Ienākot Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu baznīcā, dievnama apmeklētājus sagaida pārsteigums – te var apskatīt un pat aptaustīt ornātus, kas ir Romas katoļu baznīcas garīdznieku liturģiskie tērpi, celebrējot Svēto misi.

Līdzās katram tērpam ir arī neliels apraksts, bet tas vēl nav viss – dievnamā apskatāmi arī izšūšanas tehnikā veidoti kristīgie simboli, ko izmanto liturģiskajos tērpos, priekšmetos un arhitektūrā. Dažādās radošās tehnikās vizualizēti arī Ogres baznīcā izskanējušo sprediķu fragmenti.

Izstādes autores ir Ogres Sv. Meinarda baznīcas svētdienas skolas skolotājas – Santa Purmale un Ilze Terēze Gulbe.

Ornāti – vēstures liecinieki

Baznīca vēsturiski ir viena no vietām, kur sabiedrība iepazina no Eiropas nākušās kultūras un saimnieciskās aktualitātes, tajā skaitā, redzot liturģiskās tekstilijas, uzzināja par dažādiem jauniem rokdarbu veidiem un tehnikām, kā arī tekstiliju materiāliem un kompozīciju veidiem. Pēc tam sievietes centās to visu apgūt un izmantot savu apģērbu un interjera priekšmetu darināšanā. Liturģiskās tekstilijas Latvijā ir līdz šim maz pētīta tēma, lai gan tās ir nozīmīgs mantojums, caur kuru atspoguļojas mūsu valsts kultūrvēstures dažādi aspekti. To vidū arī, piemēram, rokdarbu attīstības vēsture. Izšuvumi, kas rotā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tapušos Ogres Sv. Meinarda baznīcā izstādē redzamos ornātus, ir roku darbs. Tie tapuši dažādās rokdarbu tehnikās – aplikāciju, krustdūrienu, ķēžu dūrienu, spodrdūrienu, tamborējumu un citās vēlīnā baroka, rokoko, bīdermeijera, jūgendstila, art deko un klasicisma stilā.

Santa Purmale Ogres Sv. Meinarda draudzē ir ne vien svētdienas skolas skolotāja, bet arī baznīcas dzīves koordinatore. Viņa palīdz priesteriem un prāvestam risināt dažādus organizatoriskus jautājumus, kā arī organizē pasākumus, iesaistot citus draudzes locekļus. Ikdienā Santa strādā kā dizainere, tāpēc likumsakarīga ir arī viņas saistība ar ornātu izstādes organizēšanu. Daudzus no šiem eksponātiem priesteri joprojām izmanto ikdienas kalpošanā, bet daļa ir seni, un tiem ir vēsturiska vērtība. Atlasīt izstādei ornātus palīdzēja priesteris Andris Vasiļevskis no Aizputes Kristus Karaļa draudzes, kurš kolekcionē katoļu liturģiskos tērpus. «Tērpus izraudzījāmies pēc izšuvumiem, kas atrodas muguras daļā un ir acij vistīkamākie un estētiskākie. Sagrupējām pēc laikiem un vecuma. Ikdienā nodarbojos arī ar modi, tāpēc tērpu māksla man ir tuva. Izstādē zem katra ornāta ir arī neliels apraksts, lai apmeklētājam būtu skaidrība par tērpa būtību. Piemēram, ir arī ļoti krāšņs 19. gadsimta beigu melns ornāts, uz kura ar sudraba diegiem izšūtas lilijas, peonijas. Melni ornāti katoļu baznīcā gan ir retums, jo melno krāsu ornātos vairs neizmanto,» skaidro Santa, piebilstot, ka daži izstādē redzamie ornāti faktiski ir muzeja eksponātu cienīgi – samtā izšūti, īsti mākslas darbi.

