Piemineklis nevis laikam, bet mūžībai

[ A+ ] /[ A- ]

Latvijas Zinātņu akadēmijas profesors, akadēmiķis Jānis Stradiņš, atklājot Latvijas pirmā apustuļa, bīskapa svētā Meinarda pieminekli, atzina, ka kristīgā ticība Latvijā ienāca miermīlīgā ceļā.

Ievadīt Latviju kristīgās Eiropas, tās vērtību pasaulē – tāda bija svētā Meinarda misija, raugoties no šodienas skatu punkta. Piektdien, 24.septembrī, Ikšķilē iesvētīts piemineklis Latvijas pirmā apustuļa, bīskapa svētā Meinarda godam.

«Zaļo koku ielokā granītā kaltais piemineklis mūsu apustulim svētajam Meinardam ir zīme, ka tautai jāgodā kristīgās vērtības, kas prasa sakārtot arī laicīgo dzīvi,» teica kardināls Jānis Pujats.

V.E. Jānis kardināls Pujats iesvētīja pieminekli Latvijas pirmā apustuļa, svētā bīskapa Meinarda godam.

«Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi, lai sludinātu, ieradās Līvzemē kopā ar tirgotājiem, jo vācu tirgotāji, kurus ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži, braucot kuģos pa Daugavas upi, apmeklēt Līvzemi,» neticami senus notikumus no Livonijas Indriķa hronikas atgādināja Latvijas Zinātņu akadēmijas profesors, akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Toreiz bija krusta kari, ļoti asiņaini laiki, kad Tuvajos Austrumos kristīgā ticība cīnījās ar islāmu, bet te, Ziemeļaustrumeiropā, tolaik pagāniskajā Līvzemē ienāca kristīgā ticība. Kā tas notika? Vai ar uguni un zobenu, vai ar krustu un mīlestību?

«Realitātē bija abi veidi,» atzina Jānis Stradiņš. «Taču pirmā dominante bija mīlestības ceļš, ko pārliecinoši pārstāvēja Livonijas apustulis svētais Meinards, augustīniešu mūks no Zēgebergas klostera pie Brēmenes.»

Vēl tagad Zēgebergā esot liela sarkanu ķieģeļu baznīca, kurā apustulis Meinards kalpojis kā priesteris. Augustīniešu ordenis bijis nevis militārs, bet gan garīgs ordenis, dibināts uz svētā Augustīna idejām. Tā bijusi viena no inteliģentākajām mūku apvienībām, kuras regulas vēlāk noteica Rīgas bīskapijas, Domkapitula darbību, kas nodibināja pirmo skolu Rīgā un Latvijā.

«Latvijā kristīgā ticība ienāca miermīlīgā ceļā, ar Meinardu, kuru 1186.gadā iesvētīja par bīskapu un kurš savā amatā šeit, Ikšķilē, aizvadīja mūža pēdējos desmit gadus,» uzsvēra profesors, akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Pāvests Jānis Pāvils II 1993.gadā oficiāli atzina Meinardu par svēto, par Māras zemes aizbildni.

Pieminekļa atklāšana bija arī patiesības brīdis, kad tauta atdeva godu tam, kas pirms 830 gadiem mūs pievienoja kristīgām vērtībām. Pāri laicīgajam pacelto simbolizē uz granīta postamenta novietotā skulptūra ar uzsvērto garīgo vertikāli – krustu uz krūtīm. Tēlnieks Viktors Suškēvičs svēto Meinardu attēlojis bīskapa tērpā, pasvītrojot, ka tā ir liela garīga personība, kas nāk no Viduslaikiem.

«Šāda projekta realizācija bija iespējama tikai komandā,» atzina Viktors Suškēvičs. Uzsverot, ka aiz Ikšķiles svētā Meinarda katoļu draudzes prāvesta Konstantīna Bojāra, kardināla Jāņa Pujata un sponsora SIA «Itera – Latvija» prezidenta Jura Savicka «mugurām» viņam bijuši ideāli apstākļi radošam darbam.

Savu finansiālo līdzdalību šajā projektā Juris Savickis raksturoja lakoniski: «Tautai, kas nezina savu vēsturi, nav nākotnes». Pēc senas tradīcijas dāvinātāja vārds iemūžināts piemineklī.

Ar svētā Meinarda otro atnākšanu – viņa svētību saņem ne tikai ikšķilieši, kuru novada dome atbalstīja un finansēja pieminekļa pamatu un laukuma labiekārtošanas darbus. Arī katrs garāmbraucējs – dienu un nakti, jo tumšajā laikā skulptūra ir apgaismota.

Būtībā Latvijā ir sācies jauns evaņģelizācijas posms. Simboliski, ka tas notiek laikā, kad tauta tiek sašķelta un novājināta, jo tās stiprākā daļa spiesta pamest dzimteni. Palicējiem ir svarīgi nesalūzt, būt laimīgiem.

Gunta Dinbira foto