Vīrs ar mugurkaulu un savu stāju, pozīciju, bez jel kādas pozas. Sava doma, savs viedoklis par visu. Spēcīga personība, nebaidās atzīt arī alošanos, kā pats saka: tikai idiots nemainās. Nevienam neizdabā. Dažkārt arī mūsu domas īsti vai pagalam nesakrīt, bet tas nav traucējis sarunāties: strīdos dzimst patiesība. Par vienu esmu pārliecināts – GUNTIS GRŪBE ir personība ar pilsoniski aizraujošu, dedzīgu dabu, patriots, strādīgs, rosīgs joprojām, dažkārt ar asu, ironisku mēli, kas pamato argumentēti. Tālab ir vērts aprunāties. Par visu ko.

Guntis pārliecinoši uzskatāms par īstenu Ogres novada jumpravieti. Ieguvis pamatīgas inženiertehniskās zināšanas, visas darba lietu prasmes, iemaņas Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, pēc tam absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Inženieris, ekonomists. Politiķis. 1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no 159. Madlienas vēlēšanu apgabala, 1990. gada 4. maijā nobalsoja par deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu».

– Kā skolmeistars zinu, ka katrā bērnā sēž iekšā kāds talants, ko skola diemžēl nespēj pat uztaustīt. Kā ar dzelžu skrūvētāja talantu, kāds piemīt tev? Un kā to modināt mūsdienu bērnā?

– Nekāda jau tāda izcila talanta ne bērnībā, ne jaunības, ne manos spēka gados nav bijis. Lauku vidē dzimis un audzis, ātri iemācījos, ka jāciena jebkurš darbs un tad arī maizīte būs! Taču ar nosacījumu, ka darbs jāprot, jāmācās padarīt arvien krietnāk, lai pašam nebūtu kauns un darbu nepazudinātu. To man rādīja māte, kura prata visu, arī vīru lauku darbus: art zemi, kultivēt, ravēt un citādi apkopt laukus, novākt ražu, to rūpīgi nogādājot klētī vai pagrabā. Arī mans vecākais brālis darīja visu pamatīgi, un tā dzelžu skrūvēšana manās rokās iekrita pati no sevis. Jā, arī sukas no viņa dabūjām, kad abi ar dvīņubrāli viņa traktoru HTZ 7 ar rokas sajūgu gandrīz dīķī noslīcinājām, jo apjukumā neatķērām to sajūga rokturi pacelt, bet spiedām tik uz bremzēm. Bremzēt dzīvē bieži nācās arī sevi, piemēram, kad dzirdēju tālumā spēlējam akordeonu, visa sirds šai mākslai rāvās līdzi un kāpa no krūtīm laukā, bet mūzika bija jāaizmirst: tā laukos nesolīja ne maizīti, ne pavalgu. Palika vien sapnis. Šad tad paņemu rokās akordeonu un drīz vien nolieku nost: par vēlu. Pamatskolas laikā skolotāji man bija ne tikai priekšmetu pasniedzēji, bet arī dzīves gudri pedagogi: daļa vēl Kārļa Ulmaņa laikā savu arodu bija apguvuši. Skolotājs mācīja domāt, ka reizrēķina tabulas iekalšana nav galvenais, lai kļūtu par labu darba darītāju un godājamu pilsoni. Savs talants neatklājas visiem vienlaikus, un kādreizējais divnieku karalis dažkārt top par zinātnes spīdekli! Bet… tikai ar darbu!

– No visiem tavas dzīves gājuma tituliem man visvairāk imponē – inženieris. Vai tik šis jēdziens nerodas pirms augstu skolu beigšanas? Pamats neieliekas daudz agrāk? Biji taču mehanizators Ogres rajona kopsaimniecībā «Ogre», kas aptvēra plašu teritoriju, tavējo Jumpravu ieskaitot.