Liturģiskie tērpi atspoguļo modi

Ir ornāti ar Dievmātes attēlu, kas izšūti gleznieciskajā dūrienā, un zem Dievmātes kājām samītā čūska, kuras zobos ir kārdināšanas ābols un ir fragments no Atklāsmes grāmatas. Vēl ir ornāti, kur salikti kopā piecu ziedu veidi, izšūta Jēzus monogramma, Dieva jērs. Pamata audumi ir seni – zīds, samts. «Ir ornāts naivisma stilā – izšūts ar puķītēm – rozītēm. Šķiet, kur tad priesteris dosies tādā tērpā, bet tas ir tik skaists! Un to var uzvilkt, sagaidot, piemēram, Vasarsvētkus. Kāpēc ornāti ir tik skaisti? Cilvēks rada Dievam to skaistāko, tas jau ir rakstīts Svētajos rakstos. Caur liturģiju arī sākas pateicība, Dieva godināšana, slavēšana. Ja kādu godini un slavē, tad viņam arī radi visskaistākos un dārgākos tērpus, atribūtiku, arī biķeri ir zelta sudraba. Tas viss ir Dieva godam,» saka Santa, piebilstot, ka nenoliedzami liturģiskie tērpi atspoguļo arī attiecīgā gadsimta modi. Visi seko modei, arī baznīcas. Arī pašas baznīcas savulaik celtas atbilstoši attiecīgā gadsimta arhitektūras stilam, tāpat arī ornāti tapuši atbilstoši attiecīgajam vēstures posmam. Šobrīd ir askētiskais laiks un arī liturģiskie tērpi ir askētiskāki, varbūt dārgāks pamata audums, bet mazāk izšūts – cilvēkiem tam vairs neatliek laika.

«Mūsdienās liturģiskie tērpi ir modernāki, vieglāk uztverami, bet savulaik tie bija izšūti zelta diegiem, izmantoti žakarda audumi, kas ir dārgi un retums. Otrkārt, tērpi ir ļoti krāsaini, kas atsvaidzina arī baznīcu. Iespējams, apmeklētājus Dievs uzrunās ar šādu skaistumu. Izstādē aplūkojami arī ornāti, ko priesteri joprojām lieto. Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu baznīcas prāvests Modris Lācis izprot mākslas būtību, un viņam ļoti patīk tieši senie ornāti ar vēsturisko pieskārienu, un viņš mēdz izvēlēties senu, izšūtu ornātu vijoles formā, savukārt poļu priesteri dod priekšroku mūsdienīgākiem ornātiem, kas arī šūti no skaistiem, dārgiem augumiem, bet reti kur vairs ir roku darbs – izšuvumi izšūti ar šujmašīnu, ko ieprogrammē, izveidojot datorā attiecīgu zīmējumu,» stāsta Santa, piebilstot, reizēm dievkalpojuma laikā priesteri var būt greznāk tērpti nekā prāvests, bet tas nav nekas neparasts, jo kalpošanas laikā visiem priesteriem ir vienāda misija neatkarīgi no amata un liturģiskos tērpus katrs drīkst izraudzīties pēc savas gaumes.

Ja ornāti spētu runāt…

«Interesanti aizdomāties, cik tūkstošiem mises ir svinētas šajos ornātos, cik reizes tie vilkti. Arī paņemot rokās, izturies ar bijību – pirmkārt, tas ir priestera tērps, otrkārt, cilvēka roku darbs, mākslas darbs. Pat diegi ir vēsturiski. Ja ornāti spētu runāt, tie pastāstītu par skaistajiem vēstures mirkļiem, kuros piedalījušies. Protams, svarīgāks ir pats priesteris, kuram šis tērps ir mugurā,» saka Santa, piebilstot, ka, ja ir tikai viens ornāts, tad no rīta to uzvelk viens priesteris, vakarā cits. Visi izstādē redzamie eksponāti ir autentiski – cilvēku roku darbs. Daļa no izstādē redzamajiem liturģiskajiem tērpiem ir no Ogres baznīcas krājumiem, daļa atvesti no Līksnas. Izstādei izvēlēti ornāti, kuros ir izšuvumi. Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu baznīcas krājumos ir daudzi savulaik priesteru izmantotie ornāti, daži laika gaitā pāršūti, miksējot stilus, tādējādi zaudējuši autentiskumu, bet arī tie ir saglabājami vēsturei.

