Pieņemot pareizus lēmumus, mēs visi varam daudz ko mainīt – arī valstiskā līmenī

[ A+ ] /[ A- ]

Kaspars Špēlis pie viena no Latvijas dižakmeņiem.

Šoreiz mūsu viesis ir Ikšķiles novada Kultūras mantojuma centra vadītājs – Tīnūžu muižas saimnieks, veidotājs un krājuma bagātinātājs Kaspars Špēlis.

Vizītkartei:

Kaspars Špēlis

* Darbs, izglītība un liela daļa interešu saistīta ar Latvijas kultūras mantojumu.

* Strādā Ikšķiles novada Kultūras mantojuma centrā.

* Galvenokārt pievērsies etnogrāfijas, folkloras un militārās vēstures jautājumiem, par kuriem arī veidojis vairākas izstādes Latvijā un vienu ASV.

* Pašlaik darbojas, lai Ikšķilē veidotos jauns un nozīmīgs izglītības centrs.

* Brīvajā laikā cenšas apkopot materiālus nākotnes pētījumam par latviešu tradicionālajām zemnieku pūra mēbelēm.

– Vai atbalstāt teritoriālo reformu un kam, jūsuprāt, būtu jāvelta īpaša uzmanība?

– Man nav šaubu, Latvijai ir nepieciešams jauns administratīvi teritoriālais iedalījums, kas praktiski veicinātu iedzīvotāju dzīves kvalitātes līmeņa pieaugumu. Tam jābūt pārdomātam solim, kam jāuzlabo iespēja iegūt labu izglītību, saņemt laicīgu medicīnas aprūpi, kvalitatīvu kultūras dzīvi; kas nodrošinātu ekonomisko izaugsmi un aizsardzības sistēmu. Latvija nevar atļauties pastāvīgi eksperimentēt ar neapdomīgi pieņemtām politiskām idejām, lai pēc kāda laika vēlreiz mēģinātu…

Pašreizējo «novadu reformu» labi raksturo tās idejas virzītāju komunikācijas veids, spītīgi ignorējot sabiedrības intereses – nespēja (nevēlēšanās) dot skaidras atbildes uz jautājumu, kā plāns praktiski ietekmēs Latviju un valsts iedzīvotāju nākotni. Dažkārt liekas – komunikāciju veido kāda nedzīva, robotizēta sistēma, kura darbojas tikai savas programmatūras un uzstādījumu robežās. Protams, tas ir sastopams arī ikdienā «uz ielas», bet tai nav jākļūst par normu. Esmu pārliecināts – administratīvi teritoriālais iedalījums jāveido ne tikai saimnieciskās/ekonomiskās kategorijās, bet domājot par identitāti, kā arī kultūrvēsturiskajām tradīcijām balstītu politiku. Izmaiņām teritorijas plānojumā jānovērš padomju okupācijas laikā radušās kļūdas (nevis jāatgriežas pie tām) un vienkāršoto pieeju problēmu risinājumam, kad cilvēks tiek uzskatīts par ekonomisku vienību/resursu.

– Valsts un cilvēku labklājībai ļoti nozīmīga ir veselības aprūpe…

– 19.gadsimta beigās Latvija piedzīvoja strauju iedzīvotāju un vispārēju pārticības līmeņa pieaugumu, kas ļāva «pārdzīvot» ārprātīgus cilvēku zaudējumus 1.pasaules karā (lielākie Eiropā…). To, ka mēs nepazudām kā tauta, noteica vairākas likumsakarības. 19.gs. beidzot tika atcelta dzimtbūšana un lauksaimniekus atbrīvoja no smagās klaušu sistēmas, ļaujot saimēm izpirkt savas mājas. Šajā laikā mainījās arī klimats, kas būtiski ietekmēja ražu apjomu, un kartupelis kļuva par glābiņu neražas gadā. Vienlaikus ar izglītības iespējām pieauga latviešu biedriskošanās tradīciju līmenis, sekmējot lauksaimniecības un rūpniecības attīstību. Visbeidzot, 19.gs. II pusē būtiski pieauga medicīnas kvalitāte un pieejamība. Profesionāli ārsti, izglītotas vecmātes, slimnīcas, potes un sabiedrības izglītošana veicināja mirstības samazināšanos jaunu cilvēku vidū. Latviešu skaits tuvojās trīs miljonu atzīmei. Tas, ka mūsdienās medicīnas darbiniekiem ilgstoši jāprotestē, lai tiktu izpildīts likums, ir ne tikai apkaunojums, bet skumji parāda arī valstiski bezatbildīgu attieksmi pret tautas nākotni. Manuprāt, izmaiņas algu sistēmā atrisinātu tikai problēmas vienu pusi, bet ar to būtu jāsāk. Medicīnas aprūpe lielai daļai sabiedrības ir grūti pieejama, nereti tā atrodas zemas kvalitātes un nolaidības ēnā. Nedrīkst radīt apstākļus, kad pamatvērtībai jākļūst tikai turīgu cilvēku privilēģijai. Par saviem līdzpilsoņiem ir jācīnās.

