Pārdomas pēc vēlēšanām

[ A+ ] /[ A- ]

Ir beidzies partiju pirmsvēlēšanu «kladzināšanas» laiks, kā rezultātā 13 vietā «izdētas» tikai piecas olas.

Šajā pirmsvēlēšanu laikā «uzziedēja» milzīga solījumu ziedu buķete, bet auglīšus mēs sagaidīsim tuvākajā laikā. Ik partija (ja nu tās var dēvēt par partijām) pūlējās, tērējās, vienojās un strīdējās par katru balsi savā labā. Tika pat iesaistīti gaišie pareģi un citi mistiskie spēki, lai tikai ņemtu virsroku. Jā, šīs simts siltās vietiņas Saeimā ir kārdinošs kumoss, lai to nepalaistu garām.

Bez kripatiņas patriotisma

No malas skatoties, šī cīņa bija pelēcīga un pabāla, bez kripatiņas patriotisma. Masu medijos viss uzsvars tikai uz iespējamo rezultātu, bet audzināšanas darbs cēlajā patriotisma garā netika skarts. Un ko tur vairs skart, jo, man liekas, Latvijā patriotisms ir miris, un ko gan vairs cilāt mirušos? Vienīgās atmiņas – ik dienas satopamie karogi pie mācību iestādēm.

Šīs necilās kartona kastes

Jā, daudzās vietās vēlēšanu iecirkņos sava «svētā» balss ir jāiemet kartona kastē (es teiktu – miskastē). Ko darīt? Nav vairs Latvijā dēļu galu, no kuriem pagatavot visā Latvijā vienotas vēlētāju urnas ar valsts ģerboni un citām tautiskām lietām. Bet, ej nu zini, ko par šādu soli teiks Eiropas Savienība, kuras balsī mēs ieklausāmies vai ik sirdspuksta laikā. Bet nav jau teikts, ka šādas kartona kastes katru reizi netiek pirktas par bargu naudu un kādam zeļ bizness. Domāju, ka vajadzētu izsludināt valstī vai pat pasaulē konkursu par vienotām vēlēšanu urnām. Bet šis pasākums jau novēlots, jo pie durvīm klaudzina elektroniskā balsošanas iespēja, kura Latvijā arī stingri vien nokavējusies. Lai gan – kur nu steigties? Gaidīsim ES norādes un standartus arī šajā jomā.

… Uzskata par zaglīgu tautu

2010.gada 2.oktobris Latvijā nebija svētku diena, bet tā tam vajadzēja būt.

Starp citu, 10.Saeimai steidzamības kārtībā jāpieņem, ka valstī Saeimas un pašvaldību vēlēšanu dienas ir svinamas dienas.

Savu pilsonisko pienākumu es izpildīju Ogrē, Mūzikas skolā, kur vēlēšanu iecirknis atrodas divstāvu ēkas (tajā ir daudzas brīnišķīgas telpas) necilajā foajē, tieši blakus tualetei. Tā teikt, ja kas, – ir kur sprukt! Mani un arī citus tracina tas «žandarms», kurš, līdz ko tu esi spēris pirmo soli, uzreiz pieprasa pasi. Nu lai taču vēlētājs ieiet, un, ja jau kādas problēmas radīsies – komisija tās atrisinās. Un vēl pamatīgās saitēs iesietie rakstāmie! Man liekas, ka mani uzskata par zagli. Tādēļ arī dziļi un pamatīgi pārdomāts par rakstāmā drošību. Ja mūsu valstī tā visur domātu par valsts īpašuma (ja nu tāds vairs ir) saglabāšanu, tad jau šodien tauta arī dzīvotu labāk. Domāju, ka vēlēšanu iecirkņi nav tā vieta, kur rakstāmie jāsien vai ķēdē. Starp citu, vai nebūtu jauki, ka katram vēlētājam dāvātu rakstāmo ar uzrakstu «10. Saeimas vēlēšanas». Ja jau valstī nav naudas, tad lai to nodrošina partijas – tā teikt, vismaz viens svēts kopīgs partiju pasākums! Bet pagaidām mums neko nedod un neuzticas, jo uzskata par zaglīgu tautu.

To pašu papīru, kas aizsedz kartona kastes caurumu, varētu nomainīt pret kaut ko tautiskāku – tas nav līdzekļu trūkums, drīzāk – elementārās izdomas vai vienkārši slinkums.

Ja spriedelē par drošību, tad pamatīga un droša vēlētāju urna no koka nepieciešama arī tādēļ, lai nenotiktu neparedzamais. Bet, ja nu kādam pēkšņi paliek slikti un notiek smagais kritiens? Pagalam kartona kaste, un apšaubāmas turpmākās vēlēšanas valstī vispār.

Šī netaisnīgā piecu procentu barjera

Mūsu valstī vēlēšanās nav domāts par aklajiem. Viņu vietā taču balso kāds cits. Uz naudas zīmēm tas ir pārdomāts, un arī šeit tā sistēma nebūtu lieka. Ja tas ir tā, tad no šī viedokļa vien vēlēšanu rezultāti ir apšaubāmi.

Vai tad iecirkņos nevarētu pieklusināti skanēt mūsu valsts patriotiskās dziesmas (cik nu tādas palikušas)? Tautas tērpu izmantojums arī būtu vietā. Nav arī iespējamo pēcvēlēšanu pasākumu un citu tīkamu lietu.

Noteikti kāds teiks, ka man ir neārstējama nostalģija pēc padomju laikiem. Nē, man tādas nav un nebūs, bet vienu gan pateikšu droši un atklāti – kas bija labs pie padomju varas, to vajadzēja pārmantot savā pūrā šai varai. Jauno varu nekad nevajag celt, atmetot visu veco! Labo saglabājot, taču ir labāk, ātrāk, lētāk un pieņemamāk.

Nemanīju iecirkņos līdzi paņemtos bērnus. Viņiem gan ir ļoti nepieciešama šī patriotisma deva, kura atmiņā var palikt uz visu mūžu. Un tāds izaugušais Latvijas Republikas pilsonis gan ies vēlēt vienmēr un visur.

Īsāk runājot, tautiskais patriotisms jāslīpē, jāstiprina un jānodrošina arī vēlēšanu dienā.

Protams, ir jau patīkami, ka tagad vēlēt varam par saviem tīkamiem kandidātiem jebkurā vietā, bet «Latvijas Dzelzceļš» un citas iestādes snauduļoja un par brīvu neveda vis.

Mani novērojumi liecina, ka pilnīgi nevietā kritizējam tos semočku ēdājus (starp citu, tās ēd arī latvieši, un pareizi vien dara, jo šī barība ir atzīta par veselīgu, cits jautājums: kā, kur un kas paliek pāri pēc ēšanas) un košo sporta bikšu nēsātājus, jo paši reizēm esam zemāki.

Nebija vēlēšanu dienā kopējas svētku izjūtas – atnāci kā uz bērēm un aizgāji nokārtu galvu. Un, ja mēs skumīgi atnācām un vēl skumīgāki aizgājām, tad tas mūs gaida arī nākotnē. Lai pilnveidotu valstī demokrātiju, 10.Saeimai arī steidzamības kārtībā jāatceļ šī netaisnīgā Saeimā iekļūšanas piecu procentu barjera. Demokrātiska būtu viena procenta barjera, bet tas nav izdevīgi lielajām partijām, taču jāciena un jāņem vērā arī tie vēlētāji, kas par saviem kandidātiem ziedoja vienu procentu balsu.

Ir vēl daudz kā cita ko teikt, bet šai reizei pietiks.

Lai Dievs dotu, ka man nav taisnība, bet esmu pārliecināts, ka esmu tuvu patiesībai.

Laiks, šis mūžīgais soģis, drīz vien parādīs, kas notiks pēc šīm vēlēšanām. Atmetīsim uz visiem laikiem to naivismu, ka nu kāds tagad manā vietā visu izdarīs un man kļūs labāka dzīve, bet es varēšu turpināt gulēt un debesīs skaitīt zvaigznes un atkal neko nedarīt.