Pēdējais eņģelis

[ A+ ] /[ A- ]

Nesen internetā man atsūtīja aizkustinošu video stāstu par suņa uzticību. Par to, kā universitātes profesora dzīvē ienāk mazs kucēns, abi sarod un kļūst labi draugi. Kā jaunais suns iemanās visādos veidos tikt ārpus sētas, lai jau pie darbavietas durvīm sagaidītu savu saimnieku.

Bet tad kādas sanāksmes laikā profesors pēkšņi saļimst un vairs nepārnāk. Skumju pārņemtais dzīvnieks dienām un naktīm nenolaiž acis no universitātes durvīm, pa kurām reiz bija nācis Draugs. Ziemu nomaina pavasaris, sazaļo koki, nobirst lapas, atkal snieg, bet suns joprojām gaida. Garām iet jauna sieviete un sirsnībā samīļo nelaimīgo. Viņš šo žestu neatraida, bet arī nepieņem. Acis turpina raudzīties pēc Drauga.

Ir ziemas nakts. Suns joprojām savā cerību postenī. Sapnī viņš redz laimīgās dienas kopā ar saimnieku, līdz aizmieg pavisam. Titros izlasām, ka tā noticis pagājušajā gadsimtā Tokijā. Video stāsta varonis dzimis 1923.gadā, 1925.gadā zaudējis saimnieku, bet pats uz citiem medību laukiem devies 1935.gada 8.martā.

Mainās gadsimti, bet suņa daba palikusi tāda pati. Mana kolēģe pat nonākusi pie atziņas, ka tieši šis dzīvnieks ir pēdējais eņģelis, ko Dievs cilvēkam atstājis tepat līdzās, uz zemes. Ja labi apdomā, viņas teiktajā ir sava daļa patiesības. Mēs taču visi zinām tik bieži piesaukto teicienu: «Jo vairāk es iepazīstu cilvēkus, jo vairāk iemīlu suņus.» Iespējams, mēs savos mazajos brāļos meklējam un atrodam to, kā mums pietrūkst līdzcilvēkos. Dēļ šīs bezgalīgās uzticības un nesavtīgās kalpošanas visā pasaulē saviem četrkājainajiem draugiem, it īpaši suņiem, cilvēki gatavi celt pieminekļus. Un tālab arī šoruden Vispasaules dzīvnieku piemiņas dienā dzīvnieku kapsētā «Citi medību lauki» zem kuplajām priedēm atkal saplauka ziedu un svecīšu mežs. Un mazās liesmiņas man vēlreiz atgādināja šo stāstu par suņa uzticību.