Plāteres skolas ceļš tās audzēkņu un pedagogu gaismā

[ A+ ] /[ A- ]

Plāteres sešgadīgās pamatskolas kolektīvs Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.

Plāteres skola darbojās no 1857.līdz 1968.gadam. Vairāk kā 100 gadu laikā izglītības iestāde pieredzēja sarežģītus brīžus, tomēr skoliņā zināšanas ieguva nākotnē ievērojami cilvēki, kā arī strādāja izcili skolotāji – valsts un kultūras darbinieki.

Savā laikā Plātere bijusi turīgu un pašapzinīgu ļaužu dzīves vieta. Latvijas konversācijas vārdnīcā minēts, ka Plāteres apkaimē bijušas 98 vecsaimniecības, 61 jaunsaimniecība, 17 sīksaimniecības un daudziem bērniem svētītas ģimenes. Šeit atradās vēsturiskais pagasta centrs – Plāteres skola, turpat pāri pagalmam – pagastvaldes māja, mazliet attālāk – pienotava. Šobrīd skolas ēkā izvietojies muzejs «Bet tā bija!», kura radīšanā un ekspozīcijas papildināšanā lielākie nopelni ir žurnālistam Ojāram Upeniekam, Oļģertam Praličam, kā arī toreizējās Madlienas kopsaimniecības vadītājam Jūlijam Beļavniekam. Tagad tēva iesākto darbu turpina Armands Praličs. Viņš atzīst, ka darāmā ļoti daudz, tomēr skolas ēka un tās saimnieki daudz ko saglabājuši. Vecajā priekšnamā ir ķieģeļu klons, gandrīz pusotru gadsimtu vecs. Audzēkņu simti to nav ne nodeldējuši, ne izdrupinājuši, arī muzeja vadītāji nav centušies grīdu «uzlabot». Muzeja lielākajā telpā agrāk bijušas klases, katrā atradusies krāsns. Vēlāk ievilkta centrālā apkure ar šķidro kurināmo, tomēr pašlaik sistēma vairs nedarbojas, bet vecie skursteņi šķiet pietiekami labā stāvoklī, tāpēc varētu iemūrēt jaunas krāsnis vai atrast citu veidu, kā apsildīt muzeju. Jau tagad novadpētniecības muzejs «Bet tā bija!» ar savu lielo un daudzveidīgo krājumu iesaistījies kultūras mantojuma apritē. Runājot par vecās skoliņas vēsturiskajām liecībām un materiāliem, Armands atklāj, ka bēniņos atrodas vecie skolas soli ar visām tintnīcām, pirmajā stāvā, bijušajos skolotāju dzīvokļos, savākts milzums veco mantu – vesela bagātība. Katram eksponātam sava vēsture. Piemēram, patiesi unikālas ir Bībeles, baznīcas grāmatas un J. Beļavnieka arhīvs.

