Raimonds Pauls palīdz dzīvot

[ A+ ] /[ A- ]

Daudz baltu dieniņu!

Raimonds Pauls palīdz dzīvot

Andris Upenieks

Rīt, 12.janvārī, Raimondam Paulam 86.gadskārta. Virsrakstā paustos vārdus, ka viņš mums palīdz dzīvot, saka Latvijas vienkāršais cilvēks, strādnieks, zemnieks, jūrnieks, skolotājs, karavīrs, arī politiķis šī vārda patiesajā nozīmē, latvietis, jebkuras tautības cilvēks, to saka ārsts, slimnīcas māsiņa, kristietis, pagāns, mācītājs, dzemdību pieņēmējs un arī kapracis, diriģenti Ints Teterovskis, Jānis Ērenštreits, to sacīja pasaules slavu iemantojušais simfoniskā orķestra diriģents Mariss Jansons… To saka kardiologs Andrejs Ērglis, mūziķis Uldis Marhilēvičs, aktieris, režisors Jānis Streičs, to saka brīvs cilvēks brīvā lidojumā un arī cietumnieks aiz drūmām restēm…

Visiem viņš ir maestro, arī tiem, kas nezina, ko šis vārds nozīmē. Akadēmiķis Jānis Stradiņš kādā maestro godināšanas reizē teica vairāk: «Raimonds Pauls ir kļuvis par Latvijas nācijas simbolu.» Šādas domas ir brīvas no pielīšanas, liekulības un glaimiem.

Jā, titulu un apbalvojumu Raimondam Paulam netrūkst: 1995.gadā III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 2016.gadā II šķiras Triju zvaigžņu ordenis, Atzinības krusts 2008.gadā. Arī politikā nostaigātie ceļi nav bijuši viegli: lai gan viņš nebija PSKP biedrs, no 1985. līdz 1989.gadam bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts, bija arī PSRS Tautas deputāts. Pēdējos LPSR gados kultūras ministrs, Latvijas Republikas kultūras ministrs no 1990.gada maija līdz 1993.gada augustam… Bijis 7., 8., 9. Saeimas deputāts. Par politisko darbību Raimondam Paulam nelabvēļi varētu piekabināt un iekabināt jebko, bet viņš bija godīgs, nemeloja, neizlikās, viņam svēti bija mākslas augstumi un kritiska attieksme pret diletantismu. Augstākie maestro tituli tomēr ir viņa mūzika un personība. Nebūs pārspīlēti teikt, ka Raimonda Paula mūzika apvienojumā ar izciliem dziesmu tekstiem dziļi skar ikvienu viņa cienītāja sirdi. Bet mūzikai dvēseli spēj uzburt paša talants, kas atgrūžas no muzikālām konstrukcijām.

Un tieši tāpēc tautā mīlētajam mūziķim ir nācies paciest arī nepelnīto, netaisno. 2013.gada Dziesmu svētkos Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmu «Manai dzimtenei» izmeta no svētku koncerta repertuāra. Svētku mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss šim lēmumam ar politiskās konjunktūras štimmgābeli uzdeva toni citiem vasaļiem: «Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir jābeidz draudēt ar piekto gadu un asins lietu.» Varbūt pateiktais neskanētu tik paštaisni un puiciski, ja lēmēji būtu ielūkojušies vēstures dzīlēs – skaņdarba tēlainībā, zemtekstā un kontekstā. Dziesmā ir arī vārdi «Iesim strēlniekos,/ Dziesma vētru sēs.» Nu un tad, ka strēlniekos iet varēja tikai cariskajā armijā, ka strēlnieku gars piedzima Ziemassvētku kaujās, rūdījās Brīvības cīņu gaitās un sakāva Bermonta karapūļus, kas bez strēlnieku varonības un patriotiskās «dziesmas vētras sējas» nebūtu iespējams? «Manai dzimtenei» ar lielu triumfu atgriezās 2018.gada lielajos Dziesmu svētkos: vētrainas dziedātāju un klausītāju ovācijas pieprasīja to atkārtot! Kāda dziedātāja sacīja: «Dziedāju un raudāju. Likās, ka visa Mežaparka estrāde dziesmu sveic ar to pašu – ar atgriešanos!» No pārgudrām mutēm Paulam pārmesta brālība ar krieviem «Jaunajā vilnī». Kāds tur sakars ar mūziku, ar paša Dieva valodu? Tajā pašā «vilnī» mūsu nacionālo pašpuiku pretpola – nacionālboļševiku – huligāni iesvieda torti tieši maestro sejā par to, ka Pauls nodevis krievus…  Pietiek! Un atvainojiet, ka nevarēju nepateikt.

Vēlāk, 2016.gada septembrī, pēc Raimonda Paula klavieru solo uzstāšanās kopā ar simfonisko orķestri tā diriģents pasaulslavenais Mariss Jansons teiks: «Esmu laimīgs, ka varu ar viņu uzstāties, tas mans lielais sapnis…» Un vēl pavisam nesen 2020.gadā mūsu maestro saņēma Japānas Uzlecošās Saules ordeni ar Zelta stariem un kakla lentu… Kā tur ir ar to pravieti un viņa cienīšanu savā zemē? Protams, ka iepriekšējais teikums adresēts tikai nelielai daļai paštaisno savādnieku, no kuriem varbūt kādam skauž, ka čigāna lāsts – kaut tu lepns paliktu! – Paulam nekad nav draudējis.

Ko mums devis maestro? Dziļi skāris mūsu apziņu, ietekmējis garīgo pasauli, iespējams, tautas un tās gēnu līmenī – uz labu. Apzvanīju vairākus draugus, tajā skaitā muzikantus, pajautāju, vai viņiem ir kāda mīļākā Paula dziesma. Valdis atcerējās, ka, dienējot padomju armijā Baltkrievijā 1969.gadā, ar savu tranzistoru «Selga» iemanījies drusku uztvert arī Rīgu. Gluži aizgrābusi Raimonda Paula dziesma ar Alfrēda Krūkļa vārdiem «Sens ir tas stāsts». Varbūt tālab, ka klausīta svešumā. Kādai cienījamai kundzei mīļāka “Savāda vasara», jo viņa labi zinot, ar ko šī dziesma saistās personīgi un kā tā ietekmējusi viņas dzīvi. Muzikants Juris augstāk vērtē dziesmas, kas tapušas arī kora variantā – «Manai dzimtenei», «Kurzeme» ar Petera vārdiem, mana bijusi kolēģe skolotāja visu mūžu palika uzticīga «Zilajai dziesmai» ar Petera vārdiem, savukārt muzikantam Andrim labākā dziesma «Rudens ogle» arī ar Petera vārdiem, kas piedziedājumā izdzied satriecošu dziļumu: «Vēla, vēla tava gaita, rudens ogle,/ Vēju dzītā, nu tev manos pelnos plaukt.» Bet vissaviļņojošāko iespaidu Andrim atstājusi «Rudens ogles» instrumentālā atskaņošana uz Cēsu pils jumta kāda talantīga saksofonista izpildījumā. Vairumam aptaujāto (arī man)  izvēlēties mīļāko dziesmu nav iespējams: katrai savs laiks, bet tās joprojām skan pāri laikiem un laikmetiem. Paša maestro dvēseli lakoniski un patiesi atklājusi Alla Pugačova Jāņa Petera grāmatā «Raimonds Pauls»: «Dažreiz man liekas, ka šis ārēji noslēgtais, klusais cilvēks tikai mūzikai uztic dārgāko, neizteikto, vārāko.»

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!