– Manā gadījumā nekādu brīnumu nav. Attālos rados bija mehāniķis, kurš mūs abus jaunos zeperus ievēroja un aicināja jau pēc astotās klases beigšanas pastrādāt darbnīcās pie tehnikas remonta. Tajos laikos labības kombaini uz saimniecību atnāca nesalikti, tāpēc tos vajadzēja saskrūvēt, noregulēt un palaist darbā. Negāja viegli, bet mēs tajā vasarā sameistarojām veselus trīs! Darbnīcas veči bija patīkami pārsteigti, un tieši viņu uzticība bija tā, kas ierādīja mums abiem – dvīņubrāļiem – īsto dzīves ceļu, kas ielāgo, ka katrai skrūvītei ir sava vieta, uzdevums un pat vismazākā mehānisma funkcionēšanai tā precīzi tur jāiestāda. Tas palicis kā pamats, gan ilgstoši nostrādājot uz kombainiem (7 sezonas), gan braucot uz dažādas markas traktoriem, kuri mani klausīja, nevis es tos. Tā bija lielā inženierija, jo, kad kļuvu par toreizējās saimniecības «Ogre» galveno inženieri, tad nebiju vienkārši priekšnieks – sprukstiņš, bet varēju pie dzīvības dabūt jebkuru verķi, kas bija pārstājis pukšķēt! Tas arī būtu vēlējums jaunajiem radošajiem un daudzsološajiem vadītājiem, politiķiem: iemācies arodu vispirms pats un tikai tad iedrošinies pamācīt citus!

– Esi viens no autoriem grāmatā par Priekuļu tehnikumu. Īpaši simpatizē tavs raksts. Kā tik smalki esi spējis atainot savas «gaismas pils» būtību?

– Grāmatas «Priekuļu tehnikums XI desmitgadēs» īstenie autori ir bijušā Priekuļu tehnikuma absolventi un darbinieki Māris Niklass, Pēteris Rengelis un Malda Lībiete, kuri apkopojuši pamatīgās mācību iestādes hroniku. Jā, esmu šīs grāmatas viens no līdzjutējiem un šo to arī uzrakstījis. Ar dziļu cieņu pret Latvijas vēsturi, tehnisko zināšanu lomu. Laukos bez tehnikas nu nekādi nevarēja iztikt ne tajos tālajos gados, ne mūsdienās. Šim nolūkam vajadzīgi zinoši, praktisku pieredzi apguvuši meistari. Kā ar arodapmācību mūsdienās, nezinu spriest, bet, cik zināms, pieprasījums pēc labiem amata pratējiem (arī autobusu šoferiem) kā nekad akūts.

– Par saviem skolotājiem savā rakstā «Kāds pamats, tāda ēka, tāds cilvēks» esi teicis viedus vārdus: «Nemaz nebūs sentimentāli, ja teikšu, ka tā bija ne vien pasniedzēju augstā profesionalitāte, bet arī mīlestība, kura piemīt tikai gudriem un sirdsgudriem cilvēkiem.» Koncentrētā veidā pastāsti, lūdzu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem?

– Mūsu kurss ne mazākā mērā nevarēja būt viegli pārkožams rieksts nedz mūsu jaukajai audzinātājai Valdai, nedz arī kursa kuratoram – tehnikuma direktoram Feliksam Circenim. Kaut iesākām 31, beidzām no pamatsastāva tikai 16, bet tehnikuma finišu sasniegušie varēja būt mierīgi: ne augstākā matemātika, ne citas nepieciešamās zināšanas, ne darba prasme nebiedēja visus turpmākos gadus.