Pirmie skolotāji un leģendārais Antons Benjamiņš

Plāteres skola savu gaismas ceļu uzsāka 1857.gadā, kad mācības notika vienstāva akmens mūra ēkā. 68 pūrvietas zemes un materiālus skolas celtniecībai dāvināja Plāteres muižas īpašnieks, barons fon Tīzenhauzens, kurš, līdztekus kolēģim no Meņģeles, baronam Šenfogelam, bija izglītots, līdzcietīgs un tiem laikiem progresīvs dzimtkungs. 1868.gadā skolai uzcelts otrais stāvs, zem viena jumta atradās pagastnams. Pēc barona ierosmes mācību iestādē ierīkots kopgalds 92 skolēniem. Skolas vecākais bija Kārlis Mežaks no «Ādmiņiem», pirmais pedagogs – Mārtiņš Skujiņš. 1880.- 1884.gadā skolas pārzinis bija Kārlis Rasiņš, pēc viņa pienākumus pārņēma nākamais Latvijas «preses karalis» Antons Benjamiņš, kurš nesen izveidotajā mūsu valsts izcilāko personību sarakstā ierindots 143.vietā. Cimzes seminārā par dzelzs kancleru Bismarku iesauktā tautskolotāja 60 rubļu mazā gada alga tolaik bijusi tā asā pātaga, kas izdzinusi dzīves cīņas laukā. Kādreiz, kad jaunais skolotājs vietējam krodziniekam prasījis alu uz parāda, tas tikai pasmējies. «Es palikšu par miljonāru,» Antons atcirtis un palika arī. Aizskartā pedagoga dibinātie lauku veikali Madlienā un Skrīveros bankrotēja, toties Benjamiņam veicās kultūras un rakstniecības druvā. Viņa vadītais Plāteres-Aderkašu jauktais koris 1888.gadā piedalījās III Dziesmu svētkos Rīgā un IV Dziesmu svētkos Jelgavā (1895.g.). Līdztekus tam Benjamiņš sāka savu literāro darbību, publicējot daiļdarbus un tulkojumus. Benjamiņa lolojums bija Aderkašu – Plāteres – Taurupes labdarības biedrība, pagasta garīgā dzīve šeit ritēja aktīvāk nekā citviet Latvijā. 1898.gadā Antons Benjamiņš no darba skolā aizgāja un 1905.gadā pārcēlās uz Rīgu. Ap šo laiku Plāteres skolā strādāja Jāņa Akuratera brālis Pēteris.

«Plāteres skolēni izauga par īstiem latviešu patriotiem»

Plāteres mācību iestāde ātri guva plašāku ievērību. Skolā tika iekārtots kopgalds, jaunavas mācījās saimnieciskus rokdarbus (tolaik Latvijas skolās par to pat nesapņoja). Atceras ģenerālis Eduards Kalniņš (Krievu-japāņu un 1.pasaules kara dalībnieks, Latvijas Republikas kara ministrs): «Toreiz Plāteres pamatskola bija pazīstama plašā apkārtnē ar bagātīgu mācību priekšmetu skaitu, stingru un labu kārtību, rūpēm par skolēnu veselību un labklājību. Ziemas mācību laikā bija ierīkota skolēnu kopēdināšana – trīs reizes dienā mēs ēdām siltus ēdienus, kuriem produktus piegādāja skolēnu vecāki. Mācību priekšmetu ziņā klase līdzinājās draudzes skolai. Sevišķi slavena Plāteres pagastskola bija valodu mācībās un dziedāšanā. Tā skolotājs B. Kungs ticības mācību pasniedza vācu valodā, dabas mācību un vēsturi – krievu valodā. Rezultātā viens otrs audzēknis iestājās tieši jaunākās ģimnāzijas vai reālskolas klasēs, vai arī dažādās Krievijas tehniskās skolās, mērnieku un zemkopības, un citās… Izcila vērība skolā bija veltīta latviešu valodai. Plāteres skolēni auga un izveidojās par īstiem latviešu patriotiem, kas mīlēja savu tautu un dzimto zemi.»

Pedagogu vidū jāmin komponists un diriģents, pāragri no dzīves aizgājušais Kārlis Kažociņš. Viņa klasiskajā pūrā ir 24 izjusti melodiskas kora dziesmas, divas solo dziesmas un piecas klavieru miniatūras. K. Kažociņa laikā Plāteres koris sasniedza izcilu meistarību. Plāteres biedrības «Austrums» namā notika daudzi koncerti un sarīkojumi, kurus apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji.

