Putni ir mūsu ģimeņu, cilvēku piederīgie un par tiem jārūpējas ikdienā tik, cik putni paši to vēlas. Tik neaizmirsīsim vienu – putniem sava dzīve, un iejaukties tajā nevajag.

Dievs uzdevis pašai dabai regulēt putnu dzīvi, tādēļ ornitologu klātbūtnei šajos procesos jābūt visai minimālai. Latvijā mājo ap 370 putnu sugas. Latvija ir daudzu ūdensputnu dzimtene, tāpēc piejūrā ir vairāk par 20 putnu novērošanas vietām.

Putni migrē, un vasarā to skaits ir maksimāls, bet ziemā sarūk vai uz pusi. Protams, rekordistu skaitā ietilpst pelēkais zvirbulis – to Latvijā ir ap četriem miljoniem.

Lielākā daļa Latvijas putnu vai saauguši kopā ar cilvēku dzīvi un vienmēr atrodas cilvēku tiešā tuvumā, mācās no viņiem un pat palīdz.

Mēģināšu alfabēta kārtībā nedaudz aprakstīt tikai tos putnus, kuriem ir sevišķa vieta latviešu dzīvē. Nereti to senie nosaukumi vairs neatbilst tagadnei.

Purva pūce – apogs tiek dēvēts arī par nāves putnu. Iz seniem laikiem pastāvēja uzskats: ja apogs ar savu dziesmu «vi, vi, vi» no purva tuvojas kādai mājai, tad kādam no šīs mājas nāves stunda situsi, jo apogs ir precīzs un nekļūdīgs nāves zīlnieks. Esiet uzmanīgi un modri!

Balodim – dūjai pa vienu spārnu tikai labais – baltais miera un laimes vēstnesis, bet pa otru – zilais netīrības iemiesojums un neprasmīgs savas ligzdas būvētājs, jo līdz šai pašai dienai ligzda tāda pusgatava vien sanāk, lai gan pats par sevi lepni dūdina: «Protu, protu!»

Ašā un ātri lidojošā bezdelīga esot Dieva putns, jo savā laikā Dievs palicis bez uguns, bet no visiem putniem izpalīdzējusi tikai bezdelīga. Viņa aiznesusi Dievam uguns dzirksteli, un no tā laika Dievs dziļā pateicībā bezdelīgai zem pakakles dāvāja sarkanas spalvas un piedevām vēl ātrus spārnus. Lai gan saka arī, ka bezdelīga var atnest ugunsgrēku.

Latvieši stingri ticēja: ja ezerā savus signālus ar skaļo balsi raida bumplis, ezergailis – dumpis, tad varat būt mierīgi – beidzot jaukais laiks ir klāt!

Cīrulis – zirgu puisis, tautu dēls, jo tas no agra rīta pirmais ar savu trallināšanu modināja pieguļniekus, lai viņi apraudzītu savus ganāmos. Savukārt visur esošā un darbīgā cielava nepārprotami ieguva tautu, govju meitas godu un kļuva par Latvijas nacionālo putnu.

Zvejniecības lietās lielu lomu spēlēja čīčakse – čakste. Ja kāds vasarā pirmo reizi ieraudzīja šo putnu, tad mudīgi bija jāsteidzas dārzu kaplēt, un visi lielie mencu – doršas lomi priekšā!

Tautas acs bija modra un trāpīga, un uzskatīja: ja čuras – čurkstes vairs netaisa ligzdu kādas saimniecības ēkas pažobelē, tad tai ēkā iespers pērkons.

Katrs māņticīgs latvietis pavasarī uzkoda kādu kumosu un kabatā turēja vai santīmiņu, lai dzeguze – bada putns viņu neaizkūkotu. Šādu uzkodu dēvēja par dzeguzes kumosu, bet līdzi nēsāto santīmu – par bagātības sākumu.

Ērglis simbolizēja stiprumu, varenību, mieru. Lai gan, ieraugot ērgli, cilvēki ticēja, ka tad strīds mājās neizbēgams. Plašāka nozīme mājoja gaigalā, jo to uzskatīja par ūdensputnu, kaiju un putnu, kurā iemieso noslīkušā dvēsele. Ja rītos visus cēla gaiļi, tad vakaros ezera malās dziedāja un neļāva aizmigt gaigalas.

Ejot garām ūdenstilpnēm, cilvēks ļoti vēlējās sadzirdēt gārņa – dzēses dobjo balsi, jo šis putns tika dēvēts par laimes vēstnesi. Sevišķa vieta gulbim, jo tas tika uzskatīts par viscēlāko putnu – skaidrības, tikumu un tīrības paraugu. Apsveicami, ka gulbju pāris tiek veidots uz mūžu, no kā Latvijā vajadzētu pamācīties vīriešiem un sievietēm! Ja gulbji aiziet, tad pēc trim dienām sniegs klāt.

Irbe vienmēr bijusi līgavas vai tautu meitas simbols, tādēļ šim putnam piešķir arī dzīvības turpināšanas misiju.

Krauklim atvēlēts tas sliktākais stūrītis. Tas uz saviem spārniem nes strīdus, nelaimes ziņas un uzticīgi kalpo kara un veļu mātes zīmēm.