– Kur stingrība, tur arī sodi, kuriozi un labvēlīga paķeršana…

– Skolas prasības nesaudzēja nevienu: slaisti un citi pavieglāka rakstura īpašnieki te ilgi uzkavēties nevarēja. Leģendārā mācību daļas vadītāja Pauļa Javas uzaicinājums ierasties pie viņa pēc dokumentiem bija ne tikai taisnīgs spriedums, bet arī iespēja tehnikumu pabeigt vai nu neklātienē, vai pēc dienesta armijā, kur neviens vien puika pārtapa par vīru. Vēlāk, mācoties LLU Mehanizācijas fakultātē, gan Ekonomikas fakultātē, varēju pārlapot teicamos konspektus augstākajā matemātikā. Pasniedzēja Biruta Strupule iemācīja ne tikai strukturēti, loģiski pierakstīt nepieciešamo, bet arī perfekti apgūt priekšmetu. Vēl tagad dzīvā atmiņā pasniedzējas skaldītie vārdi – atkārtosim šo kārtulu! Tie skanēja kā paša Dieva balss no debesīm! Ja vēl šodien nespēju savu darbu noformēt pavirši vai pa roku galam, par to īpašs paldies jāsaka tehniskās rasēšanas pasniedzējam Alfrēdam Priedītim, kura inteliģence un takta izjūta lika nosarkt ne vienam vien rasējuma ķēpātājam. Cienījamā pedagoga talants uz vienkāršas tāfeles ar visparastāko krītu zīmēja perfektus trīs dimensiju detaļu izklājumus, bet ar brīvu roku zīmētie apļi ne par mata tiesu neatšķīrās no cirkuļa vilktajiem. Pēteris Neimanis (ar iesauku Zumma – no paša spārnotā teiciena: «Sazummēsim šos ampērus un voltus!») elektrotehnikas stundas piepildīja ar aizrautīgu skološanos. Pa starpām tur netrūka lielāko rakaru stiķu, kuri izpaudās gana radoši: te pasniedzēja krēsla dibendaļā iedzenot lāpāmās adatas, te tīši izsaucot īssavienojumus kabineta kabeļu mudžekļos. Ka no tā ciestu priekšmeta apguve, diez vai kāds atceras. Tāpat kā bargos sodus diez vai kāds piemin ar ļaunu: paši nevaldāmākie palaidņi daļu vasaras brīvlaika itin taisnīgi pavadīja vai nu kopmītņu koridoru mazgāšanā, logu pucēšanā, vai arī lāpstas cilāšanā Andra Sikšņa būvētajā sporta kompleksā. Mūsdienām par sliktu runājot, tolaik neviens no tā nenomira un nesūdzējās, bet atbildēt par savu rīcību iemācījās pats un savlaikus! Arī tehnikas instruktori bija ļoti zinoši un ar humoru apveltīti: ja kāds gribēja ieliet ūdeni radiatorā, kura ar gaisu dzesējamam traktoram nemaz nebija, tad instruktors to arī vēlīgi ļāva, no kā ne vien ūdens spainis aizlidoja pa gaisu, bet to pašu gaisu pušu plēsa pārējo censoņu nevaldāmie smiekli…

– Smagi, bet aizrautīgi?

– Jā. Viegli nebija, piemēram, tehniskā mehānika un materiālu stiprība, kuru pasniedza ļoti jaunais pasniedzējs Jānis Rubenis, rokā devās gan smagi, gan viegli. Aizrautība, vienkāršība, skaidrība! Tos priekšmetus nevarēja nezināt, jo Rubeņa neslēptais un sarkastiskais joks izkārtoja nesekmīgu atzīmi dubultā: tehniskajā mehānikā un materiālu stiprībā arī, bet tehnikums bija jāpamet… Krietnu mācību, ka jebkurš priekšmets jāmācās regulāri, guvām no ķīmijas pasniedzējas Valdas Circenes. Viņa acīgi pamanīja jebkuru audzēkņa vaļību, un pelnītais «cvaņķis» ielikās taisnīgi, bez žēlastības, savukārt uz nesekmīgās atzīmes labošanu nācās labi pagaidīt un pamācīties. To, ka loderība atspēlējas tikai uz savas ādas, Valdas Circenes iespaidā esmu ielāgojis uz mūžu. Protams, ka piecdesmit gadu daudz ko iezīmē citādās krāsās. Bet būtiskais paliek. Un būtiskais ir dzīves pamats, kas mainās tikai detaļās. Un kāds pamats, tāda ēka, tāds cilvēks.

– Cik noderīgas inženierzinības, laba meistara nags tev šodien?

– Neesmu vairs jauneklis, zem mašīnām, traktoriem skrūvēt vairs neložņāju. Jā, iznāk kādu jestrāku vārdu pateikt šodienas «meistarīšiem», kas bieži vien klientu kā naudas mašīnu uzlūko, bet savu arodu neprot. Jau gandrīz desmit gadu esmu pārsviedies uz datortehnikas apgūšanu: jo gatavoju auto dīleriem mājaslapās tehniskos aprakstus, cenu lapas, dizaina elementus reklāmas kampaņām, pielaboju programmatūru. Arī šeit palīdz iepriekšējā pieredze, zināšanas, neatlaidība, jo bieži jāapraksta auto, ko neesmu aptaustījis, arī jātulko no svešām mēlēm. Nav viegli, bet turos vēl formā.

