš prognozē, ka valsts «izvilks» tikai kādus 20 gadus. Viņa kritikai var daudzviet piekrist, izņemot par tiem 20 gadiem un arī šo: «Ja ne ārējā starptautiskā konteksta – ES, NATO, Rietumu pasaules demokrātiskās slieksmes, (..) Latvijā parlamentārisms (..) būtu izbeidzies. Gan jau kāds «vadonis» būtu «nokārtojis lietas», un tauta (..) kā 1934. gadā, tam būtu uzgavilējusi.» Nav tik traki, bet pārspīlējumā dažkārt nav tikai pārspīlējums, bet arī daļa īstenības. Pateicoties atgūtajai demokrātijai, iepazinām vadoņa tēlu citā skatījumā. Kārli Ulmani par «īstenu vadoni» izloloja paša autoritārā režīma cenzētā prese, viņa paša pielīdēji, slavinātāji. Vēsturnieki atzīst: vadoņa pielūgsme sekmēja to, ka slavējamais savai nekļūdībai sāka ticēt pats, nereti zaudējot realitātes mēru.

Esam atguvuši demokrātiju, bet tā nav tikai piedalīšanās vēlēšanās. Ja vara aicina kļūt aktīvākiem, stāties partijās un no turienes veidot nākotni, tā ir demagoģija, un nav izeja: partijā toni nosaka tās spice, un tava balss tur neko nenozīmēs. Bet spicē tu nenokļūsi, jo tur savējiem vietas nepietiek un partijas nāk un iet. Tas, ka aiz dažām platām mugurām parlamentā iebalsojam arī viduvējību baru, ir tiesa. Arnim Kaktiņam taisnība, ka deputātu korpuss kļūst arvien vājāks un vājāks, tur nokļūst aizvien mazāk tādu, kuri ir tik kvalificēti, lai pieņemtu valstiskus lēmumus.

Ko varam mainīt? Varam izkustēties no dīvāniem, parakstīties par referenduma ierosināšanu, jo tāda iespēja nesen bija, bet mēs palikām dīvānos. Varam savākt arī tos 155 000 parakstus, lai šo netaisnīgo barjeru, kas faktiski tautas nobalsošanu mums atņēmusi, atjaunotu līdz taisnīgas latiņas līmenim. «Mana balss» prasības var noraidīt, bet referendumam ir augstākais tiesiskais spēks. Pacietības vadzim nedrīkst atņemt tiesības – lūzt.