Pauls Butkēvičs: Man pieder viss, kas ar mani ir noticis

[ A+ ] /[ A- ]

Aktieris Pauls Butkēvičs skatuvei un publikai atdod sirdi.

Tautā iemīļotais aktieris Pauls Butkēvičs 8.augustā atskatās uz saviem 70 gadiem. Tur ir ko redzēt. Paula neizsmeļamo stāstu vidū allaž plaša un godīga sirds ar visu, kas dzīvītē bijis un būs. Arī šoreiz brīva un atraisīta saruna par gadiem, mākslu, mīlestību un dzīvi arī.

Saruna ar mākslinieku. Kinoaktieri, kas filmējies ne tikai Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām, atveidojis vairāk kā 150 lomu, no kurām nozīmīgākās spēlētas filmās «Es visu atceros, Ričard!», «Elpojiet dziļi!», «Rallijs», «Nepabeigtās vakariņas», «Ilgais ceļš kāpās», «Mirāža», «Aija», televīzijas filmās «Tumsas puķe», «Ne tikai soneti», «Emīls Dārziņš», «Aktrise Rāgārēs». Aktiera dzīves gaitas un lomas atspoguļotas grāmatā «Kājām pa Ugunszemi» (Sol Vita, 2001.). Vispusīga un talantīga personība, kura apguvusi ne vien augstāko skatuves meistarību, bet mācījusies (ne diplomam, bet zināšanām) arī mūziku, kordiriģēšanu, tehniku, tieslietas, vēsturi un filozofiju. Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslinieks.

Bijušais lēdmanietis tagad savas dienas vada kopā ar savu jauko dzīvesbiedri Zintu Daudzeses pagasta «Rudzīšos». Nesen biju ciemos un pārliecinājos, ka nekādā ziņā viņiem tur neklājas slikti. Neskaitāmajās sarunās bez jel kādiem zemtekstiem esmu piedēvējis Paulam tautas mākslinieka titulu, kuru paša jubilāra humors pielabo tuvāk loģikai – mākslinieks iz tautas un tautai.

– Pirms pāris gadiem kādā intervijā esat atzinies, ka jau 50 gadu jubileja signalizējusi par cilvēcisku nogurumu. Nu nācis klāt vēl viens desmitgades pārītis, bet darbošanās liecina par gluži vai jaunas enerģijas pieplūdumu. Kā tad ir patiesībā?

– Jaunjelgavas stādu audzētavā nopirkām dievkociņu, kurš ņēma un nolūza. Jaukā pārdevēja teica: «Ar to ir cauri, metiet ārā!» Bet, ielikts vāzē, ar laiku sadzina jaunu atvasīšu lērumu, darbs tikai stādīt dobē… Tā arī ar tiem gadiem. Kad vada ģimenes gaisma, saulrietu miers un rītu spirgtums, liekas, ka kāds visu laiku ausī čukst: «Dari, kamēr vari!» Protams, ka sirds ik pa laikam apjautājas, vai neesmu noguris? Un pa laikam atpūšos arī. Bet dvēsele dīku mieru negrib pazīt. Tās tad laikam būs tās dievkociņa atvasītes, kuras prasās augt lielas…

Ja jau augs, tad izaugs…

– Viena no šīm atvasēm bija pēdējo gadu izlolotā izrāde «Es visur aicināts un izraidīts…» Ar manām lieliskajām skatuves partnerēm – Karīnu Lučiņinu (Daugavpils teātris) un Elīnu Cileviču (mūzikas skolotāja Ķeipenes skolā), ar komponisti Ilzi Kārkliņu un visiem citiem, kas līdzēja tapt tai mākslas kategorijai, kura iekļaujas manis formulētajā patiesībā un pateicībā. Pēdējo gadu radošajam dzinulim vistiešākais sakars arī ar to, ka, aizveroties lielās skatuves priekškaram, tas jauki un svinīgi atveras tuvāk pie tautas – skolās, kultūras namos, bibliotēkās un vienkārši brīvā dabā. Izrāde gāja pie sirds ne vien klausītājiem, bet arī pašiem tās radītājiem. Skaistas melodijas, patiesi vārdi…

– Bet ar smeldzīgo motīvu – visur aicināts un izraidīts.