– Kāpēc, tavuprāt, mūsdienu izglītība pārgājusi uz visa apgrābstīšanu bez pamatiem un māju ceļ nevīžīgi, grīļīgi – no jumta, bez pamatiem? Bet reformu pārizgudrotais velosipēds minas bez stūres un pedāļiem…

– Vienkārši! Programmu sastādītājiem, bīdītājiem, it īpaši kabinetu ekspertiem, trūkst profesionalitātes un godaprāta. Lietpratība nav ārzemju zinību pārkopēšana, apgrābstīšana un balamutēšana tizlā hibrīdvalodā. Profesionalitāte balstās uz labām zināšanām, praksi, savas tautas pieredzi laikā un telpā, filozofisko pamatu apgūšanu ieskaitot. Ja tādu pamatu nav, kādas var sagaidīt mācību programmas, mācību grāmatas, tehnoloģijas? Ja par godaprātu, tad, manuprāt, 10 baušļiem jāpiepulcē vienpadsmitais: tev nebūs līst, kur neko nejēdz, un būs tev apgādāties ar kādu nieku kauna…

– Nesen ieminējies, ka neapdomīgā izglītība izjaukusi skolā tik nepieciešamo hierarhiju – skolēns, skolotājs. Toties kā sēnes pēc lietus saauguši skolotāju uzraudzības, kontroles kantori, kas paģērē sēdēt bezjēdzīgos zūmos, it kā nedēļas laikā būtu izgudrota jauna pedagoģija…

– Nu kā to stulbumu glaunāk apzīmēt? Kā vari kādam arodu iemācīt, ja tam tiek borēts no malas, ka skolmeistars nemaz nav nekāds meistars un viņam, pēc bērnu tiesību definīcijas, var uzspļaut? Nekad Latvijas vēsturē nav bijusi pieļauta tik deformēta demokrātija! Skolā jābūt kā skolā! Ir māceklis, un ir meistars! Jā, slikti, ka dažs meistars nav savu misiju apzinājies un pats savu arodu iemācījies. Tas nu gan ir bēdīgi, un nevajag muldēt par skolotāja prestižu, ja tam nav galvenā – materiālās ieinteresētības, kas skolai piesaistītu talantus. Čakša, redz, pļāpā, ka pedagogs saņems 3000 eiro uz rokas, bet nesaka, kurā gadu simtenī tā būs.

– Kā spirgts ūdenskritums pāri mums gāzās Atmoda, Latvijas Tautas fronte (LTF). Kālab izlēmi iet politikā? Kā iemantoji LTF uzticību un frontes atbalstu 1990. gada Augtākās Padomes vēlēšanās?

– Ogres rajonā, arī Jumpravā Atmodas laiks ienāca strauji un dinamiski. Jumpravieši bija lepni par savu ciematu, bet izredzes atgūt savu valsti spārnoja. Man par kandidēšanu vēlēšanās bija jāizšķiras pāris dienās, un tas nebija vienkārši, jo Rīga nekādas labas jūtas neraisīja: jau tad zināju par atsevišķu darboņu kāri pēc varas un intrigām. Taču pienākuma apziņa un spīts manī darīja savu. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka šajā maratonā, kas bija vēlēšanu kandidātu izvirzīšana, uzvarēšu pieredzējušo un populāro menģelieti Ivaru Krampi. Tautas frontes atbalsts man likās kā atzinība manam darbam. Vai tur bija arī kas cits, nezinu.

– Daudziem aizmirsusies Augstākās Padomes deputātu kandidātu demokrātiskā virzīšanas kārtība. Nesen kāds soctīklu politologs melsa, ka pa laukiem braukājuši kandidāti, kas bičojuši tautfrontiešu balsis… Atgādini, lūdzu, kā bija patiesībā!

– Augstākās Padomes vēlēšanas notika uz vienmandātu vēlēšanu sistēmas pamatiem, un tur sīvi cīnījās gan LTF, gan Interfrontes kandidāti. Mans vēlēšanu apgabals bija netipisks, jo es cīnījos ar tautā ļoti pazīstamu pārstāvi, tāpēc vēlēšanu sapulces, kur varēju saņemt vai nesaņemt balsis, tika ļoti skrupulozi uzraudzītas. Visu noteica, vai kandidāts spēj vai nespēj uzrunāt auditoriju un atbildēt uz gana āķīgiem jautājumiem. Es savas balsis savācu priekšlaikus un ļāvu savam konkurentam vākt sev nepieciešamās, uz atlikušajām tikšanās reizēm vairs nebraucot. Gribējās, lai viss rit demokrātiski un uzvar ļaužu izvēle.