Sausās vasarās zemnieks bieži atcerējās un ieklausījās, vai tad beidzot neiebrēksies klienis – vālodze, lietus putns. Klienis mīlēja ilgi un daudz strādāt, bet pēc kārtīga darba nomazgāties, tāpēc izsaucis lietu. Kad kluicas – kaijas kliegdamas bēg prom no jūras, tad drīzumā gaidāmas lietavas ar vēju un pat vētra. Savukārt klujāns – klijāns tika uzskatīts par putnu, kas var piekliegt sev upurus. Latvijā vasarās daudz mājvietu atrod klurgas – dzērves, jo lielajos purvos nav visām vietas, tādēļ netiek smādēti pamestie lauki. Ja klurgas rudenī prom lido augstu, tad būs dziļa ziema, un otrādi. Latviešu zemnieki uzskatīja, ka klurgas, rudenī aizlidojot, aiznes sev līdzi launagu.

Grēcinieki agrāk uzmanījās no krēķa – sīļa, jo tas pieķēra grēciniekus nedarbos, un tādēļ pa visu mežu brēca kā nelabais: «Grēks, grēks…»

Aiz kūlāna – peļu vanaga vilkās neslava un mājoja uzskats, ka tas pats kūko un pats vistas ģild. Latvieši ticēja, ka kūlāns Jāņu naktī appušķojot ligzdu sev un mazuļiem. Ķīvīte – sēmala ved ļoti uzmanīgu dzīvesveidu un prot jebkuru izmanīgu ienaidnieku aizvilināt prom no ligzdas, tās tuvumā viņa nekad nenolaižas. Ja kāds šo putniņu iztraucē ligzdā, briesmās tas tomēr kādu gabaliņu skrien pa zemi un tikai tad paceļas spārnos.

Lakstīgala – sējas un laimes vēstnese. Daudzi putni jau beiguši pavasara mīlas koncertus, bet lakstīgala vēl kavējas, jo nepacietīgi gaida sējas laiku. Lēlis vai vakarlēpis bieži Latvijā tiek izsludināts par aizsargājamo putnu, jo viņa darbība sākas vakaros, tāpēc ceļmalās tas iet bojā no transporta.

Lija arvien piesaucot ugunsgrēku. Medenis, meža gailis jeb mednis paliek katra mednieka sapnis. Uzskata, ka mednis savā dziesmā sūdzas Dievam, ka drīz nāks mednieki, un izlūdzas, lai tie nenāk.

Pērkonkaza, debessāzītis, ķiku kaza, mērkaza jeb ķikuts tika piedāvāts par vecas meitas dvēseli. Kad tā laižas uz augšu, tad priecājas: «Ķiku, ķiku!», bet, kad krīt atpakaļ, tad brēc: «Nē-ē-ē!» Tādēļ latviešiem radās ticējums, ka vecas meitas dvēsele nekad netiks debesīs.

Pienelis – tītiņš, grozgalvis gada laikā maina savu dziesmu un pavasarī piesauc: «Piena, piena, piena!» Savukārt rudenī: «Rīt Miķels, rīt Miķels! Alus, alus, alus!»

Pūce – tumsas, gudrības un ugunsgrēka putns. Senči uzskatīja, ka burvji un raganas pārvēršas par vilkašiem, melniem suņiem, āžiem, kaķiem, pūcēm un žagatām. Pupucis, pupuķis, puputis jeb badadzeguze kārumniece uz pupām un pupiņām. Tomēr sastapties ar šo putnu ir reta veiksme. Rauduve, raudava vai meža pīle pašlaik Latvijā sastopama vai ik solī. Senči uzskatīja, ka arī šajā putnā iemājo noslīkušā dvēsele.

Svētelis, gandrs, starks jeb stārķis ir laimnesis un svēts putns, jo esot bijis par kalpu pie paša Dieva. Kas dara pāri stārķim, tas dara pāri pats sev. Tas mājas saimnieks, kura sētā atrodama stārķa ligzda, arvien būs laimīgs un pārticis. Ja stārķis krakšķina, tad tas aizlūdz Dievu par savu saimnieku, tikai nevajag traucēt.

Teteris – rubenis mēdz piesaukt bērniem pērienu un tautā pirms nopēršanas teica: «Nu beidzot esi pelnījis tetera kāpostus!» Arī vanags jūsu mājā var iemest strīdus kamolu.

Zīlīte ir un paliek visziņkārīgākais un drošākais putns. Žagata – nu kur gan vēl labāku jauno ziņu pienesēju? Stāsta, ka šim putniņam ir izcilas spējas uz spīdekļu zādzībām, kuri tiek iebūvēti ligzdā. Mājas tuvumā nojaucot vecas žagatas ligzdas, var sekmīgi atrast savas «nozagtās» mantas un dzēst nepamatotas aizdomas uz nevainīgām personām.

Žvingurs, žvīgurs – zvirbulis droši maisās cilvēkiem pa kājām, jo tam ar lidošanu pavisam neveicas un, ja kas, tad palīdzīgu roku var sniegt paša cilvēki.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka šī raksta tapšanā izmantota Ineses Rubertes «Senvārdu vārdnīca».

 

Pēteris Sakalaurs