– Ar smeldzīgo un brīžam arī traģisko. Un ne jau tikai māksliniekam. Ikkatrs no mums kaut reizi dzīvē esam aicināti un izraidīti. Tā nav koķetēšana ar vārdiem, tā ir skarba īstenība. Kurā darbojas teju vai visi cilvēcībai svešie mīļvārdiņi – liekulība, vara, nauda, nenovīdība… Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad diletantisms nevar vairs samierināties ar talanta blakus esamību, liekulība – ar atklātu vārdu, meli – ar patiesību… Bet es neturu ļaunu prātu un izrādei nav nekāda sakara ar to, ka defektu varētu mākslīgi taisīt par efektu: mēs vienkārši izdziedam patiesību, kura reizēm mēdz būt sāpīga un pamācoša kā visa dzīve…, kurai pateicos par to, ka man pieder viss, kas ar mani ir noticis…

– Pie līdzīgām sirds izrādēm laikam pieskaitāms arī nesen paša veidotais mūzikls «Mīļais melis»

– Šo darbu esmu veltījis savai mātei (iekš kino) Elzai Radziņai. Pirmizrādē bija daudz cilvēku – kultūras darbinieki, uzņēmēji, skolotāji, īpašie viesi, kuru vidū bija arī staļiniskajās represijās cietušie ļaudis, kas mūsu pausto vārdu un mūziku laikam saprata vislabāk. Te noteikti jāpiemin lielā kultūras sadarbība ar Madlienas bibliotēku un tās vadītāju Dainu Liepu, jo tieši šajā lauku apgaismības ēkā esam koncertējuši gan Ziemassvētkos, Lieldienās, gan jubilejās un citos svētkos. Izrādās, ka likteņa taisnīgākie lēmumi lūdz padomu sakāmajam – ko sēsi, to pļausi. Jo cauri meliem un pazemojumiem, pakļaudamies dvēseliskām pūlēm, krietnam darbam un veselīgai nojautai, laimīgā kārtā vari tikt pie patiesības un draugiem, kuri tevi ciena, mīl, saprot un nenodod…

Raimonds Pauls, piemēram, allaž akcentējis, ka viņam draugu nav, jo tas prasa laiku un uzmanību. Jūs allaž paužat gluži pretējo, ka lielākā bagātība ir draugi, kuru neskaitāmajā pulkā iekļāvušies gan padsmitnieki, gan ļoti cienījama vecuma gara tuvinieki…

– Tas ir Paula viedoklis, un lai viņš dara, kā grib. Es nezinu, kā var apgrūtināt draugi. Man viņi ir vecumā no 5 līdz 105 gadiem. Saņemu tūkstošiem dziļi sirsnīgu un patiesu vēstuļu, un daudzi rakstītāji balso arī par manām dziesmām. Labi saprotu, ka katrs grib sagaidīt arī atbildi. Un tas šajā interneta laikmetā nav nemaz tik neiespējams. Arī pateicība liek rīkoties tā un ne citādāk. Ja zinu, ka par disku «Te esi, tu biji, tu būsi», kuru iedziedājām ar Elīnu Cileviču (Ilzes Kārkliņas mūzika) nobalsojuši 29 000, tad patīkamais skaitlis nav attaisnojums tam, ka par saviem atbalstītājiem varu nelikties ne zinis. Un vēl. Draudzībai bieži vien pietiek ar skatienu vai rokas spiedienu. Dāvana, puķes, pudele, torte ir skaista tradīcija, bet tomēr arī etiķete, bez kuras varam mierīgi iztikt, vai ne? Īsāk sakot, mani apgrūtina nelabvēlis, nevis draugs.

– Latvijas deviņdesmitgadei par godu Latvijas radio 2 rīkotajā dziesmu konkursā «Latvijas Likteņdziesma» (visu laiku populārākās dziesmas) ar Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmu «Es esmu bagāts» esat izcīnījis otro vietu, aiz sevis tālu atstājot gan slavenus dziedātājus, gan komponistus…