– Jauši vai nejauši aizmirstam 1990. gada 21. aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulci Daugavas stadionā, kur vairāk nekā 8000 deputātu par neatkarību nobalsoja pirms jums. Vai viņu balsojums nebija labs mandāts jums?

– Ogres rajonā jau pašvaldību vēlēšanās LTF atbalstītie kandidāti guva labus rezultātus, tāpēc man nebija brīnums, ka Ogres rajona visu līmeņu deputāti 1990. gada 21. aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulcē atbalstīja Latvijas neatkarības ideju, kas bez šaubām bija labs pamats arī manam balsojumam 4. maijā. Diez vai šo faktu esam aizmirsuši, bet dažam labam «mūsdienu varonim» nav izdevīgi to atcerēties.

– Nav saprotams, kāpēc tik grūti atzīt kļūdas. Arī to alošanos, kad neatkarību, tās saturu aizkrāsoja ar neizdevušos formu – baltiem galdautiem: visus afišu stabus rotāja Balto galdautu diena, nevis Neatkarības atjaunošanas diena…

– Baltajam galdautam jau nav nekādas vainas, un kurš gan latvietis nezina, ko simbolizē baltā krāsa, kad un kur tas galda auts ir klājams. Bet Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu pārsaukt par Baltā galdauta svētkiem bija vai nu īsredzīgi, vai muļķīgi. Žēl, ka daudzi to uztvēra kā direktīvu, glaimojoši apdzejoja kā spožu ideju un tradīciju, kas izrādījās mākslīgs piekariņš dabiskam, radošam garam: nu nav latvietis tendēts uz tādu čupošanos, kas raksturīga citām nācijām. Jā, var teikt, ka mums ir Jāņu, Ziemassvētku, Meteņu, Lieldienu… sanākšanas, bet tās sakņojas tautiskās un pārbaudītās tradīcijās.

– Visas jaunās varas sola sakārtot valsti, tās pārvaldi, veikt strukturālas reformas. Jau 32 gadus! No 1993. gada 12 gadus biji Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors. Kā darbojas tā saucamā valsts pārvalde, kur izplēn tās strukturālās reformas? Kāpēc biji spiests augsto amatu pamest?

– Sākšu ar vienkāršāko! Mani vienkārši izmeta no dienesta valdības sēdē 2 minūšu laikā, pat nedodot vārdu. Kāpēc? Kā teica viens premjers, es par daudz zinot. Bet būtība bija tāda, ka neglābu vienas superģimenes varoni no cietuma, kurš bija iekārojis paņemt viesnīcas korpusa daļu Jūrmalā par prasta dzīvokļa cenu. Jā, publiski klāstīja, ka man ir vairākas disciplinārlietas, bet tās nevienā tiesā nebija izskatītas un vēlāk arī netika pierādītas. Tas netraucēja bez konkursa vadītāja amatā iecelt zeņķi, kurš iepriekš bija vadījis trīs cilvēku kolektīvu Zemkopības ministrijā, bet izdarīja vajadzīgās darbības superģimenes goda glābšanā…

– Kas, tavuprāt, jādara, lai beidzot sakārtotu valsti darbos, nevis vārdos?

– Viss jānosaka profesionalitātei un godīgumam. Kā to izmērīt naudas varas laikā? Nav receptes! Jo esmu redzējis, kā pēc izskata godīgi cilvēki naudas iespaidā mainās nevis dienās, bet stundās!

– Nesen runāju ar senu tautfrontieti, kas lika nodot tev sveicienu, jo pirms daudziem gadiem Zemes dienesta šefs Guntis Grūbe personīgi palīdzējis kāda zemes strīda taisnīgā izšķiršanā.

– Paldies.

– Ko novēli Ogres novada un Latvijas ļaudīm?

– Uzvaru Ukrainai, mieru, labklājību Latvijai! Mācekļiem labus, stingrus meistarus, novada ļaudīm gudrus, lietpratīgus vadītājus, ģimenēs mīlestību!