Pirmais pēckara laiks un padomju aktivitātes

2.pasaules karā skola stipri cieta, bija iznīcināta liela daļa skolas inventāra. Par izglītības iestādes darbību no 1944. līdz 1950.gadam liecības sniedz Arvīda Saulrieta rakstītā Plāteres septiņgadīgās skolas hronika. 1944.gada septembrī, tuvojoties frontes līnijai, mācību iestādi vācieši pavēlēja atbrīvot, ierīkojot tajā ievainoto vērmahta karavīru pārsiešanas punktu. 25.septembrī skolā ienāca padomju armijas zaldāti. 11.oktobrī atgriezās skolotāja L. Saulriete. Postaža bija milzīga, tomēr pēc aptuveni divām nedēļām pagasta iedzīvotāji kopīgiem spēkiem skolu un tās apkārtni sakopa. Mācības atsākas gan tikai 5. un 6.klasē. Par skolas direktori tika iecelta Anna Jēgere. Skolu apmeklēja bērni no 7 līdz 16 gadiem. 1944./45.mācību gadā zināšanas apguva 64 skolēni, protams, aktīvi darbojās pionieru organizācija, fizkultūras kolektīvs, Sarkanā Krusta pirmorganizācija. 1946.gadā pedagoga pienākumus sāka pildīt Arturs Ludvigs Mežaks, dzejnieks, unikālās kultūrvēsturiskās grāmatas «Madlienas-Meņģeles draudze» autors. Viņš pasniedza latviešu valodu, dziedāšanu un glītrakstīšanu.

Ar 1948./49.mācību gadu skolā atvērti pieci klašu komplekti. Pedagogu un audzēkņu uzdevums – palīdzēt lauksaimniecības kooperācijai novākt labību. Saistībā ar lauksaimniecības sistēmas pāreju uz Mičurina – Lisenko metodēm, liela vērība tika veltīta jauno naturālistu pulciņiem un izmēģinājumu lauciņiem.

Pēdējie Plāteres skoliņas gadu desmiti

1949.gada 24. un 25.marta traģiskajās dienās no pagasta deportētas apmēram 60 personas, to skaitā Z. Tobiase, Valdis, Ausma un Velta Lazdiņi, Jānis un Anna Bērziņi, Aina, Alma un Maija Krēmeres, Gunārs Celms, Jānis Ozoliņš, Antonija Ozoliņa – kopā 12 skolēni. Piespiedu kolektivizācijas laikā pedagogiem nācās iesaistīties kolhozu darbībā – lasīt referātus, iekārtot bibliotēkas, sarkanos stūrīšus, izdot sienas avīzes. Pionieriem vajadzēja uzņemties šefību… pār kolhoza jaunlopiem. Skolas zeme no 12 hektāriem tika samazināta līdz 2,3 hektāriem. 1949.gada maijā mācību iestādē ieradās Tautas izglītības nodaļas inspektors biedrs Purviņš. Viņš ļoti asi kritizēja skolas darbu, par trūkumiem ziņoja pedagoģiskajā sēdē, kas turpinājās līdz pulksten 1 naktī. Pulksten 5 no rīta notika pārrunas ar katru skolotāju, pārbaudot viņu erudīciju «pareizajā» vēsturē un padomju konstitūcijas sadaļās.

Ar 1950.gadu 1.janvāri tika likvidēti pagasti un palika vienīgi ciemu komitejas. Plāteres pagasta teritoriju pievienoja jaundibinātajam Ērgļu rajonam. 17.jūnijā izlaidumā bija piecas absolventes: Aina Bērziņa, Dzidrai Gulbe, Ināra Mežaka, Gaida Turauska, Gerda Ulle. Klases vidējā atzīme ļoti augsta – 4, 47 (5 ballu skalā).

20.gadsimta sešdesmitie gadi raksturīgi ar skolēnu un skolotāju aktivitātēm, kopīgu sporta laukuma iekārtošanu, volejbola spēles mācīšanos, kino apmeklēšanu septiņu kilometru attālajā tautas namā, pat Andreja Upīša «Zaļās zemes» uzvedumu Plāteres tautas namā, zaļumballēm Plāteres pilskalnā, šefību pār kolhoza kukurūzas laukiem – cītīgu ravēšanu un kultūraugu vākšanu. Nelielā audzēkņu skaita dēļ 1968.gadā Plāteres skola tika slēgta.

Kārtējā mācību stunda kādā no klasēm Plāterē.

Foto no muzeja arhīva