– Te ir tas, ko mēdz dēvēt par trāpīšanu desmitniekā. Tautas jušana nav iemācāma vai kā citādi iespaidojama. Tas lielā mērā noteikti ir arī dziedātāja un publikas attiecību jautājums. Tauta vēlas patiesību, un viņa nav prastā kārtā ap stūri vedama. Ja joki, tad īsti, nevis pakaļdarināti, ja prieks, tad līdz gavilēm, ja traģēdija, tad līdz asarām… Ir viena grūta, faktiski neapgūstama lieta – acis. Tu vari līdz smalkākajai precizitātei noslīpēt žestus, balsi, intonāciju, bet nevari iestudēt acis. Tu vari vaikstīties un valbīties, kā vēlies, bet bez sirds jušanas un pārdzīvojuma acu skats tavus dvēseles melus agri vai vēlu nodos… Diemžēl pārāk bieži redzu mūsu zvaigžņu un zvaigznīšu locīšanos deviņos līkumos bez mazākās dzirksteles acīs. Ko tādi meklē Eirovīzijās? Tas ir viltojums, kuru nespēj kompensēt nedz dzidrākā balss, nedz izkoptākās kustības. Kā skatītājs esmu redzējis un dzirdējis, kā aktierim balss aizķeras asarās. Man nevajag, lai viņš padzied tālāk, man pietiek ar to, ka viņš ir savās jūtās tik patiess, cik patiess vien var būt… Cilvēkam, kas tikko iemīlējies, nekas nav jāpierāda, jo ik solis liecina un nodod…, kaut arī tiek rūpīgi slēpts. Uz skatuves nav citādāk. Augstākā ticamība nav zvērēšanai un sišanai pie krūts, bet mulsam smaidam vai kautri slēptam skatienam. Bet nu jau mēs aizrunājāmies līdz augstākajai skatuves meistarībai.

Atceros epizodi no slavenajiem «Septiņpadsmit pavasara mirkļiem», kurā Pauls Butkēvičs kopā ar leģendāro Vjačeslavu Tihonovu nospēlē teksta, zemteksta, smalku žestu un mīmikas apvienojumu kā aktiera augstākās meistarības paraugu… Kā rodas un kur paliek šie mākslas šedevri?

Rodas talantā un pacietīgā darbā. Harijs Liepiņš mēdza teikt, ka aktierī jābūt saviem deviņdesmit procentiem talanta un tikai desmit procentiem darba. Varētu viņam piekrist, ja man ar tiem desmit nebūtu tik smagi jānopūlas… Protams, ka sevišķai meistarībai jābūt tur, kur runā nevis teksts, bet zemteksts, neuzkrītošs žests, skatiens, acis… Turklāt jāņem vērā, ka publikā nesēž muļķi. Reizēm man kā skatītājam ir gluži vai aizvainojoši, ja smalka jušana tiek aizstāta ar bļaustīšanos un visu ekstremitāšu staipīšanu, mīlestība ar nekautrīgu atkailināšanos, smalka erotika ar perversijām… Pieminētā epizode (kā daudzas citas) ar Vjačeslavu Tihonovu ir iekļauta krievu kino institūtu mācību programmās, kura saprotamā kārtā ir apgūstama atbilstoši katra spējām, nevis kopējama…

Daži mākslinieki savu aktierisko meistarību pārnes uz Saeimas nama skatuvi…

Negribu par to izteikties, jo var pasprukt kāda rupjība. Varu tikai bilst, ka tas, ka mākslinieks tiek izmantots politiskām spēlēm, nav attaisnojams tam nožēlojamam stāvoklim, kur kāds mīksto pirkstu cilātājs nekautrējas taisnoties, ka nav īsti sapratis, kur iekūlies…

Jubilejas reizei itin piedienīga izrādes «Es visur aicināts un izraidīts» filozofija, kur cita starpā rodama arī šī Fransuā Vinjona atziņa – «Būt karalis es tikai sapņos spēju, bet atmozdamies visu pazaudēju…»

– Fransuā Vinjona vārdi atbilstīgi tieši man. Tā ir mana dzīves harmonija, kura joprojām spēj vienot taustāmo ar dvēselisko, redzamo ar jaušamo, spēj iegūt un zaudēt un varbūt kā nekad agrāk skaudri just, cik viegli, ja tu vēl pacelties spēj… Arī šie vārdi, kuri noslēgs mūsu sarunu, ir no tās pašas izrādes. Tie ir manas rokas rakstīti, pārdzīvoti un itin iederīgi – vēlējumā maniem draugiem, kuriem varbūt ietrāpīsies palasīt šo interviju vai vismaz iedomāt par savu 70 gadus veco draugu un dvēseles radinieku: «Vai ir kaut kas skaistāks par patiesību? Savienosim sirdi, prātu un dvēseli Patiesībā un Pateicībā!» Jūsu Pauls Butkēvičs.

Andra Upenieka foto