Katram priesterim nav sava ornāta. dievnama sakristejā atrodas skapis, kur glabā liturģiskos tērpus, un priesteri tos izvēlas atbilstoši liturģiskā gada krāsai, Jēzus Kristus dzīvei.

Savukārt Ilze Terēze Gulbe piebilst, ka lielāko daļu tērpu priesteri atved no Polijas, kur ir atsevišķas to ražotnes. Latvijā šos tērpus lielākoties darina klostermāsas, darbu darot lūgšanā. Katrs adatas dūriens – tā savā ziņā ir lūgšana.

Ilze Terēze skaidro, ka liturģiskajā gadā vispirms ir baltā krāsa, kas ir svētku krāsa, to velk debesu godam. Baltā var būt apvienota ar zeltu. Vēl ir sarkanā krāsa, ko lieto Vasarsvētkos, Kristus ciešanās un mocekļu piemiņas dienās. Tad ir zaļā, dzīvības krāsa, ko lieto parastajā liturģiskajā laikā, kad nenotiek kādi īpaši svētki, un violetā krāsa – Adventa un gavēņa laikā. Vēl ir rozā krāsa, ko velk divas reizes gadā – trešajā Adventa svētdienā un gavēņa laika ceturtajā svētdienā. Šobrīd priesteri vēl tērpjas baltā krāsā, bet pēc Vasarsvētkiem, kas būs 28. maijā, viņi tērpsies jau sarkanā krāsā, pēc tam zaļā.

Simbolu kolekcija kā lūgšana

Ilze Terēze Gulbe ir rīdziniece, pēc izglītības mājturības un vizuālās mākslas skolotāja un svētdienās gan Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu baznīcā, gan arī Katoļu ģimnāzijā vada Labā Gana katahēzes nodarbības bērniem no pusotra gada vecuma un lielākiem, kas būtībā ir Montesori pedagoģija.

Līdz ar 12 liturģiskajiem tērpiem izstādē var aplūkot aptuveni 40 Ilzes Terēzes Gulbes izšūšanas tehnikā veidotos kristīgos simbolus, ko izmanto liturģiskajos tērpos, priekšmetos, arhitektūrā, kā arī izstādi Labā Gana telpās – «Sirds rezonanse vai Dieva Vārds manā sirdī», kur dažādās radošās tehnikās, izmantojot inovatīvus materiālus, izšujot, filcējot, naglojot un citādi veidotās vairāk nekā 25 glezniņās vizualizētas pārdomas par Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu draudzē dzirdēto Dieva Vārdu, lielākoties no priestera Pāvila Kamolas sprediķiem, kas mākslinieci uzrunāja un lika aizdomāties. Pievienota arī kāda Svēto rakstu vieta. Tieši priesteris P. Kamola arī iedrošināja veidot šādu izstādi. «Ogrē īsā laikā esmu piedzīvojusi tik daudz, cik neesmu piedzīvojusi Rīgā daudzu gadu garumā, īpaši pateicoties priestera Pāvila sprediķiem, kā Dievs caur viņu uzrunā,» atzīst māksliniece.