– Kas būtu jādara tautsaimniecības jomā?

– Latviešu valodas vārds «tautsaimniecība» cieši saistāms ar vārdu «saime» un «tauta». Saime ir ģimene, bet tauta – daudzu ģimeņu kopums. Mērķtiecīga, jēgpilna un godīga darbošanās – saimniekošana. Tā, protams, ir ciešā vienībā ar izglītību, veselības aprūpi, atbalstu, drošību u.c. jautājumiem. Pats vārds jau norāda, ka ģimene ir valsts pamatvērtība, uz to jābūt orientētai valsts politikai un centieniem. Diemžēl realitāte ir pretēja, jo dzīves apstākļi liecina – tieši ģimenēm un «sabiedrības šūniņu» vēl tikai plānojošiem cilvēkiem jāsaskaras ar virkni grūtību – lieki šķēršļi saimniekošanai, kas varētu radīt papildus ienākumus, grūtības paredzēt līdzekļus izglītībai, veselības aprūpei un tālākām nākotnes perspektīvām. Tas viss atbalsojas valsts galvenajās problēmās – demogrāfijā, emigrācijā, izglītota darbaspēka trūkumā, veselības problēmās, neticībā bērnu izaugsmes iespējām, bīstamā dabas resursu izsaimniekošanā utt. Ir pilnībā jāpārskata nodokļu politika, jāsamazina birokrātijas vēriens, dažādos veidos jāmotivē mūsu cilvēkos vēlme kaut ko uzsākt/radīt/pilnveidoties, neierobežojot viņu pamatvērtības.

– Kas ir svarīgākais izglītības laukā?

– 2012.gadā Tīnūžos atvērts jauns Izglītības centrs, kur apskatāma ekspozīcija, kas veltīta latviešu strēlnieku vēsturei. Centra pasākumi paredzēti, lai veicinātu un uzlabotu izglītības un kultūras dzīves darbu. Pa šiem gadiem centrs bija iesaistīts virknē dažādu projektu, sākot ar pazīstamām filmām, teātra izrādēm, izstādēm, TV raidījumiem un skolēnu projektiem. Es redzu, cik vietai ir nozīmīga loma mūsu vēstures izpratnes un identitātes stiprināšanā, ielūkojoties plašākā perspektīvā. Daļai jaunāko apmeklētāju centra tēmas vēl pilnīgi svešas, bet pirmie iespaidi top spilgti un turpmāko izziņu motivējoši. Tā ir interesantākā darba daļa, jo redzams, kā mainās paaudzes, aktualitātes un pati izglītības sistēma. Ar to visu es vēlos pateikt, ka svarīgākais – cilvēka redzes lauka, garīgā apvāršņa paplašinājums ārpus skolas vides, atrašanās labvēlīgā, attīstību veicinošā lokā un, bez šaubām, individuāla pieeja, nešķirojot skolēnus ne pēc kādām pazīmēm. Man šķiet, Izglītības ministrija pēdējā laikā nāk klajā ar radikāliem plāniem, attālinoties no izglītības pamatidejas.

– Kultūras jomā esam gan lielvalsts, gan…

– Ikdienā gūstu apstiprinājumu tam, ka kultūras jomā esam lielvalsts. Redzu arī to, ka strauji zaudējam kultūras mantojuma vērtības. Visam pamatā ir nezināšana, vienaldzīgā attieksme un zemā sabiedrības izpratne par garīgo lietu nozīmi. Grūti ir attaisnot masveidīgos gadījumus, kad dārgais «eiroremonts» tiek nosaukts par restaurāciju; sena ēka zaudē visu, kas to padarīja īpašu, unikālu. Vēl šokējošāka – arheoloģisko pieminekļu, apbedījumu postīšana un senlietu pārdošana uz ārzemēm. Esmu novērojis, ka ir tieša saikne attieksmei pret līdzcilvēkiem un attieksmei pret kultūras mantojumu.

– Jūsu novēlējums līdzcilvēkiem?

– Cilvēkam ir lielas iespējas mainīt procesus, kas notiek ap viņu. Visbiežāk vēlamies ķerties klāt augstam līmenim, līdz saprotam, pietrūkst resursu, atbalsta, esam tikai «mazas skrūvītes». Patiesībā mēs ar savām «mazajām» ikdienas izvēlēm varam mainīt ļoti daudzas lietas. Varbūt to grūti uzreiz pamanīt, bet laika līnijā tas ir uzkrītoši. Vienmēr būs kāds, kurš no mums ietekmēsies, vai kāds, kurš iegūs tās pašas atziņas. Tikai pieņemot pēc iespējas pareizākus lēmumus, palīdzot, atbalstot kādu, nevairojot nejēdzības, rūpējoties par savu veselību un rīkojoties līmenī, ko fiziski spējam ietekmēt – mēs jau darām daudz.

Priecīgus Ziemassvētkus un lai mums visiem labi klājas!

Uldis Prancāns

Foto no personiskā arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem