Prezidenta ievēlēšanā tautvaldība bez tautas?

[ A+ ] /[ A- ]

Jēdziena nozīmei būtu jāpakļaujas tā jēgai, nevis verbālai tukšvārdībai vai likuma burtam bez tā gara.  Ja reiz valsts ar Satversmi sevi pasludinājusi par tādu, kurā augstākā vara piešķirta tautai, tad kratīšanās vaļā no tautas ir ne vien nedemokrātiska, bet arī amorāla.

Ja mūsu tiesiskā valstiņa nav paredzējusi vistautas vēlētu prezidentu, tas nenozīmē, ka tam jākļūst par šaura ļaužu pulciņa pakalpiņu. Kaut arī valsts pamatlikums nosaka to, ka prezidents nav politiska figūra, cīņa par sev ērta prezidenta ievēlēšanu izvēršas asa, politiska un, kā rādās, cik nervoza, tik arī nekautrīga un savtīga. Laiks līdz Valda Zatlera prezidenta pilnvaru beigām (7.jūlijā) atkal solās pildīties ar shēmotāju un sazvērnieku spēlītēm.

Ar Valsts prezidenta mugurkaulu nevar nerēķināties

Tie, kas apdzeltējušo Satversmi sludina par svēto govi, ir vai nu viltīgi savu interešu sargi, vai arī apbrīnas cienīgi ilūziju pielūdzēji. Mēdz uzskatīt, ka atbilstoši konstitucionālajam likumam Valsts prezidentam vien reprezentatīvi jāpārstāv valsts, turklāt ar piebildi, ka prezidents «par savu darbību politisku atbildību nenes» (Satversmes 53.pants). Arī prezidenta varas iespēju novērtējums samērā skeptisks. Bet tā gluži vis nav.

Bez tā, ka konstitūcijas tēviem likuma tekstā ieskrējusi arī pagalam krieviska frāze «atbildību nenes» (latvieši par kaut ko atbild, nevis «nes atbildību»), arī politiskās atbildības noliegums visai dīvains. Jo kā gan citādi tulkot to konkrēto atbildību, kas noteikta prezidenta rosinātās Saeimas atlaišanas gadījumā (50.pants) – «ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu.»? Tātad kur vēl lielāku un konkrētāku atbildību, kas amata zaudēšanas cenā?

Un kur vēl lielāku varu, kuras īstenošanas gadījumā visiem 100 parlamenta gudreļu tiek parādītas durvis, ja tautas vairākums referendumā atbalsta valsts pirmo personu, kura ierosinājusi Saeimas atlaišanu. Un kur vēl lielāku varu, ja konstitūcijas 72. panta kārtībā prezidents tiesīgs apturēt jebkuru Saeimas pieņemtu likumu, kura tālākā virzība var nonākt līdz tautas nobalsošanai, kā tas bija Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā, kad sabiedrības spiediena rezultātā Saeima jau pirms referenduma atcēla pašas pieņemtos grozījumus Drošības iestāžu likumā… Prezidenta varas augstākā izpausme (Saeimas atlaišana) par mata tiesu no sevis apliecinājuma nonāca bēdīgi slavenajās 2009.gada janvāra dienās, kad Valdis Zatlers itin ultimatīvā tonī parlamentam paģērēja konkrētus uzdevumus noteiktā termiņā, kuru ignorēšana deputātiem varēja dārgi maksāt, jo sabiedriskā doma pārliecinoši atbalstīja Zatleru. Ja ņemam vērā šos politiskā un tiesiskā nozīmīguma faktorus, vieglāk kļūst saprotama partijiskā nervozitāte, kurai tā gribas tikt skaidrībā par labu (savu) rezultātu prezidenta ievēlēšanā vai pārvēlēšanā…

Tautvaldība bez tautas?

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa apņēmusies veidot sabiedrisku komiteju, kuras darbības mērķis būtu vētīt Valsts prezidenta amata kandidātus. Komitejas darbībā domāts iesaistīt ne vien politiskās partijas (vai tikai Saeimā ievēlētās?), bet arī sabiedrībā zināmus (kāpēc tikai zināmus?) cilvēkus. Vienotības līdere neslēpj, ka šādi jānodrošina pretēja virzība tam, kas tika slepeni bīdīts toreiz zoodārzā… Ar līdzīgu iniciatīvu klajā nākuši arī jaunie censoņi no Visu Latvijai! TB/LNNK. Un kas tur slikts? Nekas, ja notiekošais nekļūst par farsu kādā zvērudārzā izlemtajam…

Visneapmierinātākie šajā ziņā izskatās zaļzemnieki, kuri pauduši nepārprotami, ka Vienotība augstāko amatpersonu limitu izsmēlusi (premjers un Saeimas priekšsēdētāja no partiju apvienības Vienotība) un prezidenta izraudzīšanā tai neklājas iesaistīties. Zemteksts arī nepārprotams – prezidentam jātop ievēlētam (pārvēlētam) vienīgi ar Ventspils papus ziņu… Iespējams, ka tieši tālab Vienotības centieni demokratizēt šo procesu tiek neganti pelti un gānīti. No kā izriet dažas mācības. Pirmkārt, partiju liekulība un savtīgums allaž pāri stāvošs tai demokrātijai, kuru paši sludina un nepilda. Otrkārt, ja Vienotība lemj par atbalstu Zatleram, tas itin dabiski var nostrādāt kā lāča pakalpojums viņa pārvēlēšanai, jo zaļzemnieki gribēs būt vienīgie šī jautājuma lēmēji… Treškārt, atklātu un godīgu vēlēšanu noraidījums apstiprina zināmo, ka tur, kur partiju shēmas, kur amatu un ietekmju sadalījums nepieļauj citu viedokli, tas pats nožēlojamais zvērnīcas princips vien sanāk. Vienīgi ar to atšķirību, ka slepenie darījumi maina vietu un dalībniekus.

Vai ir izeja?

Ja Satversme neparedz vistautas vēlētu prezidentu, tad tā ar pamatlikuma 2.pantu, kur teikts, ka «…valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai», netieši norāda, ka ar tautas gribu nevar nerēķināties. Jo tautvaldības jēdziena pielietojums nav domāts tikai reizi četros gados, kad Saeimas vēlēšanas… Turklāt, ja Satversme kaut ko neparedz, tad tas nenozīmē, ka to pašu arī aizliedz. Nekas taču neliedz noskaidrot pilsoņu viedokli, kā īstenošana ir vien tehniskas dabas lieta, – aicinot izteikt savu atbalstu kādam prezidenta kandidātam, piemēram, elektroniski, balsošanas kontroli uzticot augstākās raudzes uzticamības personām (aptaujas elektroniskajā versijā tāds varētu būt izcilais informātikas lietpratējs Ilmārs Poikāns…). Saprotams, ka šādam rezultātam nevar būt tiesisku seku, bet morāls pienākums gan. Jo citādi pavisam absurda situācija, kad tautvaldība ir, bet tautas nav…