Rokdarbi Ilzi Terēzi aizrāvuši jau kopš bērnības. Beidzot devīto klasi, viņai bijuši jau divi pašas gatavoti tautastērpi. Apguvusi dažādas senās rokdarbu tehnikas un aušanu gan Amatniecības kamerā, gan pie dažādiem meistariem. Ar tautastērpu darināšanu aizrāvusies līdz brīdim, kad palūgts salabot altāra segas un priesteru tērpus. Tas raisīja vēlmi uzzināt vairāk par liturģiskajos tērpos un aksesuāros izmantotajiem simboliem. Savā ziņā tas kļuva ne vien par hobiju, bet arī ikdienu. Mācījusies arī teoloģiju ar mērķi iepazīt liturģiskos simbolus. Pabeigusi lekciju ciklu «Altāra kārtošanas praktiskie teoloģiskie aspekti», meklējusi informāciju internetā. Māksliniece atzīst, ka, veidojot izstādi par simboliem, vēlējusies labāk iepazīt Dievu, pētījusi, kāda ir krāsu nozīme, kādus simbolus izraudzīties un kāpēc. «Tā ir mana kalpošana, nevis darbs. Labot segas, kas aizvien vairāk bija mašīnu izšūšanā, apguvu arī mašīnizšūšanu – programmēšanu. Savā ziņā simbolu kolekcija, ko esmu veidojusi, ir mana lūgšana, es pati vairāk varu iepazīt Dievu. Ilgi meklēju variācijas, kamēr to simbolu izšuju. Programmēšanu mācījos Burdas skolā,» saka Ilze Terēze, kuras sapnis ir rast telpas savai darbnīcai un savai kolekcijai – tekstila instrumentu muzejam, kur ir instrumenti no vēstures līdz mūsdienām, un, kas zina, varbūt šī darbnīca varētu atrasties arī Ogres novadā.

Simboli – sava veida valoda

Ogre ir pirmā vietā, kur mākslinieces izšūtie simboli publiski būs redzami vienkopus. Tie ir ne vien simboli uz liturģiskajiem tērpiem, bet arī virs altāra vai uz procesijas krusta, arī interjerā. Tas palīdz vairāk izzināt Dievu un garīgo pasauli, un šūšana viņai ir kā lūgšana, kā meditācija. Tas ir laiks klusumā, laiks lūgšanā. Savu simbolu kolekciju Ilze Terēze veidojusi jau aptuveni trīs gadus un atzīst, ka bijis interesanti apskatīties, kuri simboli no Ogres draudzes vēl nav viņas kolekcijā. Simboli papildināti gan ar čūsku, gan skeleta galvu.

Jautāta, vai simboli katoļiem un luterāņiem atšķiras, Ilze Terēze teic, ka daži atšķiras, piemēram, luterāņiem ir Lutera roze, kādas nav katoļiem, bet būtībā tērpi ir samērā līdzīgi. Luterāņi ikdienā nestaigā sutanā, savukārt katoļu priesteri arī ikdienā staigā sutanā, kas ir melnais tērps.

«Ir lietas, ko nav iespējams nekur iemācīties. Es mācos, ceļojot pa baznīcām, pētot liturģiskos tērpus, pārzīmējot simbolus, skatoties, no kā tie veidoti, cenšos pati tos izšūt. Simboli ir ļoti dažādi. Ir, piemēram, kādas 50 krusta formas, katrai ir simboliskā nozīme. Šie simboli savā ziņā ir sava valoda. Izstādē var aplūkot vairākus simbolus, kas ir Ogres draudzē, un tiem doti arī apraksti, lai cilvēki var šos simbolus vairāk iepazīt. Protams, pāri visam ir pateicība Dievam, lai es varētu kalpot, radot šos darbus. Tiesa gan, nav tik vienkārši sagatavot šādu izstādi baznīcā, kas ir sakrāla telpa,» atzīst māksliniece.

Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu baznīcā nule kā atklāto izstādi Baznīcu dienas un nakts ietvaros 27. maijā un arī pēc tam aicināts apmeklēt jebkurš, kuru interesē vēsture un mode, neatkarīgi no konfesijas. Protams, kā jau ierasts, Baznīcu nakts programmā visas dienas garumā un arī vakarā paredzēta plaša programma. Tā ir iespēja nedaudz pavērt noslēpumainības plīvuru saistībā ar dažādām norisēm Dievnamā, ja tā var teikt, pieskarties mūžībai, milzīgajam noslēpumam. «Tā ir iespēja piedzīvot to skaisto, ko Dievs pasaulei atstājis. Varbūt cilvēkam tā būs pirmā saskarsme ar Dievu caur šiem ornātiem, izšuvumiem un mūziku. Tas būs garīgais piedzīvojums, pieskaršanās šim noslēpuma.»